Izcilība bez pēcgaršas. Emelijas Sandē koncerta apskats  (3)

Savas salīdzinoši neilgās karjeras laikā Sandē ir paspējusi tikt pie gara un plaša atzinību saraksta, par kādu pat lielākā daļa mūzikas zvaigžņu varētu vien sapņot. Viņas kontā cita starpā ir četras prestižās "Brit Awards" balvas, tostarp par gada labāko albumu, divas "Ivor Novello" balvas, vairāki pārdotākie albumi un singli Lielbritānijas topos, tāpat arī soliste ir saņēmusi Britu impērijas ordeni, kā arī vien dažus mēnešus pēc debijas albuma "Our Versions of Events" iznākšanas viņa uzstājās gan atklāšanas, gan noslēguma ceremonijā 2012. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Londonā.

Šie ir vien daži no mūziķes lielākajiem sasniegumiem, un tos nepieminēju nejauši. Man šķiet, ka 2018. gadā ir gana viegli aizmirst, ka pirms kādiem pieciem gadiem Sandē bija teju vai aktuālākais vārds inteliģentajā popmūzikā. Turklāt viņa allaž vienlīdz augstu tikusi vērtēta gan kā dziesmu autore (viņa ir rakstījusi dziesmas tādām zvaigznēm kā Rianna, Keitija Perija un Eliša Kīza), gan kā izpildītāja. Tas laikam arī ir galvenais iemesls, kāpēc jau 2012. gadā šķita, ka viņa, visticamāk, būs kas vairāk nekā viena albuma brīnums, un kāpēc arī pēc salīdzinoši neveiksmīga ieraksta izdošanas (cik nu par tādu var dēvēt "Long Live the Angels", kas sasniedzis otro vietu Lielbritānijas topā) neviens pat neuzdrošinās ieminēties par zināmu stagnāciju dziedātājas karjerā.

Kā jau var noprast pēc šī ļoti garā ievada, uz "Palladium" koncertzāli devos ar gana rezervētām cerībām, sagaidot pāris lielāko hitu, pie kuriem publika būs ļoti aktīva, kā arī virkni kvalitatīvu, bet atmiņā pārlieku nepaliekošu skaņdarbu. Jāatzīst, ka pamatīgi kļūdījos. Vispirms jau tajā, ka negaidīju redzēt pārpildītu koncertzāli, turklāt apmeklētāji nebija nejauši garāmgājēji. Lielākā daļa klausītāju acīmredzami lieliski pazina Sandē daiļradi – cilvēki dziedāja un aktīvi dzīvoja līdzi uz skatuves notiekošajam.

Zināms pārsteigums bija arī pati izpildītāja – ja par viņas (un arī pavadošā sastāva, kas bija teju vai izcils) kvalitātēm un spējām jau pirms tam nekādu šaubu nebija, tad dziedātājas harisma gan man nāca kā zināms pārsteigums. Klausoties Emelijas dziesmas ierakstā, lai arī kvalitatīvas, tās allaž šķita nedaudz bezpersoniskas un stīvas, taču dzīvajā šādu problēmu nav. Lielā mērā tam palīdz dziedātājas komunikācija ar publiku – it kā nedaudz atturīga, tomēr aizraujoša un patiesa, jo gandrīz pirms katra skaņdarba tika ieskicēta tā tapšanas vēsture vai galvenā doma, tādējādi ievērojami stiprinot saikni ar klausītājiem.

Interesanti, ka koncertā Rīgā atskaņotais ievērojami atšķīrās no mūziķes iepriekšējiem priekšnesumiem, iekļaujot programmā vairākus ilgāku laiku neizpildītus skaņdarbus. Tāpat sanākušajiem izdevās arī izprasīt otro dziesmu piedevās – kas tāds Sandē koncertos notiek gana reti.

Neskatoties uz visām slavas dziesmām, ko iepriekšējo rindkopu laikā esmu veltījis dziedātājai, nevar nepieminēt arī kādu ļoti būtisku niansi – lai vai cik lielisks nebūtu bijis viņas izpildījums un aizraujošs priekšnesums, būtu grūti teikt, ka Emelija spējusi atstāt milzīgu pēcgaršu, pēc kuras nevaru vien sagaidīt mūsu nākamo tikšanos koncertā Latvijā vai jebkur citur pasaulē. Sandē, nenoliedzami, ir spilgta dziesmu autore un izpildītāja, nešaubos, ka solīdus pūļus viņa spēs pulcēt vēl ilgus gadus, tāpat arī esmu pārliecināts, ka grūti būtu atrast kādu neapmierinātu jebkura viņas koncerta apmeklētāju. Tiesa, vismaz man tikpat ātri, cik sajūsma par piedzīvoto radās, tā arī pazuda, nostiprinot pārliecību, ka šis bija patiesi augstvērtīgs, taču produkts, no kura gribētos sagaidīt vairāk, nekā tas galu galā sniedza. Un to saku ne jau tāpēc, ka gribētos "piekasīties" citādi teicamam koncertam, bet gan tāpēc, ka bija jūtams – Emelijai ir potenciāls ar savu sniegumu visus atstāt "bez valodas", ko viņai varētu arī novēlēt sasniegt, nākamreiz ierodoties pie mums.