Aristokrātiskā rokmūzika. Grupas 'Sigma' albuma 'Mitoloģijas' recenzija  (15)

Idejiski nekas daudz nav mainījies. Perfekti aizstāvot savu literātūrpētnieka statusu, grupas vokālists un taustiņinstrumentālists Jānis Ozoliņš pieprasa klausītājam dzirdēt izdziedāto tekstu. Būsim godīgi, bieži vien, pat klausoties pašmāju mūzikas sacerējumus, dziesmu tekstus īsti nedzirdam. "Sigmas" gadījumā tas gluži vienkārši nav iespējams – Jānis tekstu emocionāli un melodiski iebāž ausīs, gribi tu to vai negribi. Jo teksts viņam ir ļoti svarīgs.

Pavisam "Mitoloģijās" izdziedāti desmit dzejoļi, ko radījuši mūsdienu latviešu dzejnieki, tādējādi uzsverot un pierādot, ka mūsu dzimtā valoda lieliski der dziesmu sacerēšanai. Turklāt der arī formā sarežģītāki dzejoļi, ne tikai tautiski iekodētās četrrindes. Protams, tam visam būtu maza jēga, ja "Sigma" trīs vīru sastāvā – Jānis Ozoliņš, basģitārists un arī taustiņinstrumentālists Kaspars Lastovskis un sitaminstrumentālists Uģis Eihvalds – nespētu radīt emocijām piesātinātu, gana sarežģītu un baudāmu muzikālo pavadījumu. Tas vijas un spēlējas kopā ar izvēlēto dzeju, radot ļoti pārliecinošu, kvalitatīvu un pat aristokrātisku sajūtu. Viegli iedomāties "Sigmu" spēlējot kādā nebūt karaliskajā galmā, kur cieņā ir tieši rokmūzika. Bet tieši šāda – smalki savīta, kristāldzirdi pieslīpēta un tajā pašā laikā ne garlaicīga.

"Sigmas" perfekcija darbojas, kas vien jau ir panākums, jo bieži vien tik rūpīgi noslīpēta rokmūzika nespēj uzrunāt un atstāj vienaldzīgu. Iespējams, tieši Jāņa Ozoliņa trauslais, bet tajā pašā laikā pietiekami spēcīgais vokāls, ir tas, kas uzrunā jau dvēseliskā līmenī.

Albums tik tiešām izklausās ļoti labi. Šajā apstāklī noteikti liela loma ir gan tam, ka grupa jau ilglaicīgi darbojas kopā ar savu skaņu vīru Haraldu Stenclavu, gan tam, ka "Mitoloģijas" māsterētas ne vairāk, ne mazāk kā leģendārajā Pītera Geibriēla studijā "Real World" Boksas ciemā pie Bātas, Anglijā. Jā, tas mūsdienās jau kādu laiku nav nekas neiespējams – arī latviešu grupām pat ar ne pārāk lieliem līdzekļiem kabatā iespējams sava albuma gala skanējumu palūgt noslīpēt pasaules klases studijās gan Anglijā, gan Amerikā, gan vēl citur. Šajā gadījumā "Sigmas" perfekciju līdz briljantam noslīpējis Patriks Filipss, kurš strādājis arī ar paša Geibriēla, Rag'n'Bone Man, "Marina and the Diamonds" un daudzu citu labi zināmu mākslinieku ierakstiem.

Jaunu, spēcīgu niansi "Sigmas" skanējumā piešķir pieaicinātais un šajā gadījumā aranžētāja Platona Buravicka aprūpētais meiteņu stīgu kvartets "EVVEntus" – vijolnieces Jekaterina Vaškeviča un Viktorija Žukova, altiste Vika Osipoviča un čelliste Elīza Sestule. Tas grupas daiļradi brīžiem, it īpaši koncertā, liek pieskaitīt arī simforoka kategorijai. Jāatzīst, ka "Sigma" ļoti labi tiek galā arī trijatā, taču rezultāts ir gana iespaidīgs un nevar nerespektēt mākslinieku vēlmi izmēģināt savu skanējumu kopā ar stīgu kvartetu. Pārāk gan ar to aizrauties nevajadzētu, jo Jānis, Kaspars un Uģis grupas pastāvēšanas 13 gadu laikā jau atraduši vienu spēcīgu veselumu veidojošu, savu skanējumu, ko tikpat labi var dēvēt par aristokrātisku rokmūziku, kā par melanholisko džezroku.

Nav iespējams nepamanīt arī Filipa Glāsa daiļrades ietekmes, kas ir diezgan loģiski, ņemot vērā, ka pērn Jānis Ozoliņš nospēlēja pirmos solokoncertus kā pianists, izpildot tieši Glāsa mūziku un tādējādi atzīmējot šā fantastiskā komponista 80 gadu jubileju.

Īpaši Glāsa ietekme sajūtama dziesmā "Mikēniete", kurā izmantota Annas Auziņas dzeja. "Mitoloģijās" dzeja mitoloģējusi mūsu valodu arī Kārļa Vērdiņa, Ulda Bērziņa, Jāņa Rokpeļņa, Marta Pujāta, Ingas Gailes un Ineses Zanderes rokrakstā. Īpaši gribas izcelt tieši pēdējo, kas izmantots albumu noslēdzošajā skaņdarbā "Ja man saule". Skaņdarbā, kas atsauc atmiņā līdzīgu tautas likteņa toņkārtu kā savulaik "Jauna Mēness" radītais šedevrs "Aizlaid šaubas negaisam līdz" tāda pat nosaukuma albumā 1991. gadā.

Interesanti, ka pirmajā albuma skaņdarbā dzirdami daudziem populārās mūzikas faniem jau labi zināmi vārdi – Kārļa Vērdiņa dzejolis "Histērija". Taču tikpat kā lieki teikt, ka "Mitoloģijas" ievadošā tāda pat nosaukuma dziesma nav Intara Busuļa hita "Debesis" kaverversija, bet gan gluži citādāks, varētu pat teikt "reidiohediskāks" muzikālais skatījums uz tām pašām dzejas rindām.

Par "Mitoloģijām" vēl runās daudz. Grieķu alfabēta 18. burta vārdā nosauktās grupas otrais studijas albums ieguls pašmāju mūzikas arhīvā kā spēcīgs, formā un saturā pārdomāts izsmalcinātas rokmūzikas darbs, kas turklāt iestājas par spēcīgu, skaistu un dziļu latviešu valodu 2018. gadā.