Līdzīgi vairāku iepriekšējo viņa albumu praksei, arī "Nekad nekur" caurvij dramaturģisks stāsta motīvs – šoreiz galvenā varoņa jeb Artura Skuteļa "alter ego" vārds ir Aleksandrs – introverts puisis, kurš (acīmredzami) ir apdāvināts un savu talantu realizē mūzikā, tomēr kopumā ir savdabis, un viņa dzīve (vismaz stāsta ietvaros) noslēdzas ar kādu līdz galam neizskaidrotu traģēdiju. Jāteic, ka šāda albuma konstrukcija šobrīd (pēc vairākiem identiskiem atkārtojumiem) jau kļuvusi apnicīga un paredzama, to veidojošais saturs arī nepiedāvā nekādus pārsteigumus, kas šādu attieksmi liktu mainīt. Grūtības sižetu atšifrēt iecerēto padara nevis aizraujošu, bet gan vēl mazāk pievilcīgu.
Pirms sadarbības ar paša sapulcināto ansambli "Tvērumi" (Rūdolfs Latišenko (bungas), Mārtiņš Vilnītis (bass, ģitāra, balss, klavieres), Alise Golovacka (klavieres, flauta) un Dita Frīdenberga (saksofons)) Skuteļa mūzika bija pazīstama ar žanra ietvaros drosmīgiem muzikāliem gājieniem un interesantām frāzēm, savukārt pats Skutelis – kā erudīts asprātīgu un šarmanti dzēlīgu tekstu autors. Diemžēl no šīm kvalitātēm "Nekad nekur" īsteni nav sastopama neviena.
No 12 albuma dziesmām četras ir interlūdijas, ko veido stāsta personāžu monologi, attiecīgi pašu ierakstu veido astoņas dziesmas, no kurām viena ir instrumentāla. Muzikāli šis ieraksts nepiedāvā neko jaunu ne Skuteļa darbības, ne mūzikas – plašāk – ietvarā, to veido mēreni neoriģināli motīvi, kas joprojām – tāpat kā "Tvērumu" debijas albumā – izpildīti nepārliecinošā kvalitātē gan individuālu partiju, gan aranžijas, gan albuma neizteiksmīgās kompozīcijas un uzbūves ziņā. Skanējuma pamatu atkal veido klavieres, bungas un saksofons, ko dažos brīžos papildina ģitāra un flauta, taču, lai arī dziesmā "Jā varbūt bet protams nē paldies" dzirdamais flautas solo ir viens no patīkamākajiem albuma brīžiem, nekādi akcenti tomēr nespēj līdzsvarot oriģinalitātes trūkumu, kas nomāc visā ierakstā. Tāpat joprojām (līdzīgi kā debijas albumā) visu instrumentu partijas ir klišejiskas. Salīdzinoši pieņemami iespēlētas bungas, arī paši ritmi uz pārējās instrumentācijas fona izceļas kā vismazāk mokošā pavadījuma daļa, tomēr hiphopam fundamentāli raksturīgais grūvs "Nekad nekur" nav jūtams.
Teksti un – kas vēl jo būtiskāk – nojaušamā attieksme paša Skuteļa izpildījumā šoreiz liek vilties pat vēl smagāk. Pamata tematika dziesmu tekstiem jau dzirdēta iepriekš arī viņa paša agrākajos darbos (oriģinālas idejas plašākā kontekstā atrast man neizdevās), to neatdzīvina arī salīdzinājumi vai metaforas, toties arvien jūtamāka kļuvusi tāda kā 21. gadsimta vieduma didaktika, kas liecina par pamatīgu pašironijas un paškritikas trūkumu. Šo noskaņu traģikomisku padara vairākas neveiklas vietas tekstā, kas šķiet absolūti nepiedodamas mūziķim, kas kādreiz radījis teju vai revolucionārus darbus kāda žanra ietvaros. No septiņām albuma dziesmām ar tekstu (starp citu – visai neliels skaitlis, kas, iespējams, arīdzan apliecina ideju trūkumu) grūti nosaukt kaut vienu, kas spētu klausītājam piedāvāt jebko saturā vai formā vērtīgu.
"Bet es ar miķi bliežu kā ar giču Džimijs Peidžs", "Šai pilsētai ir miljons stāstu / Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi, / jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts", "Es laižu kamolu vaļā, uz priekšu stāsts rit / – es tajā ieguldīju vairāk nekā "Parex" bankā" – šie trīs citāti vien ir no pirmās albuma dziesmas "1 000 000. Uvertīra", un tos grūti uztver nopietni jebkādā mērā.
Man nudien nav skaidrs, kāpēc Skutelis nolaidis paša iepriekš sasniegto kvalitātes standartu tik zemu. Jācer, ka vienā brīdī viņam izdosies to atkal pacelt vismaz tik augstu, lai albumu būtu iespējams bez grūtībām noklausīties no sākuma līdz beigām.
Visu albumu var noklausīties šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
