'Skārda bungas' un tas, kas bijis iepriekš. 'Prāta vētras' diskogrāfija un jaunais albums tajā  (31)

Metodiska "Prāta vētras" klausīšanās sākās, kad tētis man uzdāvināja kaseti ar 2000. gada izlasi. Nezinu, kāpēc, bet spilgti palicis atmiņā, ka manai māsīcai bija kasete "Starp divām saulēm", no kuras tolaik zināju tikai tituldziesmu, bet vismaz viena bērnības vasara muzikāli saistās tieši ar šo albumu.

Pēdējais "Prāta vētras" ieraksts, kas man piederēja kasetes formātā un kuru neskaitāmas reizes klausījos, bija 2001. gadā ierakstītais "Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas". Tagad atskaņojot pirmās sekundes no pirmā celiņa, apzinos, ka visu pārējo zinu no galvas un šis albums kā ar adatu ir ievilkts zemapziņā. Tas noteikti saistīts ar zināmu vecumposmu, agrīnu pusaudzību, bet vēlos domāt, ka arī muzikālās kvalitātes un dziesmu tekstu dēļ šis ir mans mīļākais "Prāta vētras" albums.

Klausoties 2003. gada "Dienās, kad lidlauks pārāk tāls", pirmās trīs dziesmas liek domāt, ka ar radio un radinieku palīdzību esmu nemanot un fragmentāri noklausījies visu albumu. Nākamās dziesmas liek uz visu paskatīties citādi. Izrādās, esmu dzirdējis labi ja pusi no šīs ciešripas.

Kopējais iespaids: "prātinieki" meklē jaunu skanējumu un, nenoliedzami, skan pilnīgi citādi nekā "Kaķēnā", vienlaikus mēģinot atsperties (lai ieskrietos, bet varbūt arī, lai attālinātos) no pirmajos albumos dzirdamās "Prāta vētras", bet rezultātam trūkst fokusa, tas, iespējams, ir miglainākais, vājāk strukturētais "prātinieku" albums līdz tam brīdim. "Lidlaukam" nepiemīt tie izteiktie personības vaibsti, kas ar atraisīto pieeju dziesmu formātam, nenopietnību, ironiju un nepretenciozo vienkāršību caurvij 1996. gada "Veroniku".

2005. gada "Četri krasti" izklausās pēc viena no mērķtiecīgākajiem, lakoniskākajiem grupas ierakstiem. Uz "Četriem krastiem" es 2005. gadā jau skatījos no distances, bet 2008. gada "Tur kaut kam ir jābūt" ir pagrieziena punkts manās attiecībās ar "Prāta vētru", kad pārtraucu klausīties grupas ierakstus un interesēties par tās muzikālajiem panākumiem. Es laikam iederos tajā klausītāju grupā, kurai šajā dzīvē no "Prāta vētras" ir nepieciešams tas, kas tapis līdz "Kaķēnam". Bet, klausoties ar laika distanci, "Tur kaut kam ir jābūt" noteikti ir viens no interesantākajiem grupas ierakstiem.

"Vēl viena klusā daba" piesaista uzmanību ar dažām spilgtām dziesmām, tajā netrūkst kontrastu, žanriskas daudzveidības un raksturu, bet "7 soļi svaiga gaisa" ir, iespējams, vienīgais "prātinieku" albums bez pārsteigumiem, ar pārāk nolīdzinātu iekšējo reljefu un pilnīgu neskaidrību par to, kādam klausītājam šis albums ir adresēts. Ir interesanti klausīties grupas albumus pēc metodes "divus uz priekšu, vienu atpakaļ". Pēc "7 soļiem" atkal atgriežoties pie "Klusās dabas", "7 soļi" skan vēl bezpersoniskāk un paredzamāk, "Klusā daba" vēl krāsaināk un saistošāk. Pārliecinos, ka "Kluso dabu" ir vērts pieredzēt atkārtoti, jo pirmajā reizē noteikti kaut kas palika nesaklausīts.

Klausoties tituldziesmu albumā "Par to zēnu, kas sit skārda bungas", nešaubīgi šķiet, ka Renārs Kaupers ir atradis jaunu elpu dziesmu vārdiem, salīdzinot ar iepriekšējo ierakstu. Diemžēl no muzikālā viedokļa vilties liek otrā, vēl vairāk trešā dziesma. Klausoties "Ogles", ātri top skaidrs, ka šī dziesma sastāv no A, B un C daļas, kas dažādās kombinācijās atkārtosies, un ar to šī dziesma beigsies. Nav runa par to, ka es no "Prāta vētras" gaidītu progroka sarežģītību, bet par to, cik viegli ir atšifrēt visus dziesmas slāņus un atdurties pret grunti, kad ūdens vēl nav pat līdz ceļiem.

Lai pēc kādām mērauklām būtu veidotas dziesmas "Pašu dārgāko", "Tevis dēļ", tās pārlieku atgādina tos brīžus, kad sēžu kafejnīcā un klausos, kā pie sienas novietotais televizors vai skanda bezpersoniski atskaņo tā brīža pasaulē populārākās dziesmas un videoklipus. Ar to vēlos teikt, ka "prātinieki" un ieraksta producents Povels Olsons (Povel Olsson) šīs dziesmas pareizinājuši ar pašlaik moderniem, komerciāli pārbaudītiem mūzikas elementiem, bet atsevišķie reizinātāji summējoties neatgriezeniski kaut ko zaudējuši no savas sākotnējās vērtības.

"Kas būs – būs" ir citāda, bet apstājas pie harmoniju secībām, kas, iespējams, labi pārbaudītas kādā agrākā "Prāta vētras" dziesmā vai citā mūzikas desmitgadē. "Šokolādes saldējums" ironiski izklausās pēc sezonāla radiohita, kura saturs pēc dažiem mēnešiem vairs nebūs aktuāls. "Paralēles", lai arī ne labākā albuma dziesma, izceļas ar mājieniem uz 70. gadu disko un Denisa Paškeviča saksofona solo. Albums ir vairāk nekā pusē, un joprojām šķiet, ka vārdi ir galvu pārāki par mūziku. "Как я искал тебя" atgādina popmūzikā aprobētus veidus, kā iesākt dziesmu ar ritmisku akustiskās ģitāras motīvu, pamazām to pastiprināt ar bungu līniju un sapildīt faktūras drēbi ar elektroniski piebiezinātiem skaņu rakstiem. Krievu valoda albuma kontekstā funkcionē ne tikai kā vēstījums, bet fona krāsa, kas uz brīdi atsvaidzina kopējo pieredzi.

Varbūt (atkal) ironiski, ka pusminūti ilgā dziesma "Draugam" tajā brīdī ierindojas starp citām kā albuma labākā, ko pēc trīsarpus minūtēm tomēr nomaina "Pirmais latvietis uz Mēness". Kaut kas dziesmas vidū tomēr sašūpo šo domu, kaut arī tas ir teicams epilogs un tēlaini spilg-tāks par iepriekšējo – dziesmu "Bezgalīgais stāsts". "Prāta vētras" jaunākais ieraksts ir izskanējis ar harmonisku, noapaļojošu noslēgumu, bet ar to nav bijis gana. Albuma labākās dziesmas – "Par to zēnu, kas sit skārda bungas", tai līdzās miniatūra "Draugam", un, ja būtu jānosauc trešā, tā laikam būtu "Как я искал тебя" ar Sergeja Timofejeva tekstu un dueta otru balsi Marinu Kravecu.

Gaidas par to, ko savā nākamajā albumā paveiks "Prāta vētra", ir gana augstas, un gribas domāt, ka šis ir kā ieskrējiens, kā prelūdija vēl vienam jaunam ierakstam, kas būs labāks par visiem iepriekšējiem. Nav noliedzams, ka dziesmas izkārtotas veiksmīgi un ieraksts noslīpēts nevainojami. Pēc noklausīšanās ir ļoti grūti formulēt, kā šim diskam pietrūkst. Bet gan "Prāta vētras", gan Latvijas aktuālās popmūzikas kontekstā šis albums it kā domāts visiem un vienlaikus nevienam.