Mūzika kā pēdējais miera bastions. Diriģents Andris Poga pasaulē un Klusajā nedēļā Latvijā  (2)

Vai tev kā diriģentam tiešām šī būs pirmā satikšanās ar Forē Rekviēmu?

Šis patiešām būs viens no maniem repertuāra jaunumiem – ilgu laiku to klausījos, pētīju, domāju, cerēju kādreiz atskaņot. Nu šis brīdis ir pienācis. Droši vien ar vārdu "rekviēms" mums vispirms asociēsies Mocarts, Verdi, Brāmss. Bet skaidrs, ka Forē darbs ir ne mazāk nozīmīgs, ne mazāk izcils. Viņš gan ir mazliet cita ceļa gājējs muzikālās valodas ziņā. Katoļu liturģijas teksts, līdzīgi kā citos rekviēmos, protams, uzliek savu vēstījuma un saturisko svaru. Bet Forē mūzikas valoda ir tuvāka, manuprāt, Brāmsa "Vācu rekviēmam", ko esmu diriģējis vairākkārt, arī Rīgā.

Nesen man Šanhajā bija iespēja divos vakaros pēc kārtas atskaņot Mocarta un Brāmsa rekviēmu ar Šanhajas simfonisko orķestri – tad jo īpaši sajutu, ka Brāmsa "Vācu rekviēms" tomēr ir personiskāks, tuvāks cilvēkam. Un Forē es jūtu kaut kur abiem pa vidu. Viņš, protams, izmanto klasiskās liturģijas tekstu, bet mūzikas valoda un skaņdarba struktūra – to Forē varētu būt aizņēmies no Brāmsa. Tāpat ir septiņas daļas, ir solisti soprāns un baritons, kuri dzied trijās no Rekviēma daļām, tāpat viena daļa ir soprānam un divas – baritonam. Man tiešām šķiet, ka Brāmss ir kalpojis kā sava veida iedvesma Forē. Skaidrs, ka tās ir dažādas pasaules, bet šīs līdzības ir tik uzskatāmas, ka man kā cilvēkam, kurš kādreiz ir apbružājies, studējot filozofiju, šis atpazīšanas faktors ir ļoti būtisks. Bet, protams, Forē ir franču komponists un šis ir viens no franciskākajiem rekviēmiem.

Ar salīdzinoši gaišu un cerīgu kopnoskaņu.

Absolūti. Un atkal jau tāpat kā Brāmsam.

Ar Lietuvā mītošo latviešu soprānu Guntu Gelgoti īpaši iepazīstināt laikam nav nepieciešams, bet baritona Johannesa Helda vārds mums pagaidām ir svešs.

Mūsu ceļi krustojās Dānijā, Odenzē, kur 2016. gada pavasarī diriģēju programmu, kurā viņš dziedāja solo Mocarta Rekviēmā un koncerta pirmajā daļā arī Prokofjeva svītā "Leitnants Kižē". Man uzreiz kļuva skaidrs, ka šo dziedātāju vēlos uzaicināt uz Rīgu. Vēl gan nebija skaidrs, ko Johanness Helds varētu dziedāt – viņa repertuārā ir arī Mālers, Rihards Štrauss, Šūberts. Kad LNSO plānos parādījās Forē Rekviēms, es sajutu, ka šī būs mūsu īstā satikšanās reize Latvijā.

Guntas Gelgotes balss, man šķiet, absolūti piemērota šim nosacīti nelielajam, bet ļoti svarīgajam un brīnišķīgi skaistajam solo iznācienam.

Komentārus neprasa arī Latvijas Radio kora dziedātāju balsis – vai ar šo kolektīvu jau esi strādājis?

Šī man būs pirmā sadarbība arī ar Radio kori – vasarā gan ar astoņām kora dāmām kopā strādājām Osvaldo Golihova operas "Ainadamar" iestudējumā Cēsīs, bet pirmoreiz sadarboties ar visu kori būs liels prieks. Jāpiebilst, ka šoreiz, lai pieskaņotos lielajam orķestrim, būs papildināts kora sastāvs.

Rīgā ierastāka prakse ir lielos vokāli instrumentālos sakrālos opusus klausīties baznīcās, bet šoreiz ceļi vedīs uz Lielo ģildi.

Vienojoties par koncerta norises vietu, neiztikām bez diskusijām. Bet man tik tiešām liekas pavisam loģiska šī līnija – Lielā ģilde, simfoniskais orķestris, koris un solisti, vokāli simfonisks darbs. Un jāsaka godīgi, ka Rīgas baznīcās koncertu rīkotājiem ir diezgan daudz problēmu – gan skanisku, gan akustisku.

Rīgas Doms skanējuma ziņā mani nekad nav īsti uzrunājis kā veiksmīga vieta vokāli simfonisko darbu atskaņošanai. Un Forē Rekviēms ir tembrāli īpaši smalka mūzika. Lai arī Lielā ģilde, protams, nav ideāla koncertvieta, tā tomēr ir labākā simfoniskā orķestra zāle Rīgā, tās ir orķestra mājas, un mēs esam tur pieraduši slīpēt savas krāsas. Nejūtu nekādu pretrunu šajā salikumā. Un ir milzīgs prieks, ka šo programmu 31. martā vedīsim uz Latgales vēstniecību "Gors" – noteikti labāko koncertzāli Latvijā.

Kāpēc koncertā Forē mūzikai veidosies dialogs tieši ar Bahu?

Bahs, protams, ir viens no pirmajiem mūzikas milžiem, kas nāk prātā, domājot par mūziku Klusajā nedēļā. Kaut arī mēs labi apzināmies, ka Baha mūzika nav ne mans, ne LNSO ikdienas repertuārs. Un mēs arī tur nelauzīsimies. Tāpēc Bahs izskanēs divos atšķirīgos veidos.

Domājot par Bahu, mēģinu saprast, ko man nozīmē šis komponists, kurš iedveš pat tādas kā iracionālas bailes, kuram šķietami nedrīkst skarties klāt baroka mūzikā neiesvaidīts interprets. Tas, kā mēs tomēr Bahu atskaņosim, būs Edvarda Elgara aranžējums Fantāzijai un fūgai do minorā lielam simfoniskam pilna spektra orķestrim. Elgars to izveidoja 1922. gadā, kad komponistam bija pasūtījums komponēt jaundarbu, bet viņš pēc sievas nāves jutās emocionāli salauzts. Un savu misiju viņš izpildīja, vēršoties pie Baha. Muzikālā ziņā šis skaņdarbs ir absolūts Bahs, bet mūzikas audums ir tipisks Elgars, un mēs tajā jūtam spēcīgu tāda komponista personību, kurš precīzi zina, ko vēlas pateikt.

Un tam līdzās Kristīne Adamaite spēlēs vienu no Baha Leipcigas perioda korāļprelūdijām "Schmücke dich, o liebe Seele" – līdz ar to uz Lielās ģildes skatuves būs ērģeles ne vien orķestra sastāvā, bet arī kā solo instruments, kas nemaz nav tik ierasta prakse.

Vai Bahu un Forē vienos vēl kāds tilts?

Domājot par šo abu komponistu kombināciju, mani visu laiku nepameta sajūta, ka tomēr ir vēl kāds iztrūkstošais posms. Tas bija ilgs dialogs pašam ar sevi, daudz klausoties un domājot. Un, kad izkristalizējās Elgars, asociatīvi ienāca prātā Mocarts ar "Adagio" un Fūgu do minorā. Mocarts, Bahs un Forē – man tā šķiet muzikāli ļoti tīra kombinācija Klusajai nedēļai.

Koncerta nosaukumā ietverti vārdi "miera formula". Kas tev pašam šobrīd ir miers?

Katram ir vajadzīga telpa domāšanai, brīdis, lai spētu koncentrēties. Nevar tikai skriet no viena mēģinājuma un otru, no viena koncerta uz nākamo. Tā mākslinieks ātri vien var zaudēt kapacitāti un kļūt neinteresants. Noteikts laika nogrieznis domāšanai, bateriju uzlādei, informācijas uzņemšanai – to es nesauktu par mieru, bet drīzāk dekorāciju maiņu.

Šobrīd tas vairāk vēlamības izteiksmē?

Šajā sezonā droši vien jā. Tomēr, cik vien tas ir starptautiskai apritei un aģentūrām piesaistīta mākslinieka spēkos, es iespēju robežās to cenšos ievērot. Un izvēlos laika periodus, kurus nosaku kā tabu – laiku, kaut arī ne ilgu, bez koncertiem. Skaidrs, ka esmu ārkārtīgi laimīgs, ka man ir tik daudz darba un muzikālu prieku, esmu pateicīgs par to, ko dzīve devusi, bet līdzsvars ir nepieciešams.

Varbūt šis jautājums skan banāli un vienkāršoti, bet vai mūzika, kas skanēs koncertos Rīgā un Rēzeknē, var sniegt mieru?

Es drīzāk lietotu vārdu "harmonija". Negribas jau izmantot standartfrāzes, bet mūzika tomēr ir viens no šīs stresainās pasaules pēdējiem bastioniem. Protams, ir cilvēki, kas šo harmoniju gūst pavisam citādi – ejot pa mežu, lasot grāmatas, baudot vecmeistaru gleznas, bet es domāju, ka katrs mūziķis, kas bagātina mūzikas dzīvi Klusajā nedēļā, ļoti piedomā, kas ir tas, ar ko klausītāju atslēgt no ikdienas ātruma, kādā mēs pārvietojamies.

Nonākot lielpilsētās un redzot milzīgo steigu, tu reizēm apstulbsti. Un es to aizvien vairāk redzu pat ne pašās lielākajās megapolēs, piemēram, Milānā, kur tikko pavadīju divas nedēļas. Tieši tad tu iedomājies, ka varbūt tava misija ir vismaz uz brīdi spēt piedāvāt kādu alternatīvu šai ārprātīgajai steigai.

Bet tev pašam, lai pildītu šo misiju, milzu tempā jāpārvietojas no viena punkta uz otru. Tavas aģentūras nodrošinājušas ļoti sazarotu koncertdarbību Eiropā un Japānā.

Un jaunums šajā pavasarī ir arī Skandināvijas valstis – tūlīt pēc koncertiem Latvijā atkal kāpšu lidmašīnā un došos uz Oslo, kur būs mana debija ar Oslo filharmonijas orķestri, kas mums pirmkārt asociējas ar tā kādreizējo galveno diriģentu Marisu Jansonu.

Ar kādu mūziku tur debitēsi?

Ar Šostakoviča 15. simfoniju un Brāmsa Vijolkoncertu, kurā soliste būs pazīstamā vijolniece Simone Lamsma. Man priekšā arī koncerts ar Norčēpingas un Stavangeras simfoniskajiem orķestriem. 2020. gadam uzaicinājumu izteicis Bergenas filharmoniskais orķestris, kura sastāvā muzicē vairāki latvieši.

Kāds šobrīd veidojas tavs darba režīms?

Tu strādā ar vienu orķestri un repertuāru, jau domājot par nākamo nedēļu, tad vienu vai divas dienas pavadi mājās un dodies atkal uz nākamo punktu. Ja orķestris tev pazīstams un šī ir atkārtota sadarbība, tu brauc, tai jau savā ziņā sagatavojies. Tas nav vienkāršāk, bet mazliet komfortablāk gan.

Šopavasar man ir sadarbība gan ar jau iepazītiem, gan man jauniem orķestriem, un tie ir A grupas kolektīvi – aprīļa vidū gaidāma debija Vīnes "Konzerthaus" zālē ar Vīnes simfonisko orķestri. Maija beigās es otro reizi satikšos ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri – kopā ar brīnišķīgo solistu Franku Pēteru Cimmermani atskaņosim Šūmaņa Fantāziju un Hindemita Kamermūziku nr. 4. Koncerta otrajai daļai pēc abpusējām diskusijām ar orķestra vadību vienojāmies par Sibēliusa Otro simfoniju – ar nepacietību gaidu, kā šie lieliskie mūziķi to spēlēs.

Maija sākumā jau trešo reizi viesošos pie Tokijas NHK orķestra viņu Japānas tūrē.

Pa vidu tam ir bijis vēl daudz kas cits – lieliska mana pirmā sadarbība ar Ķelnes Radio orķestri, Milānā iestudēju divas programmas ar orķestri "I Pomeriggi Musicali", ko es varētu salīdzināt ar mūsu "Sinfonietta Rīga". Ankarā sadarbojos ar Bilkentas simfonisko orķestri, diriģējot Rahmaņinova "Simfoniskās dejas" un Mocarta Piekto vijolkoncertu ar jauno zvaigzni Reju Čenu.

Vēl man būs koncerts ar Dienvidnīderlandes simfonisko orķestri Eindhovenā, un tas būs īpašs ar pirmatskaņojumu – Eindhovenas orķestris sadarbībā ar Stokholmas Radio orķestri zviedru komponistei Britai Bīstremai pasūtinājis Dubultkoncertu vijolei, kontrabasam un simfoniskajam orķestrim. Un interesanti, ka viņa ir to komponistu vidū, kam LNSO pasūtinājis jaundarbu 2019. gada rudens periodam kopā ar dāņu-latviešu pūšaminstrumentu kvintetu "Carion". Tā ir jauka sakritība.

Par jaundarbiem runājot – pirms pāris nedēļām man bija iespēja atskaņot franču jaunā talanta Tulūzas komponista Benžamēna Atahira interesantu skaņdarbu "Balsis no pagātnes". Par to varētu pastāstīt arī Georgs Sarkisjans, jo viņš jau ceturto reizi bija uzaicināts par Tulūzas Kapitolija orķestra vieskoncertmeistaru, un tā mēs kopā pie šī komplicētā skaņdarba strādājām.

Drusku sareibu no šīs ģeogrāfijas...

Droši vien kaut ko arī piemirsu, bet tik intensīva sezona man tiešām ir pirmoreiz. No 1. februāra līdz 1. jūnijam pilnīgi visas nedēļas ir aizpildītas ar dažādiem orķestriem un atšķirīgām programmām.

Kā veidojas to repertuārs?

Cenšos sajust, kas ir tas, kur man ir ko teikt, un kas ir tas, kur man vēl jānogaida.

Vai tev pastāv iespēja atteikties?

Jā, un bieži sadarbību atsaku tieši repertuāra dēļ – Vīnes simfoniķiem, kad viņi mani vairākkārt ir aicinājuši aizstāt kādu diriģentu, gandrīz visas reizes esmu atteicis tieši repertuāra dēļ. Piemēram, tikko mani uzaicināja pēc mazliet vairāk nekā viena gada Elbas filharmonijā diriģēt NDR simfonisko orķestri, bet viņu nosacījums bija programmā iekļaut Ligeti Vijolkoncertu ar solistu Kristianu Teclafu. Ja tas būtu pēc mēneša vai diviem, es noteikti teiktu nē, bet tagad man ir dots laiks sagatavoties, un es piekritu.

Jā, man ir ļoti laba sadarbība ar manu aģentūru, kas vienmēr jautā, vai pie šī orķestra es gribētu atgriezties, jo ne jau vienmēr rodas savstarpējā ķīmija starp orķestri un diriģentu. Bet man tiešām ir palaimējies, ka ļoti daudzos gadījumos mani aicina atgriezties un vairākkārt.

Vai latviešu mūzikai tavā repertuārā ārpus Latvijas arī atrodas vieta?

Cenšos to piedāvāt, cik vien iespējams. Un jāteic, ka pamazām tieku uzklausīts. Tas, ko varu atklāt šobrīd, – šogad trijās izcilās koncertzālēs ar dažādiem orķestriem skanēs Pēteris Vasks. Tā būs Parīzes filharmonija ar LNSO, Berlīnes filharmonija ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri un Elbas filharmonija ar NDR orķestri.

Man datorā ir mapīte ar latviešu mūzikas failiem, ko es pie pirmās izdevības aizsūtu kā piedāvājumus. Līdzās Vaskam esmu piedāvājis arī Maskata "Tango", Grīnupa Devīto simfoniju, ko uzskatu par ģeniālu un nepelnīti maz atskaņotu darbu. Tā ka āķis ir izmests.

Dārziņa "Melanholiskā valša" nav sarakstā?

Tā tomēr ir specifiski nacionāla mūzika – profesionāļi ārzemēs to uztver mazliet citādi un ne tik nepastarpināti emocionāli kā mēs. Te nāk prātā, ka pirms pāris gadiem Bambergas simfoniskais orķestris mani uzaicināja veikt ierakstus Bavārijas Radio fondiem. Un darbu vidū bija Pētera Vaska "Lauda". Jāteic, ka ierakstu process nemaz nebija viegls, jo orķestrim bija grūti sajust, kā Vasku spēlēt. Un man tas bija pārsteigums. Pēc pāris mēnešiem "Laudu" diriģējot ar LNSO, sapratu, ka mūsu orķestrim šī skaņas veidošanas estētika Vaska mūzikā ir absolūti dabiska un pašsaprotama.

It kā esam vienā Eiropas kultūras telpā, bet pieņemu, ka atšķirība starp orķestriem dažādās valstīs varētu būt visai liela?

Es teiktu, ka diezgan ievērojama. Man, starp citu, liels atklājums ir Itālijas orķestri – divu gadu laikā ir bijusi iespēja diriģēt diezgan daudzus, gan slaveno "Santa Cecilia" orķestri, gan vēl nesen decembrī Florences orķestri "Maggio Musicale", gan vēsturiski slaveno Turīnas RAI Nacionālo simfonisko orķestri, gan citus. Jāsaka, ka mīts par nedisciplinētajiem itāļiem tiešām ir absolūts mīts. Es labā nozīmē biju pārsteigts, cik nopietni, rūpīgi un muzikāli strādā šie orķestri, un standarti tiešām neatšķiras no orķestriem Vācijā vai Francijā.

Un mīts par atturīgajiem skandināviem?

Līdz šim gan esmu strādājis tikai ar Odenzē simfonisko orķestri un Dānijas Nacionālo simfonisko orķestri – un šis savukārt ir viens no muzikāli karstākajiem orķestriem, ar kādiem man vispār nācies sastapties. Tas pozitīvisms, kas staro no katra mūziķa, ir pārsteidzošs. Tev ikreiz ir jāpierāda, ka tu esi pelnījis atrasties orķestra priekšā, un bieži vien, pirmoreiz ejot pie orķestra, ir jāsaskaras ar kritisku, vērtējošu attieksmi, ne visi uzreiz atsaucas taviem žestiem un lūgumiem. Dānijas orķestris bija absolūts izņēmums.

Kā tādas ideālās saprašanās man prātā uzreiz nāk trīs – dāņi, Cīrihes "Tonhalle" orķestris un Frankfurtes Radio simfoniskais orķestris. Skaidrs, ka katram lielajam orķestrim ir kolektīva līdzatbildība sargāt un saglabāt savu tradīciju, savu skaņas veidošanas kultūru. Un ne jau katram diriģentam viņi ļauj ielauzties savā DNS kodā, kas, protams, ir tikai apsveicami. Bet vienlaikus viņi ar ļoti atvērtu prātu akceptē to, uz ko tu rosini.

Ko no tavā pieredzē iegūtā varētu un vajadzētu iemiesot LNSO?

Ir dažas skandināvu orķestru iezīmes, ko es tiešām vēlētos pārņemt un saglabāt, – te es domāju kvalitātes standartus. Skandināvu orķestri ar to ir slaveni, kaut varbūt ne visi spēlē ar milzīgi augstu temperatūru. Uzskatu, ka LNSO lielākie trumpji ir ārkārtīgi augsts fleksibilitātes procents un emocionālā kapacitāte. Bet ikkatra orķestrī iesaistītā cilvēka atbildība ir strādāt un noturēt kvalitātes standartu. Un tā ir arī diriģenta atbildība.

Ar ko tu parasti sāc pirmo mēģinājumu ar svešu orķestri?

Tikai sasveicinos viņu valodā, un tad mēģinājuma sākumā, ja vien ir iespējams, nospēlējam visu skaņdarbu. Tajā brīdī cenšos būt ļoti sensitīvs. Skaidrs, ka tu jau vari momentā uzreiz daudz ko pārmainīt, un nereti jaunības maksimālismā esmu šo kļūdu pieļāvis. Bet aizvien vairāk man šķiet, ka šis laiks no pirmā mēģinājuma līdz koncertam ir kopīgs ceļš, kas ejams kopā ar mūziķiem. To ir ļoti grūti iemācīties. Orķestris tomēr nav nedzīvs materiāls, ko tu slīpē un veido, bet gan simt cilvēku enerģijas apvienojums, ar ko jārēķinās. Tur visi ir jūtoši, pieredzējuši un inteliģenti cilvēki. Un tu neesi nonācis orķestra priekšā kā skolotājs skolā, bet gan kā interprets, kas, sadarbojoties ar citiem interpretiem, ierosinot un varbūt pārliecinot, veido galarezultātu. Šis process šajā organismā ir vismīklainākais, kompleksākais un sarežģītākais.