'Gogol Bordello' līderis: 'Uzskatu sevi par Ukrainā dzimušu kosmopolītu'  (6)

Ja tev būtu jāraksturo "Gogol Bordello" klausītājam, kurš jūsu mūziku izdzird pirmoreiz, ko tu teiktu?

Es neraksturotu. Es vienkārši daru to, ko daru, un nevēlos runāt kā pārdevējs konsultants.

Skaidrs. Tad dažos vārdos pastāsti, lūdzu, par savas grupas kolorītajiem dalībniekiem.

Protams! To gan varu! Mums ir ļoti kolorīts grupējums. Katrs dalībnieks ir no citas valsts. Mums ir Pedro Eraco no Ekvadoras, mums ir Tomass Gobena no Adisabebas, kas ir Etiopijā, mums ir Alfredo Ortizs no Losandželosas, kas, protams, ir Amerikā, un mums ir arī Sergejs Rjabcevs, kurš ir no Ņižņijnovgorodas Krievijā. Tie ir pamatsastāva dalībnieki. Vēl ir Boriss un Ešlijs no Ņujorkas un vēl citi. Brīžiem grupai pievienojas dalībnieki no vēl tālākām zemēm, piemēram, Austrālijas. Tas tiešām ir kolektīvs, kas sanācis kopā no visas pasaules, bet pamatā darbojas Ņujorkā.

Cik dalībnieku parasti koncertā ir uz skatuves?

Šobrīd ir septiņi, bet pamatsastāvs tiešām ir pieci cilvēki. Vienmēr gan ir pievienojušies arī citi dalībnieki. Tā tas ir bijis no pašiem grupas pirmsākumiem.

Jūs tūres laikā esat kā viena ģimene vai dzīvojat arī atsevišķi, neveicat nekādu rokenrolu?

Ir dažādi. Man dzīve ceļā neatšķiras no dzīves ne ceļā. Esot tūrē, nav nekā tāda, ko es nevarētu darīt no tā, ko daru mājās. Vienalga, vai esmu mājās Brazīlijā vai Ņujorkā. Esmu dziesmu autors. Es rakstu dziesmas. Tas ir tas, ar ko es pārsvarā nodarbojos. Un to es varu darīt vienalga kur.

Tomēr tūrē no koncerta uz koncertu ir jāspēj noturēt enerģijas līmeni. Kā tu tiec ar to galā?

Man liekas, ka šī ir dīvaina perspektīva, kā uz to skatīties. Nav jau tā, ka kāds ir uzrakstījis tūres scenāriju un mums tagad jācenšas to izpildīt, jāsaglabā viens enerģijas līmenis. Drīzāk ir otrādi. Mēs nemitīgi pārrakstām scenāriju, ņemot vērā to enerģijas daudzumu, kas mums tobrīd ir. Plus enerģijas vienmēr pietiek. Tā nemitīgi atjaunojas, jo tā ir par brīvu. Tā ir gaisā, visur, vajag tikai paņemt.

Uzdevu šo jautājumu, jo liekas, ka pārsvarā cilvēki no jums gaida sava veida čigānpanku cirku, kur enerģija plūst pāri malām. Starp citu, vai nav tā, ka dažreiz gribētos, lai jūs uztver daudz nopietnāk?

Es domāju, ka mūs uztver ļoti nopietni. "Gypsy Punks" vienkārši ir mūsu trešā albuma nosaukums, un tas arī viss. Mums kopumā ir septiņi studijas albumi, un katrs ir pilnīgi citāds. Neesam palikuši tikai pie čigānu panka, jo vienmēr ir iespējas izplesties daudz plašāk. Vajag tikai gribēt. Mēs kā grupa nekad neesam ierakstījuši divus vienādus albumus. Katrreiz esam mainījuši ieraksta vietu, lai mainītos arī tā gars. Esam strādājuši tuksnesī, esam strādājuši Brazīlijā, esam strādājuši arī Ņujorkā. Mainījušies ir arī mūziķi. Atšķirības bijušas lielas.

Kādā garā esat šobrīd, un attiecīgi – ko gaidīt no koncerta Rīgā?

Šis mums ir ļoti interesants gads. Mēs turpinām spēlēt jaunā albuma dziesmas. Tāpat mūsu izdevēji nolēma no jauna izdot mūsu pašu pirmo albumu, ko producēja Džims Sklavunoss no "Nick Cave & The Bad Seeds". Šobrīd mums ir jautri šādā trajektorijā. Esam arī izveidojuši krietni elektrizētākas mūsu veco, tolaik vēl akustisko, dziesmu versijas. Un otrādi. Esam paņēmuši un pieklusinājuši mūsu jaunāko materiālu. Šādi procesi ir aizraujoši pašiem.

Jūsu jaunāko albumu sauc "Seekers and Finders", tādēļ filozofiskāks jautājums – ko jūs meklējat un ko atrodat?

Tas tiešām ir nosaukums, par kuru var runāt daudz. To gan nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, jo tajā ir arī daudz ironijas un humora. Kaut vai tāpēc, ka tas attiecas uz Rietumu civilizācijas apsēstību ar meklēšanu. Tas ir kā pašmērķis – nemitīgi meklēt kaut ko absolūtu, kas parasti izrādās kaut kas absurds un ārišķīgs. Patiesībā, lai kaut ko atrastu, ir tieši jāpārtrauc meklēt. Albuma nosaukums, protams, ir vārdu spēle, bet mēs ceram, ka varam likt cilvēkiem aizdomāties par viņu iedomāto mērķu absurdumu un saprast, ka ārpus sevis nav nekā, ko obligāti vajadzētu atrast.

Šī attieksme tiešām nolasāma jūsu mūzikā. Kā ir ar tās ukrainisko pusi? Vai tu joprojām jūties kā ukraiņu kultūras karognesējs plašajā pasaulē?

Karognesējs ir... spēcīga ideja. Esmu dzimis un audzis Ukrainā, tās ir manas saknes. Uzskatu, ka tas, ko es rakstu, ir dziļi austrumeiropeisks, dziļi ukrainisks tādā arhetipu līmenī. Taču lielāko daļu savas dzīves esmu dzīvojis citur. Tas man neļauj būt jebkāda veida karognesējam. Līdz ar to uzskatu sevi par Ukrainā dzimušu kosmopolītu, kurš jūtas kā mājās arī tad, kad aizdodas uz Brazīliju vai Austrāliju. Man liekas, ka es neesmu radīts dzīvošanai vienā vietā. Tas vienkārši nedarbojas. Visticamāk, ka vainojama ir arī manas ģimenes romu izcelsme, kas man devusi ģenētiskos instrumentus, kuri palīdz viegli pieņemt jaunu vidi, citu kultūru.

Par ukraiņu kultūras pārstāvēšanu ieminējos tādēļ, ka redzēju dokumentālo filmu par tevi – "The Pied Piper of Hutzovina". Tajā bija aina, kurā tu ar saviem ierakstiem devies ciemos pie ukraiņu tautas folkloras kopējiem, taču viņi tevi nepieņēma un, varētu teikt, pat izmeta ārā.

(gardi smejas) Tā tiešām bija. Un man šķiet, ka tā arī ir spēcīgākā epizode tajā filmā. Saskaros arī ar šādu attieksmi. Pēc tam jau mēs sadraudzējāmies arī ar tiem vīriem, bet tā tiešām mēdz notikt, jo es apzināti mūzikā veidoju dažādu lietu hibrīdu. Neesmu nekādu lietu pūrists un tradicionālists. Kad biju vēl bērns un klausījos blūzu vai rokenrolu, man šķita, ka tās mūzikas pamats ir ļoti garlaicīgs. Stils man patika, bet ne kodols. Līdzīgi es klausos, piemēram, Austrumeiropas tautu mūziku. Arī ukraiņu folkloru. Melodijas ir lieliskas, arī stāsts ir lielisks, bet ritms ir vājš. Tādēļ es veidoju hibrīdu no tām lietām, kas man dažādos stilos patīk vislabāk. Un man tas šķiet tikai normāli, ja uzskati sevi par radošu personu.

Vai tu joprojām mēdz arī dīdžejot? Pēdējā informācija par tavām dīdžeja gaitām bija saistībā ar bulgāru bāru "Mehanata" Ņujorkā.

Jā, var pat teikt, ka tur es arī sāku dīdžejot un pēc tam devos plašajā pasaulē. Taču esmu pazaudējis interesi par dīdžejošanu, jo man šķiet, ka šobrīd visiem vajag tikai elektronisko mūziku. Tas mani galīgi neinteresē, jo elektroniskā deju mūzika šķiet pazaudējusi savu spēku, aizrautību, kas tai piemita agrāk. Taču mēdz teikt, ka viss plūst un mainās. Varbūt kādreiz atkal uzdīdžejošu. Šobrīd patiesībā esmu aizrāvies ar agrīno džezu un arī kantri stilu! Bet būšu atpakaļ! (smejas)

Tikmēr, iespējams, jāsāk gatavoties jau nākamajam gadam, kad "Gogol Bordello" svinēs 20 gadu jubileju. Varbūt plānojat kādu "Greatest Hits" albumu?

Kaut kādas svinības noteikti būs, bet visi tie "Greatest Hits", man šķiet, jau ir vēsture. Tagad katrs pats uztaisa savu iecienītāko dziesmu sarakstu "Spotify" un tādam albumam zūd jēga. Un vispār, kā jau minēju sākumā, neesam tā grupa, kas domā par lietu prezentēšanu. Es teiktu, ka esam kā dzīva būtne, kas vienkārši dzīvo un dara to, kas pašai konkrētajā brīdī vislabāk patīk. Nesēžam un nekaļam stratēģiskus plānus. Mēs nosvinējām albuma "Gypsy Punks" jubileju, jo tas mums ir tā saucamais zelta albums, taču pat tas, man liekas, notika vienu gadu par vēlu – albumam bija jau 11, bet mēs svinējām 10 gadu jubileju... Tam visam taču patiesībā nav nekādas nozīmes. Svarīgi ir būt nemitīgi vibrējošam, radošam un saglabāt savu degošo liesmu neskartu.

Pats mēdzu uzspēlēt tā saucamās pasaules mūzikas ballītes kā dīdžejs, un tajās joprojām jūsu lielākais hits ir tieši "Start Wearing Purple". Vai mēdzat šo dziesmu vēl spēlēt koncertos, un vai tā pašiem nav jau totāli apnikusi?

Mēdzam! Ir vairākas dziesmas, bez kurām cilvēki mūs vienkārši nelaistu vaļā. Un nav runa tikai par koncertu. Mēs netiksim prom no pilsētas, kamēr nebūsim tās dažas dziesmas nodziedājuši. Ir bijuši gadījumi, kad dabūju tās nodziedāt viesnīcā cilvēkiem, kuri ieradušies uz turieni un to pieprasa. Ir gadījies nodziedāt dziesmu ārpus koncertvietas. Līdz ar to vienkāršāk ir nodziedāt šīs dziesmas koncertā. "Start Wearing Purple" gan pamazām sāk nomainīt jaunākas dziesmas, taču mums nav nekādu problēmu nodziedāt pašu skaņdarbus, kas cilvēkiem tiešām patīk. Un es tiešām gaidu koncertu Rīgā, jo iepriekšējais man šķita fantastisks!