Balsis no deviņdesmitajiem. Desmitgades spilgtākās dziedātājas  (5)

"Ja Endrjū Loids Vēbers jelkad iestudētu mūziklu "Makbets" ar Niku Keivu un Sāru Braitmenu galvenajās lomās, tad pēc trim raganām viņam nebūtu tālu jāmeklē," šādi intervijā tika pieteiktas tās galvenās varones, turpmākajos teikumos aprakstot viņas kā ārpus jebkādiem popmūzikas standartiem stāvošas. Šobrīd 1994. gada maija "Q" vākam jau ir vēsturiska vērtība, tas simbolizē vienu no 20. gadsimta pēdējās desmitgades populārās mūzikas būtiskākajām tendencēm – spēcīgu un neparastu sieviešu-rokmūziķu plejādi, kuras savās dziesmās runāja gan par dzimumu vienlīdzību, gan vardarbību, reliģiju un politiku. Viņas bija jaunas, dusmīgas un maigas reizē, tiešas, drosmīgas un, neapšaubāmi, ļoti talantīgas. Piedāvājam 10 dziedātāju sarakstu, kuras savu karjeru sāka 90. gados, izdot virkni no desmitgades nozīmīgākajiem ierakstiem.

Doloresu O'Riordanu pasaule iepazina 90. gadu sākumā kā īru grupas "The Cranberries" vokālisti. Tieši O'Riordanas neparastais vokāls – dzidrs mecosoprāns ar tradicionālās īru dziedāšanas manieri, kļuva par grupas galveno trumpi, lai izceltos starp pārējām tā laika zvaigznēm un iekarotu miljonu sirdis visā pasaulē. Doloresa bija alternatīvās mūzikas dīva, ieradusies no senās ķeltu zemes aizlaikiem. Tā bija Īrijas identitāte ārpus krogiem, dūdām un "Riverdance" – "The Cranberries" bija 90. gadu populārāko grupu elitē. Ne velti 90. gadu vidū respektablais žurnāls "The Rolling Stone" "The Cranberries" nosauca par nākamo lielāko Īrijas mūzikas eksportpreci aiz "U2".

Lielu atzinību iemantoja 1993. gadā iznākušais "The Cranberries" debijas albums "Everybody Else Is Doing It, So Why Can't We?". Doloresai bija 21, kad gan britu, gan ASV topos nokļuva albuma otrais singls "Linger". Taču grandiozu vispasaules slavu "The Cranberries" ar Doloresu priekšgalā iemantoja ar otrā albuma "No Need to Argue" (1996) vadošo singlu "Zombie". Agresīvais skaņdarbs bija grupas kliedziens pēc cilvēcības pēc Īru Republikāņu armijas sarīkota terorakta Lielbritānijas pilsētā Voringtonā, kā rezultātā gāja bojā divi bērni.

"The Crannberries" līdz 2001. gadam ierakstīja piecus albumus. Taču, tuvojoties jaunajai tūkstošgadei, grupas popularitāte kritās, līdz 2004. gada rudenī "The Cranberries" paziņoja par pārtraukumu. Turpmākajos gados Doloresa ierakstīja divus solo albumus – "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). Kopš 2009. gada Doloresa atkal muzicēja kopā ar "The Cranberries", izdodot albumu "Roses" (2012), kā arī akustisko izlasi "Something Else", kas tika ierakstīta kopā ar Īrijas kamerorķerstri. Atzīmēšanas vērts ir arī projekts "D.A.R.K." kopā ar grupas "The Smiths" basģitāristu Endiju Rurku, kopā izdodot albumu "Science Agrees" (2016)

Doloresas veselības problēmu dēļ 2017. gada vasarā tika atcelti vairāki "The Cranberries" koncerti. Savukārt 2018. gada janvārī, īsi pirms savas nāves, dziedātāja bija ieradusies Londonā, lai kopā ar amerikāņu grupu "Bad Wolves" ierakstītu jaunu dziesmas "Zombie" versiju.

Doloresas O'Riordanas nāve 2018. gada sākumā Īrijā bija nacionāla mēroga sēras. Atvadīties no dziedātājas viņas dzimtajā Limerikā bija ieradušies vairāki tūkstoši cilvēku, bet piemiņas dievkalpojums tika pārraidīts nacionālajā radio.

Īru mūzikas dumpiniece, trauslās un vienlaikus jaudīgās balss īpašniece Šineida O'Konora debitēja vēl 80. gadu beigās ar albumu "The Lion and the Cobra" (1987), kas tika nosaukts par sensāciju un atnesa dziedātājai nomināciju "Grammy" balvai. Taču īstā sensācija vēl tikai sekoja – lepnā un skaistā īriete ar īsi apcirptajiem matiem 90. gadus iezvanīja ar albumu "I Do Not Want What I Haven't Got" un hitu "Nothing Compares To You (1990). Pēc grandiozajiem dziesmas panākumiem tikai retais ievēroja to, ka tās autors ir pazīstamais mūziķis Prinss un tā jau iepriekš tikusi ierakstīta 1985. gadā kopā ar grupu "The Family". Populārās mūzikas vēsturē zelta burtiem palikusi tieši Šineidas O'Konoras versija, kas iekļauta gan "The Roling Stone" 100 visu laiku labāko dziesmu sarakstā, gan citos topos. Šī dziesma joprojām ir viņas komerciāli veiksmīgākais hits, kas bija nominēts arī "Grammy" balvai trijās kategorijās.

Jau kopš savas karjeras pirmsākumiem O'Konora pazīstama kā aktīva un drosmīga sava viedokļa paudēja. Viņas feministiskie vēstījumi saistīti gan ar reliģiju un sievietes lomu tajā, gan seksualitāti, gan karu, rasismu un cilvēktiesībām. Viens no skandalozākajiem dziedātājas publiskajiem izlēcieniem notika 1992. gadā, kad viņa pārraidē "Saturday Night Live" saplēsa pāvesta Jāņa Pāvila II bildi. O'Konora tā pauda attieksmi pret atklātībā nonākušo faktu par Īrijas baznīcā notiekošo bērnu seksuālo izmantošanu. Lai protestētu pret sieviešu skaistuma standartiem, viņa teju visu savas karjeras laiku saglabājusi savu gludi skūto/īsi apcirpto frizūru. Tieša un kategoriska cilvēka slavu dziedātāja saglabājusi līdz pat mūsdienām, tagad savas sāpes un attieksmi paužot ar sociālo tīklu starpniecību.

90. gadu sākumā Šineidu O'Konoru saistīja īslaicīgas romantiskas attiecības ar "Red Hot Chili Peppers" līderi Entoniju Kiedi, kurš pēc šķiršanās dziedātājai veltīja dziesmu "I Could Have Lied", kas atrodama albumā "Blood Sugar Sex Magik" (1991).

90. gados līdzās jau minētajam "I Do Not Want What I Haven't Got" iznāca absolūti atšķirīgais "Am I Not Your Girl?" (1992) ar amerikāņu džeza standartiem un 50. – 70. gadu popmūzikas kaverversijām, kā arī "Universal Mother" (1994) ar tādiem hitiem kā "Fire on Babylon", "
"Scorn Not His Simplicity", "Thank You for Hearing Me", kā arī Kurta Kobeina dziesmas "All Apologies" versiju

Kopumā dziedātāja izdevusi 10 soloalbumus, no tiem jaunākais "I'm Not Bossy, I'm the Boss" iznāca 2014. gadā.

Jaunākais paziņojums, ar ko pārsteidza Šineida O'Konora, bija 2017. gada rudenī, kad viņa oficiāli mainīja vārdu un kļuva par Magdu Davitu (Magda Davitt).

Muzikāli akadēmiski izglītotā rudmate Torija Eimosa no ASV bija vēl viens pārbaudījums 90. gadu populārās mūzikas klausītājiem. Metodistu baznīcas mācītāja un mājsaimnieces meita bija brīnumbērns. Viņa joprojām ir jaunākais cilvēks, kas uzņemts prestižajā Pībodija institūtā (The Peabody Institute, ASV). Tur viņa studēja klasisko klavierspēli kopš piecu gadu vecuma, tomēr jau 11 gadu vecumā institūtu pameta. Rokmūzikas mežonīgums šai visai trauslajā vecumā viņu vilināja daudz vairāk. Tiesa, klavieres palika viņas galvenais instruments arī jau solokarjeras laikā, turklāt alternatīvajā mūzikā tobrīd šāda savienība bija liels retums.

80. gados īslaicīgi pastāvēja Torijas dibināta rokgrupa "Y Kant Tori Read", kas netika īpaši augstu novērtēta. Eimosa savus nozīmīgākos panākumus guva kā solomāksliniece tieši 90. gados. No šajā desmitgadē izdotajiem albumiem īpaši jāatzīmē pirmie trīs – debija "Little Earthquakes" (1992) un jo īpaši singls "Silent All These Years" un tā video, otrais – "Under the Pink" (1994), kas jau iznākšanas nedēļā debitēja britu albumu topa pirmajā vietā, bet vēlāk žurnāls "Rolling Stone" to ierindoja starp spilgtākajiem 90. gadu albumiem. Tālāk sekoja trešais albums "Boys for Pele" (1996), kas daļēji tika ierakstīts kādā lauku baznīcā uz dienvidiem no Dublinas, Īrijā. Šis ir albums, kas precīzi definēja Toriju Eimosu – tajā nojaušama gan reliģijās klātbūtne viņas bērnībā, gan šamanisma pieredze, alkas pēc rokenrola brīvības, feminisms, šķiršanās un attiecības ar pretējo dzimumu, kā arī atļaušanās un eksperimenti ar popmūzikai un rokam netradicionāliem senās mūzikas instrumentiem, piemēram, klavesīnu, klavihordu, u.c. Turklāt šis bija pirmais albums, ko Torija producēja pati, no šīs pozīcijas vairs neatsakoties līdz pat mūsdienās tapušajiem albumiem. Pati dziedātāja šo albumu nosaukusi par "neatkarības cenu", kad beidzot viņa varējusi būt atbildīga tikai savā, nevis "kādas patriarhālas figūras priekšā".

Paradoksālā kārtā, šis radio formātam totāli nedraudzīgais albums, ir ne tikai augstu novērtēts mūzikas kritiķu vidū, bet arī viens no klausītāju mīlētākajiem, attiecīgi, komerciāli veiksmīgākais Torijas Eimosas studijas ieraksts.

Torija Eimosa joprojām aktīvi muzicē un dodas koncertturnejās, viņas jaunākais albums "Native Invader" iznāca 2017. gada vasarā.

Spilgtā islandiešu dziedātāja Bjorka ir 20. un 21. gadsimtu mijas fenomens, mūziķe, kura stāv pāri laikam un vienmēr ir avangardā. Viņu grūti salīdzināt ar kādu citu, vai ierindot kāda noteikta žanra rāmjos. Tikpat labi viņa varētu būt 80. gadu vai jaunās tūkstošgades balss, tomēr deviņdesmitie bija viņas starptautiskās debijas laiks. Toreiz, deviņdesmitajos, viņa iešūpoja nākamās desmitgades Islandes mūzikas popularitātes vilni, kad līdz Eiropas un ASV klausītājiem nonāca tādas grupas kā "Sigur Ros", "Mum", "Gus Gus", "FM Belfast", "For a Minor Reflection" un citas.

Kā raksta mūzikas apskatnieks un rokmūziķu biogrāfs Jans Gitins, iespējams, Bjorkai, augot 70. gadu Islandē, nebija citas izvēles, kā kļūt par dziedātāju. Televīzija raidīja sešas dienas nedēļā, trīs stundas ik dienu. Bet pusaudžiem nekas cits neatlika kā nodoties rokmūzikai un literatūrai. "Ceturtdienās nerādīja TV, mēs klausījāmies radio, stāstījām viens otram stāstus, tās bija mūsu datorspēles," atminas Bjorka.

Sākusi muzicēt jau agrā bērnībā un pusaudzes gados kļuvusi atpazīstama dzimtajā Islandē, viņa pirmos starptautiskos panākumus guva kopā ar grupu "Sugarcubes". Tomēr īsts Bjorkas kults sakās pēc 1993. gada albuma "Debut" izdošanas. Albuma nosaukums ir tīrā ironija, jo līdz tam tobrīd 27 gadus vecā dziedātāja bija piedalījusies jau sešu dažādu albumu ierakstos, kā pati saka "spēlējusi kopā ar teju ikvienu Islandes mūziķi". Tiesa, strādājusi ar citu iecerēm, tāpēc beidzot bija pienācis laiks pašai.

Bjorkā nebija nekā popmūzikas prasībām atbilstoša, tomēr savrupā, mazā un dīvainā Islandes meitene bija tas pēc kā alka 90. gadu klausītājs.

Par vienlīdz spilgtiem uzskatāmi visi trīs 90. gados iznākušie Bjorkas albumi – "Debut" (1993), "Post" (1994) un "Homogenic" (1997). Jaunās tūkstošgades pašā sākumā dziedātāja debitēja arī kino pie skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra galvenajā lomā filmā "Dejotāja tumsā" ("Dancer in the Dark" 2000). Par pusaklās fabrikas strādniece Selmas lomu Bjorka saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise, bet pati filma "Zelta palmas zaru".

Viņas kontā ir arī virkne dažādu apbalvojumu, deviņdesmitajos viņa trīs reizes saņēmusi "BRIT Awards" kā labākā ārvalstu dziedātāja, viņai piešķirts arī mūzikas "nobels" – "Polaris" balva, bet "Grammy" balvai kopš 1994. gada viņa bijusi nominēta 14 reizes.

Bjorkas videoklipi ir mākslas darbi – ne velti to retrospekciju pirms pāris gadiem izvēlējās rādīt Ņujorkas modernās mākslas muzejs. Viņas koncerti ir jaunāko tehnoloģiju, ekstravagantu tērpu un masku parāde, taču tā nav pašmērķīga publikas pārsteigšana šova un popularitātes pēc, bet gan konceptuāla izrāde, kuras centrā tik un tā ir nereti par Islandes laumiņu dēvētā dziedātāja.
Bjorkas jaunākais albums "Utopia" iznāca 2017. gada nogalē.

90. gadu vidū jaudīgo sieviešu balsu plejādei pievienojās kanādiete Alanisa Morisette – mežonīgo rietumu meitene, viena no tām, par kurām mēdz teikt "nav skaista, bet ir" ar iespaidīgām matu cirtām un ne mazāk iespaidīgu balsi.

Morisete bija 21 gadu veca, kad iznāca viņas trešais albums "Jagged Little Pill". Viņas pagātne nelīdzinājās klasiskajam dusmīgās meitenes "pieaugšanas stāstam". Viņas vecāki nebija šķīrušies, viņa nebija spēlējusi pagrīdes panku grupās vai iestājusies par feminisma idejām. Kanādā bija izdoti divi Morisetes pop un deju mūzikas albumi. Varētu domāt, ka viņa bija industrijas haizivju atrasta meitene, ar ko atsvaidzināt MTV nodefinēto alternatīvās mūzikas scēnu. Tomēr nē, Alanisa Morisete bija īsta. Viņas ierakstu izdevniecība bija atteikusies no turpmākās sadarbības, dziedātāja bija pārvākusies uz Losandželosu un nolēmusi sekot savam aicinājumam – radīt mūziku, par ko viņai nav kauns.

Savā trešajā albumā viņa beidzot runāja par šaubām, neizdošanos, ironiju un skumjām, un šīs tēmas jau, kā mēdz teikt, "dzīvoja gaisa". Tomēr "Jagged Little Pill" arī nebija dumpīgs, agresīvs rokmūzikas ieraksts, pietiekami saprotams popmūzikas klausītājiem, kas attiecīgi nodrošināja panākumus abās frontēs.

Lielā mērā šis vidusceļš starp "Alternative Nation" (alternatīvajai mūzikai veltīts raidījums MTV 90. gados) un "Billboard" topa augstākajām vietām tapa, pateicoties sadarbībai ar dziesmu autoru un producentu Glenu Balardu, kurš iepriekš bija strādājis ar Polu Abdulu un Maiklu Džeksonu. Abi iepazinās 1994. gadā un viņa ieguldījums albuma tapšanā ir līdzvērtīgs pašas Alanisas Morisetes darbam. "Jagged Little Pill" piedzīvoja lielus komerciālus panākumus, bet tā vadošais singls "Ironic" tika nominēts "Grammy" balvai kā gada ieraksts.

90. gados iznāca arī Alanisas Morisetes albums "Supposed Former Infatuation Junkie" (1998), kas bija tiešs iepriekšējā pēctecis un arīdzan tika labi novērtēts gan klausītāju, gan kritiķu vidū. Kopumā Alanisa Morisete izdevusi astoņus soloalbumus, no tiem jaunākais iznācis 2012. gadā. 2017. gadā Morisete pirmo reizi atskaņoja jaunu dziesmu "Rest", kas plašākai publikai tikai piedāvāta "Linkin Park" līdera Čestera Beningtona piemiņas koncertā.

Paralēli mūziķes karjerai, Alanisa Morisete darbojusies kā aktrise, gan filmējoties televīzijas seriālos, gan spēlējot teātra izrādēs. Latvijas skatītājam zināmākā varētu būt epizodiskā loma seriālā "Sekss un lielpilsēta".

Gvena Stefanija kopējā 90. ainā mazliet izskatījās pēc pārpratuma, tomēr tieši tāpēc viņa bija īpaša. Viņā bija kaut kas no popzvaigznes pārstilīguma un kaut kas no bezgaumīgajiem astoņdesmitajiem, tomēr tiktāl, cik tas bija kopā ar grupu "No Doubt", viņa bija sava ceļa gājēja, un šai ceļā iederējās smalks pūderis un ķēdes, kedas, treniņtērpi, smalkas zīda kleitiņas un platīnblondi mati, jeb, citiem vārdiem sakot, pankroks ar putukrējumu.

Vispirms bija Erika Stefanija un Džona Spensa dibināta ska-punk grupa "No Doubt", kurā kā fona vokāliste tika uzaicināta Erika mazā māsa Gvena. 1987. gadā, īsi pēc tam, kad jaunie cilvēki bija atrādījušies vietējiem mūzikas industrijas profesionāļiem kādā jauno grupu konkursā, Spenss, kurš bija uzņēmies vokālista lomu, izdarīja pašnāvību. Grupa izjuka, lai pēc pāris mēnešiem apvienotos, jau ar Gvenu Stefaniju kā galveno dziedātāju priekšgalā.

Vairākus gadus "No Doubt" spēlēja koledžu pasākumos, jauno grupu saietos un studentu klubos. Par zīmīgāko agrīno gadu pasākumu uzskatāma grupas "Red Hot Chili Peppers" koncerta iesildīšana Kalifornijas universitātes studentu pilsētiņā.

Grupu un tās spilgto dziedātāju Gvenu pamanīja "Interscope Records" pārstāvji un jau pašā 90. gadu sākumā noslēdza līgumu par vairāku albumu izdošanu. Debijas albums "No Doubt" iznāca 1992. gadā, kam sekoja pašizdotais "The Beacon Street Collection" (1995). Taču albums, kas liek Gvenu Stefaniju un "No Doubt" ierindot desmitgadi raksturojošo sieviešu vokālu sarakstā, ir tajā pašā 1995. gadā izdotais "Tragic Kingdom", kura panākumi uzskatāmi par grupas virsotni visā pastāvēšanas karjerā.

Albuma priekšvēsture ir sarežģīta. Tas ar vairākiem piegājieniem 11 studijās tika ierakstīts divu ar pusi gadu garumā. Grupas debija nebija sniegusi izdevējiem gaidītos panākumus, "The Beacon Street Collection" grupa izdeva pati. Brieda konflikts un no "No Doubt" aizgāja tās dibinātājs Eriks Stefanijs, nespējot sadzīvot ar izdevēju vēlmi kontrolēt radošo procesu. Līdz beidzot albumu izdeva neatkarīgā izdevniecība "Trauma Records".

Laikā no albuma izdošanas 1995. gadā līdz 1998. gadam no tā tika izdoti septiņi singli, no tiem populārākie "Just a Girl" un "Don't Speak" atnesa Gvenai un "No Doubt" starptautisku slavu, kā arī kritiķu atzinību.

Paradoksāli, bet par savu trešo albumu grupa tika pie "Grammy" nominācijas kategorijā Labākais jaunais mākslinieks, un arī Labākais rokmūzikas albums. ASV un Kanādā tas saņēma dimanta albuma statusu, Lielbritānijā platīna, bet Austrālijā trīskāršā platīna statusu. Savukārt mūzikas medijs "Rolling Stone" to ierindojis 500 visu laiku labāko albumu sarakstā.

90. gadu vidus palika "No Doubt" virsotne. Jaunajā tūkstošgadē vēl iznāca pāris "No Doubt" albumi, taču 2004. gadā grupa izjuka un Gvena Stefanija pievērsās ģimenes dzīvei ar grupas "Bush" solistu Gevinu Rosdeilu, kā arī solokarjerai, kļūstot daudz vairāk pazīstama kā superstilīga popzvaigzne – solomāksliniece.

Šobrīd "No Doubt" atkal spēlē kopā. Grupas apvienošanās notika jau 2009. gadā, bet kopš tā laika iznācis viens jauns albums – "Push and Shove" (2012).

Šērlija Mensone un grupa "Garbage" bija aprēķina produkts, un tās radītājs, producents un mūziķis Bačs Vigs diezgan labi "zināja drēbi", un saprata laikmeta garšu. Tieši pateicoties viņam Mensones tumšā, atsvešināta balss, īsās kleitiņas un melni krāsotās acis ir obligāts tēls 90. gadu spilgtāko dziedātāju sarakstā.

Bačs Vigs bija stāvējis pie šūpuļa ierakstam, kas noteica toni visai desmitgadei – grupas "Nirvana" albumam "Nevermind". Ne velti pazīstamais producents lepojas ar iesauku "Nevermind Man". Bija pienācis laiks jaunam viņa paša projektam. Griezīgo vīriešu balsu viņam bija gana, grupas priekšgalā bija vajadzīga sieviete. Kā to bija noformulējis vēlākais "Garbage" ģitārists Stīvs Markers, viņa nedrīkstēja dziedāt pārāk meitenīgi un jauki. Viņi meklēja solisti, kurā būtu kaut kas no Patijas Smitas un Krisijas Haidnas ("The Pretenders").

Pirmo reizi ledaini vēsā, bālā skotiete Šērlija Mensone ar amerikāņiem – visiem trim rokmūzikas lauciņā jau gana pieredzējušajiem Djūku Eriksonu, Stīvu Markeru un Baču Vigu satikās 1994. gada 8. aprīlī, Londonā. Viņi jauno dziedātāju bija noskatījuši MTV raidījumā "120 minutes". Tobrīd 27 gadus vecā Šērlija piekrita kopā ierakstīt dažas dziesmas. Zīmīgi, ka pēc tikšanās Bačs Vigs saņēma ziņu, ka Sietlā atrasts miris Kurts Kobeins.

Sākotnējais plāns – ierakst Šērlijas vokālu dažām jau gatavām dziesmām – beidzās ar to, ka viņa piedalījās gan jaunu dziesmu tapšanā, gan grupas vārdā nosauktā debijas albuma producēšanā. Paradoksāli, bet atšķirībā no daudziem saviem laikabiedriem "Garbage", tikai ar daļēju pārtraukumu no 2005. līdz 2011. gadam, spēlē nemainīgā sastāvā līdz šai dienai.

90. gados iznāca pirmie divi "Garbage" studijas albumi – jau pieminētā debija "Garbage" (1995) un "Version 2.0" (1998). Abi komerciāli veiksmīgi un arī novērtēti ar vairākām "Grammy" nominācijām dažādās kategorijās. Tomēr par Mensones un "Garbage" popularitātes zvaigžņu stundu uzskatāms 1999. gads, kad uz lielajiem ekrāniem nonāca kārtējā "Džeimsa Bonda" sērijas filma "The World Is Not Enough" ar "Garbage" izpildīto tituldziesmu.

Mūsu reģionā no 90. gadiem "Garbage" palikusi atmiņā ar faktu, ka 1998. gadā Tallinā bija plānots grupas koncerts, kas tobrīd bija viens no ārkārtīgi retajiem tāda mēroga pasākumiem Baltijā. Tomēr pēdējā brīdī koncerts tika atcelts. Tiesa, pēc 14 gadiem grupa savu parādu atdeva, 2012. gadā koncertējot Rīgā, koncertzālē "Palladium".

Runājot par 90. gadu mūzikas noteicošajiem strāvojumiem, pirmkārt tiek minēti grunge Amerikā un britpops Lielbritānijā, tomēr šajā desmitgadē savrupu, bet ļoti nozīmīgu ceļu gāja arī triphops – eksperimentāls hiphopa, elektronikas, džeza un soula sajaukums. Par triphopa galveno mājvietu tiek uzskatīta Bristole, no kurienes nāk galvenais žanra triumvirāts – Tricky, "Massive Attack" un grupa "Portishead". Pēdējai no šī saraksta un īpaši tās vokālistei Betai Gibonsai šoreiz pievēršam pastiprinātu uzmanību, kā vienai no jaudīgajām 90. gadu balsīm.

Dzimusi Ekseterā, 80. gadu beigās 22 gadu vecumā pārvākusies uz Bristoli, kur cerēja kļūt par dziedātāju. Tomēr tālāk par atsevišķiem vietēja mēroga piedāvājumiem dziedāt vismaz pirmajos gados dziedātāja ar nervozo un trausla, sievišķīga izmisuma pilno balsi netika. Nostāsti vēsta, ka liktenīgā satikšanās ar nākamo radošo partneri notikusi 1991. gadā stāvot rindā pēc bezdarbnieku pabalsta. Vēlākais "Portishead" līderis Džefs Barovs arī bija nonācis finansiālās grūtībās. Iepriekš viņš vienatnē bija eksperimentējis, savienojot dažādus žanrus, vien trūka vokāls un tekstu autors. Gibonsa trāpīja abās pozīcijās. Pieaicinot džeza ģitāristu Edrianu Atliju, dzima "Portishead".

90. gados grupa izdeva divus albumus. 1994. gada debija "Dummy" kļuva par sensāciju, un saņēma žilbinošas atsauksmes. Tas rezultējās prestižajā "Mercury" balvā, kritiķu vērtējumā "Portishead" noliekot virs tādiem laikmeta varoņiem kā "Oasis", "Supergrass", P.Dž. Hārvija un arī jau pieminētā Tricky. Otrs albums – 1997. gadā izdotais "Portishead" bija skarbāks, ritmiski smagāks un emocionāli tumšāks, bet joprojām konceptuāli vienots un mūzikas apskatnieku augstu novērtēts. Pēc straujajiem panākumiem un pārslogotas koncertturnejas 90. gadu nogalē grupa paziņoja par izjukšanu.

Beta Gibonsa ir viena no noslēpumainākajām personība 90. gadu mūzikas ainā. Tas gan vairāk saistāms ar ļoti stingrām, atturīgām attiecībām ar medijiem un klausītajiem, un tikpat stingru sava privātuma saglabāšanu, nevis pašmērķīgu noslēpumainā tēla uzturēšanu. 2002. gadā iznāca Gibonsas solo albums "Out of Season" kopā ar Polu Vebu no "Talk Talk", kurš šajā projektā startēja ar pseidonīmu Rustin Man. Savukārt gandrīz 10 gadus pēc "Portisehad" izjukšanas, grupa izziņoja jaunu albumu. Trešais un līdz šim pēdējais pilna garuma ieraksts "Third" iznāca 2008. gadā.

2016. gadā "Portishead" saņēma "Ivor Novello" balvu par ieguldījumu britu mūzikā, bet tā paša gada vasarā, dienu pirms "Brexit" balsojuma grupa laida klajā traģiskas noskaņas piesātinātu grupas "ABBA" dziesmas "SOS" versiju. Dziesmas video bija publicēts kā veltījums 16. jūnijā apšaudē ievainotajai un no traumām mirušajai Lielbritānijas parlamenta deputātei Džo Koksai.

90. gadu alternatīvās rokmūzikas un grunge karaliene neapšaubāmi ir mūziķe un aktrise Kortnija Lova – nevaldāma, neprognozējama un izaicinoša. Jau kopš pusaudzes gadiem spēlējusies dažādās panku grupās, savu zināmāko apvienību "Hole" Lova nodibināja 1989. gadā. Tās debijas albumu "Pretty on the Inside" producēja rokmūzikas granddāma Kima Gordona no "Sonic Youth". Tas iznāca burtiski dažas dienas pēc Lovas vēlākā laulātā drauga Kurta Kobeina grupas "Nirvana" kulta albuma "Nevermind". Agresīvais, trokšņainais un radiostacijām nedraudzīgais albums saņēma labu kritiķu novērtējumu un arī joprojām 90. gadu rokmūzikas gardēžu vidū tiek uzskatīts par īpašu, ārpus komerciālajām plūsmām stāvošu ierakstu, tomēr pati Lova to vēlāk ir nosaukusi par "neklausāmu".

90. gados iznāca vēl divi "Hole" albumi – "Live Through This" (1994) un "Celebrety Skin" (1998) – jau mazāk agresīvi, bet vairāk melodiski, arī komerciāli veiksmīgāki. "Live Through This" iznāca nedēļu pēc Lova vīra Kurta Kobeina nāves. Komerciāli veiksmīgākais "Hole" albums, kas ASV saņēmis platīna disku. Protams, var lielos panākumus attiecināt uz tobrīd rokmūzikas pasaule slavenākās atraitnes statusu, bet arī mūzikas krtiķu vērtējumā "Live Throuh Thuis" tiek uzskatīts par labāko "Hole" albumu. Savukārt, pateicoties "Celebrity Skin" "Hole" tika pie četrām "Grammy" balvas nominācijām.

90. gadu izskaņā "Hole" bija viena no komerciāli veiksmīgākajām rokgrupām, kuras līdere ir sieviete. Taču pat, ja tā nebūtu, mūzikas vēsturē Lova un "Hole"paliks kā ietekmīga grupa, kas skāra būtiskus feminisma jautājumus par ķermeņa kultu, seksuālu izmantošanu un vardarbību, un skaidri parādīja, ka rokmūzika nav tikai vīriešu lauciņš.

Jau 90. gadu pirmajā pusē Kortnija Lova ieguva plašu publicitāti pateicoties vētrainai laulībai ar "Nirvana" līderi Kurtu Kobeinu. Tāpat tas turpinājās arī pēc Kobeina nāves, bet jaunajā tūkstošgadē Lova pirmkārt bija zināma kā nepārejošā reibuma stāvoklī esoša skandāliste, nevis drosmīga un izaicinoša mūziķe.

Pēc ilgāka grupas darbības pārtraukuma 2010. gadā iznāca līdz šim pēdējais "Hole" albums "Nobody's Daughter", tāpat Lova izdevusi pāris soloalbumu.

Pollijai Džīnai Hārvijai nepieder tikai viena desmitgade. Ja būtu jāizvēlas labākie no labākajiem viņas albumiem, iespējams, izvēle kristu uz pēdējo desmit gadu ierakstiem – ar "Mercury" balvu godalgoto "Let England Shake" (2011) vai "Grammy" nominēto "The Hope Six Demolition Project" (2016). Tikpat labi mēs varētu par viņu runāt kā par mākslinieci, dzejnieci vai aktrisi. Tomēr 90. gadi bija laiks, kad P.Dž Hārvija bija viena no spilgtākajām jaunpienācējām, kas radīja jaunu drosmīgo un neatkarīgo sieviešu vokālu paaudzi rokmūzikā.

Viņas mūziku un tekstus apskatnieki saukuši par pankroka blūzu, eksperimentālu folkroku un viekārši indie roku. Tai piedēvēts poētiskums, intimitāte un mītiskums. Katrs Pollijas Džīnas albums ir gaidīts šedevrs, tomēr tie ir neparasti savā skanējumā un intelektuāli blīvi, lai nekad neiekļautos populārās mūzikas pamatplūsmā.

Karjeru P.Dž. Hārvija sāka jau 80. gadu otrajā pusē grupā "Automatic Dlamini", gan dziedot, gan spēlējot ģitāru un saksofonu, bet 90. gadu sākumā izveidoja pati savu trio ar dažiem no bijušajiem grupas biedriem. No šī laika viņai uzticams sabiedrotais un domubiedrs ir arī mūziķis, producents un dziesmu autors Džons Parišs, ar kuru sadarbībā tapuši liela daļa no deviņiem līdz šim izdotajiem P.Dž. Harvijas solo albumiem. Savukārt Pariša draudzene fotogrāfe Marija Močniča ir lielākās daļas Hārvijas pirmo albumu vāciņu un publicitātes fotogrāfiju autore, lielā mērā ietekmējot dziedātājas vizuālo tēlu.

90. gadu sākumā P.Dž. Hārvijas trio izdeva divus albumus – "Dry" (1992) un "Rid of Me" (1993), kas guva gan publikas, gan kritiķu atzinību. Jau pēc "Dry" iznākšanas mūzikas medijs "Rolling Stone" nosauca viņu par gada labāko jauno mūziķi. Taču par pirmo dziedātājas soloalbumu tiek uzskatīts 1994. gadā izdotais "To Bring You My Love". 90. gadu mūzikas kontekstā šis ir būtiskākais P.Dž. Hārvijas albums, kas bija ne tikai mākslinieciska, bet arī komerciāla veiksme, ieraksts, ar kuru britu dziedātāja triecientempā devās arī pie ASV klausītājiem. Par absolūtu 90. gadu mūzikas un videoklipu ēras dārgakmeni uzskatāma dziesma "Down by the Water" un jau pieminētās Marijas Močničas lakoniskā video versija ar Pollijas Džīnas deju koši sarkanā kleitā, kas nokļuva MTV rotācijā.

Īsta sensācija 1994. gadā bija P. Dž Hārvijas un Bjorkas uzstāšanās "Brit Awards" ceremonijā, kur abas dziedāja "The Rolling Stones" hitu "(I Can't Get No) Satisfaction", bet gadu vēlāk viņa ierakstīja duetu ar Niku Keivu – "Henry Lee", kā arī piedalās Boba Dilana dziesmas "Death is Not the End" kaverversijas tapšanā. Abu mūziķu sadarbība pārauga romantiskās attiecībās, bet drīzā šķiršanās lielā mērā ietekmēja Nika Keiva un "The Bad Seeds" albuma "The Boatman's Call" (1997) tapšanu. Dziesmas "Into My Arms," "West Country Girl" un "Black Hair" ir rakstītas tieši par Polliju Džīnu.

P. Dž Harvija ir vienīgā mūziķe, kura divas reizes saņēmusi neatkarīgo, un tālab par īpaši prestižu uzskatīto, mūzikas profesionāļu, kritiķu un žurnālistu balvu "Mercury Prize" (2001. un 2011. gadā), kā arī daudzus citus apbalvojumus. 2013. gadā dziedātājai tika piešķirts Britu impērijas ordenis par ieguldījumu mūzikā.