Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli

Kas ir Ieviņa, un kāpēc viņai šāds gods izrādīts – otrais JJO albums nosaukts viņas vārdā? Vai tā ir tā pati Ieva Strode, kas grupā spēlē vijoli un dzied?

Iemesls albuma nosaukumam ir vairāku iemeslu sakritība, bet centrā ir JJO Ieviņa, jā. Viņa grupā starp pieciem vīriešiem ir kā puķe, kas visu laiku zied un ir enerģijas pārpilna. Turklāt tāda puķe, kas ne tika dāvā citiem savu daili, bet arī var iespert, ja nepieciešams.

Vēl pirms idejas par albumu man bija iesākta dziesmiņa par Ieviņu. Kad grupas Ieviņai bija dzimšanas diena, nosūtīju viņai dziesmu kā dāvanu, pirms tam to vēlreiz noklausoties. Tad man sāka šķist, ka tur ir kas vairāk nekā tikai dāvana. Ieviņa, protams, bija ļoti priecīga, turklāt arī viņai šķita, ka dziesma nedrīkst palikt tikai pie viņas. Tā sākās ceļš uz jauno albumu.

Kā tapa "Ieviņas" dziesmas? Sēdēji pie Dainu skapja, meklējot kaut ko, kas uzrunā, bet pēc tam liki klāt mūziku?

Tu ļoti precīzi pateici – es tiešām daudz laika pavadu Dainu skapī. Virtuālajā gan. Tur es smeļos iedvesmu un veidoju stāstus. Ja kādreiz drusku nepietiek, pats pierakstu klāt. Atļaujos to, jo esmu no tautas. Latvietis. Lai gan – kas to zina, neesmu pētījis. Bet jāatzīst, ka Dainu skapī es jūtos diezgan brīvi un stabili, "apmeklēju" to jau ļoti sen, bet darbs konkrēti pie "Ieviņas" aizņēma aptuveni gadu.