Tā nebūs vairs nekad. 'Arcade Fire' koncerta Mežaparkā apskats  (36)

Es tomēr gribētu sākt ar šāviņu savā (un kolēģu) kājā. Saglabājot iespēju noslēpumam, es neatklāšu, kurš, bet viens avots pirms koncerta man čukstēja, ka pārdoto biļešu apjoms uz "Arcade Fire" koncertu Mežaparkā esot, maigi izsakoties, mazs. To es būtu uztvēris kā muļķīgu pirmdienas joku, ja vien vairāki tajā dienā satiktie paziņas, no kuriem turklāt daži ir savā ziņā saistīti ar mūziku, nebūtu man pajautājuši: "Kas tā par grupu?" Tas ir visnotaļ pelnīts trāpījums starp kājām, lai saprastu, ka mūzikas žurnālistiem Latvijā ir jāraksta vairāk, izsmeļošāk un aktuālāk.

Manu kliedzienu pēc palīdzības atstāsim citai reizei, pievērsīsimies pašam koncertam.

Pirmkārt, bažas par mazo apmeklētību izrādījās tikpat pārspīlētas, kā baumas par kāda politiķa nāvi. Cilvēki sāka plūst aumaļām, koncertam tuvojoties sākumam. Tā jau būs kļuvusi par mūsu vizītkarti – ierasties pēdējā mirklī. Turklāt visu augstāk minēto laikam jau bija paredzējuši koncerta rīkotāji, atvēlot tam vietu Mežaparka Zaļajā teātrī – vietā, kur ietilpība ir ap 4000.

Otrkārt, "Arcade Fire" pārsteidza vēl pirms koncerta. Aizņemts ar pļāpāšanu ar kolēģiem un draugiem, es sākumā pat nesapratu, kāpēc svīta ar apsargiem mani bīda nostāk no ieejas. Izrādījās, grupas dalībnieki bija izvēlējušies kāpt uz skatuves nevis no aizskatuves (kā tas allaž ir iekārtots), bet gan nākot no tās pašas puses, kur apmeklētāji – no ieejas. Šis solis pārsteidza ne tikai mani, bet arī lielu daļu skatītāju, kuri bija tik šokēti, ka pat nemēģināja traucēt apsargiem pavadīt grupu līdz skatuves pakāpieniem, tomēr centās sarokoties ar kādu no mūziķiem.

Dažas minūtes, instrumentu samēģināšana, un gada šovs varēja sākties.

Kā jau to varēja sagaidīt, "Arcade Fire" savu spozmi sāka izrādīt ar nesenā albuma "Everything Now" tituldziesmu. Tās laikā visas manas bažas novērsa sanākušās publikas līdz-dziedājums, kas tikai lika manīt par klausītāju mīlestību. To vēl vairāk atmaidzināja grupas nākamo skaņdarbu izvēle – divi darbi no izcilā 2004. gada debijas albuma "Funeral" pēc kārtas ("Neighborhood #3" un "Rebellion (Lies)", savukārt tiem sekoja pirmais koncerta kulminācijas brīdis ar "No Cars Go" no 2007. gada albuma "Neon Bible". Šajā saistībā vēl viena maza nianse – pirms "No Cars Go" "Arcade Fire" izpildīja arī maz zināmo "Haiti", kas bija pirmoreiz šīs koncertturnejas gaitā, tādējādi vēlreiz pamanoties izdabāt mazskaitlīgajai, taču aktīvajai Rīgas publikai.

Par publiku runājot, grūti būtu neuzsvērt sanākušo līdzdalību. Gan līdzi dziedāšanā, gan dejošanā, gan savstarpējā sapratnē, gan arī vienā no interesantākajiem koncerta mirkļiem. Ir labi zināms, ka daudzas grupas pat pirms koncertiem izplata paziņojumus, lai cilvēki nevelk no kabatām savus telefonus un nefilmē. "Arcade Fire"? Tieši otrādi. Pirms vienas dziesmas uz ekrāna parādījās aicinājums, ka "šoreiz drīkst"! Rezultātā viss Zaļais teātris iemirdzējās daudzās gaismiņās.

Jocīgi būtu uzskaitīt katru atsevišķu gabalu, ko "Arcade Fire" spēlēja, taču par trim nevaru nepateikt.

"My Body Is A Cage" (no pieminētā "Neon Bible") bija šokējošs ar savu minimālismu un melanholisku mieru pēc pirms tam sekojošās ballītes, savukārt "Sprawl II (Mountains Beyond Mountains)" bija solista Vina Batlera sievas un kolēģes grupā Režīnas Šasānas zvaigžņu stunda. Būšu atklāts, ne visai veiksmīga ir mana pieredze ar viņas solo gabaliem koncertos (pašķība dziedāšana), taču šoreiz Režīna spīdēja ne tikai ar vokālu, bet arī žilbinoši skaistu tērpu un dejas soļiem, kuru laikā gribējās mazāk dziedāt līdzi, vairāk dejot kopā ar mākslinieci.

Trešais no manas puses izceļamais gabals būtu "The Afterlife". Ņemot vērā savu emocionalitāti, esmu pārsteigts, ka pats neraudāju, bet asaras acīs redzēju vairākiem. Tas noteikti teksta deļ, kura uzdotajam jautājumam ("Oh, when love is gone / Where does it go?") arī man nav atbilžu. Vai tā nokļūst ellē vai paradīzē? Vai vispār pazūd, it kā nebūtu bijusi? Vismaz pirmdienas vakarā tā bija dzīva un kvēla mazā, kompaktā, bet vismaz četru tūkstošu klausītāju, gandrīz vai savu līdzdomātāju aplenktā un apmīļotā teritorijā. Kur visi bija viens, un viens bija visi, jo nekas tāds, tik intīmos un tuvos (tiešā nozīmē) apstākļos, visticamāk, vairs nebūs iespējams.