Cilvēciska melanholija pustukšā zālē. Ghostpoet koncerta apskats  (6)

Ghostpoet (jeb īstajā vārdā Obaro Edžimive) atrodas savādā atpazīstamības zonā – no vienas puses, viņa zināmākajām dziesmām dažādās platformās ir vairāki miljoni klausījumu (šāda atzīme gan mūsdienās nozīmē arvien mazāk), vairākkārt viņš ir uzstājies prestižajā Džūlza Holanda šovā, taču, no otras puses, radiostacijās viņa mūzika nerotē un, piemēram, Rīgā viņa koncerts izskan pustukšās telpās.

To gan, iespējams, daļēji izskaidro viņa pozīcija mūzikas žanru kartē vai, precīzāk, grūtības to noteikt. Līdz šim Ghostpoet izdevis četrus pilna apmēra studijas albumus, un, lai arī vērojama attīstība, tomēr savstarpēju līdzību tajos netrūkst. Teorētiski šo materiālu varētu klasificēt kā abstraktu hiphopu, ierakstos zīmīgi ir arī elektronikas elementi, taču dzīvajā izpildījumā (kopā ar bundzinieku, taustiņinstrumentālisti, basģitāristu un ģitāristu) Ghostpoet mūzika lielākoties ir aranžēta visai smagnējā indīroka versijā. Pats galvenais vadmotīvs, kam viscaur pakļauts arī skanējums, ir valdošā atmosfēra – tumša un nekautrīgi dramatiska melanholija.

Orķestri diriģē paša Edžimives balss. Viņa smagais Londonas dienvidu akcents liedz viegli uztvert tekstu, tādējādi to padarot par instrumentu, kas vairāk funkcionē ritmiski, nevis melodiski. Taču arī šādā griezumā noskaņa valda pār saturu, jo Ghostpoet arsenālā galvenais ierocis ir minimālisms, kas tiek realizēts gan viņa paša, gan pavadošās grupas izpildījumā. Dramaturģijas virzītājspēks ir muzikālu vai tekstuālu partiju atkārtojums katras dziesmas ietvaros, un arī instrumentu toņi lielākoties mainās tikai nelielās niansēs. Koncerta vienmērīgo plūdumu laiku pa laikam atdzīvina kāda izteikti agresīva dziesma, taču kopumā tas tomēr izskan visai vienmērīgi, liekot iedomāties par "house" vai tai tuvumā esošās elektroniskās mūzikas ietekmi. Tomēr koncertā netrūka iespaidīgu momentu, pamatā pateicoties tieši grūvam un aizraujošai ritma pulsācijai, kas tika ļoti efektīvi noturēta visa koncerta garumā, tāpat enerģiski uzlādētās dziesmas kulminācijā izskanēja patiesi mežonīgi un kaislīgi.

Šādas specifikas mūzika, nenoliedzami talantīgie mūziķi un nelielā auditorija salīdzinoši sīkā telpā teorijā izklausās pēc žanra virsotnes – tieši šāda apstākļu kombinācija varētu nodrošināt pilnvērtīgu koncerta baudu. Tomēr kopvērtējumā kaut kā pietrūka – brīžiem šķita, ka mūziķu atturīgumu raisa nevis mūzikai piederīga melanholija, bet gan nogurums no turnejas, savukārt kopējā programma – nedaudz par daudz vienveidīga, nedaudz par daudz monotona.

Pavērojot šī brīža Eiropas populārās mūzikas kopainu, redzams, ka Ghostpoet pārstāv interesantu mākslinieku vilni, kas jauc žanru robežas un atrodas atjautīgāko kritiķu uzmanības centrā (līdzās, piemēram, Bendžaminam Klementainam). Par spīti koncerta trūkumiem, tomēr ir skaidrs, kāpēc tas tā arī ir, – talanta un patiesuma Ghostpoet mūzikā netrūkst. Un nogurums mūziķu sejās savukārt lieku reizi atgādina, ka tieši cilvēciskums atšķir šovbiznesa produktus no uzmanības vērtiem māksliniekiem.