"Beastie Boys", "Gorillaz" vai "The Prodigy" spēja pārkāpt pāri mūzikas novirzienu robežām, un lika par sevi fanot ļaudīm, kas katrs attiecīgi "tādu" mūziku iepriekš neklausījās. "The Pogues" bija gājuši soli tālāk. Viņi faktiski parādīja, ka "folk" un "punk" abi ir par to pašu. Un tad nu ej un atrodi, kur beidzas viens un sākas otrs.
Visiem, kas kaut nedaudz dzirdējuši par grupas galveno seju, dziedātāju un mūzikas pamatautoru Šeinu Makgovanu, ir par viņu viedoklis. Gan par viņa dentālajiem izaicinājumiem, gan par ilggadējo draudzību ar "zaļo pūķi". Arī man šad tad sametas skumji, ka "The Pogues" nespēj pilnasinīgi turpināt darbošanos neprognozējamā pusmūža vīra dēļ, kurš nu jau 25 gadus nav spējīgs pabeigt kārtīgu teikumu.
Tai pat laikā patiesība ir dzelžaini skaudra – talants prasa to, kas tam pienākas. Līdzīgi kā par slavenu latviešu rokgrupu līderiem. Ja gribi, lai tev rokstārs rada kaudzi brīnišķīgu dziesmu, neprasi, lai viņš būtu gādīgs namatēvs, vegāns, veikls namdaris un vēl ar cienījamu rezultātu pusmaratonā. Tā tas nenotiek.
Tādēļ ņem, ko dod! Priecājies un baudi "Līvus" un "Pērkonu"!
Un baudi "The Pogues"! Un neskaiti zobus un nepiesienies viņa gaitai! Viņam bija cits uzdevums un to viņš paveica jau pirms 30 gadiem. Un forši paveica.
2012. gadā kā brīnišķīgi ēnu pasaules rēgi uz Parīzes skatuves uzkāpa "The Pogues" un nospēlēja savu 30 gadu jubilejas koncertu. Tas ir iemūžināts DVD un ir neticamā kvalitātē. Grupa spēlē priecīgi, azartiski un profesionāli, Makgovans cenšas un publika ir starā. Kam jebkad ir paticis "The Pogues", ļoti šo iesaku. Labāka šī grupa vairs nebūs...
"The Pogues" klasika ir piecas plates ar Šeinu Makgovanu laikā no 1984. līdz 1990. gadam. Ir pēc tam arī deviņdesmitajos divi albumi bez kolorītā dziedātāja, un pats viņš arī paralēli radīja divas soloplates bez "The Pogues". Manā desmitniekā ļoti godīgi sakrita darbi tikai no pirmajiem trim klasiskajiem "The Pogues" albumiem.
Paralēli es apkopoju viņu dažādas citas, jancīgās dziesmas, kas atrodamas 10 Top 10 Citi "The Pogues". Izbaudiet!
Bet nu mans oficiālais Top10 atspoguļo viņu darbu laikā no 1984. gada līdz 1988. Un jums patiks, apsolu. Laižam!
10. "Streams Of Whiskey" (1984. Red Roses For Me)
"The Pogues" nāca gaismā 1984. gadā un guva atzinību, iesildīdami "The Clash" turneju. Viņi pat nomainīja grupas nosaukumu, lai vecais "Pogue Mahone" netracinātu tos konservatīvos radio klausītājus, kas nedaudz orientējās senajā īru valodā (tajā "póg mo thóin", nozīmē "bučo manu pakaļu")
Neskatoties uz to, ka oficiālie singli bija divas citas dziesmas, tieši "Streams Of Whiskey" ir spilgtākā liecība pirmajai "The Pogues" platei. Dziesma, līdzīgi kā viss pārējais desmitnieks parādās gandrīz katrā koncertā.
9. "A Pair Of Brown Eyes" (1985. Rum, Sodomy & The Lash)
Pēc debijas albuma "The Pogues" sajūt garšu un cītīgi strādā studijā. Un rada divus labākos albumus, kas faktiski arī nosaka visu viņu turpmāko muzikālo dzīvi. Pirmā ir 1985. gada plate "Rum, Sodomy & The Lash" ar brīnišķīgu albuma noformējumu. "A Pair Of Brown Eyes" ir pirmais vēstnesis no šī albuma.
8. "The Body Of An American" (1986. Poguetry In Motion EP)
Starp saviem diviem labākajiem albumiem, "The Pogues" izdod EP (bija tāds formāts savulaik, var saukt arī par minialbumu) ar četrām dziesmām. Tās tapušas 1985. gadā kopā ar pirmo versiju dziesmai "Fairytale Of New York", bet par to vēlāk.
"The Body Of An American" ir viena no divām labākajām dziesmās šai mazajā platītē. Un ja kāds vēl atceras seriālu "The Wire"...
7. "If I Should Fall From Grace With God" (1988. If I Should Fall From Grace With God)
Vīru trešā plate ir komerciāli veiksmīgākais darbs. Faniem patīk un arī kritiķi slavē par muzikālo daudzveidību. Pēc lielajiem 1987. gada Ziemassvētku panākumiem tā iznāk uzreiz februārī un ir ar tituldziesmu priekšgalā.
Koncertos kalpo kā ievaddziesma, nodrošinot publikai slapjas muguras jau pirmajās desmit uzstāšanās minūtēs.
6. "A Rainy Night In Soho" (1986. Poguetry In Motion EP)
Par šo dziesmu pašā grupā nav trūcis domstarpību. Finālā ir izdotas vairākas versijas, un kopā to esot 13.
Skaista un smeldzīga dziesma par lielu mīlestību. To savulaik iecienīja, ierakstīja un koncertos spēlēja arī mūs Salacgrīvas viesis no Austrālijas – Niks Keivs.
5. "Sally MacLennane" (1985. Rum, Sodomy & The Lash)
Viens no maniem favorītiem, dziedāts un dzirdēts visur, kur tuvumā ir kaut nedaudz "The Pogues" smārda.
Otrais singls no izlaušanās plates "Rum, Sodomy & The Lash", kārtīga bardaka cēlājs katrā koncertā.
4. "Fiesta" (1988. If I Should Fall From Grace With God)
Kas ķīmiski notiek, ja savieno salas pabu trakumu ar spāņu temperamentu?
Pēdējais trešās plates un vispār pēdējais lielais "The Pogues" hits. Ja kādreiz vēl tiešām nonāksi "The Pogues" koncertā, šī visdrīzāk būs noslēdzošā dziesma un stabulnieks Spider Stacy kā perkusijas šai dziesmā dauzīs alus paplāti pret savu galvu. Ja tā tiešām ir, tad zini – viss ir savā vietā!
"Come all you rambling boys of pleasure
And ladies of easy leisure
We must say Adios! until we see
Almeria once again."
3. "Dirty Old Town" (1985. Rum, Sodomy & The Lash)
Dziesma radās vēl 1949. gadā, to sacerēja un nodziedāja britu dziesminieks Jūens Makkolls. Populāra tā kļuva pēc 20 gadiem, kad savā repertuārā to iekļāva populārākā īru folkgrupa "The Dubliners".
Un pavisam slavenu to padarīja "The Pogues", vēl pēc gandrīz 20 gadiem iekļaujot savā otrajā platē, fanu sirdīs un arī katrā koncertā.
2. "Irish Rover", piedaloties "The Dubliners" (1987. The Dubliners, 25 Years Celebration)
Neslēpšu – šis man rada vislielākās vibrācijas, ja runa ir par "The Pogues". Īru tautasdziesma, ko nodziedājuši visi, kas kaut nedaudz sevi uzskata par īru kultūras vēstnešiem.
Tomēr, tā kā to 1987. gadā izdarīja "The Dubliners", savā ansambļa 25 gadu jubilejā pieaicinot jaunos dauzoņas "The Pogues", tā to nav spējis pacelt neviens.
Mūžā esmu bijis divos Makgovana koncertos, un tas brīdis, kad dzirdi piesakām šo dziesmu, nav salīdzināms ne ar ko.
"Shshshhhhh.... itscall Irishrova and its goes like THIS!!!"
"The Pogues" jubilejas koncertā Parīzē 2012 .gadā forši pavērot, kā parīzieši trako šī priekšnesuma laikā. Pat ja videoieraksts ir ar parasto telefonu...
1. "Fairytale Of New York", piedaloties Kērstijai Makkolai (1987. If I Should Fall From Grace With God)
Spēja radīt simts labu īru folkroka dziesmu ir forši, bet kā saucas spēja radīt Ziemassvētku noskaņu, kas neapnīk?
1985. gada sesijās top šīs dziesmas pirmā versija ar grupas oriģinālo basisti Kaitu O'Riordan sieviešu vokāla lomā. Dziesma līdz klausītājiem tomēr nenonāk un pēc gada O'Riordana grupu pamet.
Dziesma joprojām "top" un 1987.gada augustā to vēlreiz iedzied jau pieminētā dziesminieka Jūena Makkola ("Dirty Old Town" autors) meita Kērstija.
Dziesma tiek izdota novembra beigās un uzšauj "The Pogues" vēl nebijušos augstumos. Lieki piebilst, ka Šeins Makgovans nebija starā par ideju dziedāt Ziemassvētku dziesmu.
Rezultātā dziesma ir pabijusi 15 reizes dažādos gados britu Top 20, tai skaitā katru gadu kopš 2005.gada.
Tā visbiežāk tiek pieminēta kā visu laiku labākā Ziemassvētku dziesma un ir vienīgā, kuru var droši spēlēt arī vasarā.