Grupa "Prāta vētra" (PV) ir latviešu tautas mūsdienu varoņi. Vai mīluļi, elki, paraugi – te droši vien var piemeklēt vēl daudzus vairāk vai mazāk piemērotus vārdus, bet par to, ka viņu koncerta apmeklējumu vai katrs latvietis uzskata par pašsaprotamu lietu, tāpat kā izvēli par labu Volvo vai Audi, ja rocība atļauj, šaubu nav. Par to liecināja četri labi apmeklēti koncerti Jelgavā, Valmierā, Ventspilī, Daugavpilī, un jo īpaši turnejas noslēgums Mežaparka estrādē, kas bija izpārdots, un to apmeklēja 60 000 cilvēku.
PV ar to pārsniedza savu iepriekšējo – 2008. gada rekordu, kad viņu koncertu klausījās 45 000 fanu, interesentu un to, kuri vienkārši ļaujas plūsmai jeb masu psihosei, lai vēlāk nebūtu jāsarkst draugu un kolēģu priekšā, ka nav noskatījušies iespaidīgāko šovu, kādu Baltijas grupa var piedāvāt. Turklāt arī pasaules zvaigznes nemaz tik bieži pie mums ar tādiem neatbrauc. Vienīgi megaslavenās grupas, ja savā koncertšovā tik daudz darba un līdzekļu ieguldīts, parasti uzstājas vairākus desmitus reižu, bet Latvija ir maza, un PV, kaut pazīstama arī ārpus mūsu valsts robežām, tomēr ne tik ļoti, lai varētu atļauties ar visu šo milzu mašinēriju braukāt mēnešiem ilgi pa Krieviju un Eiropu.
Stāvot pusstundu rindā pēc kafijas, var dzirdēt dažas sarunas: "Vai izdosies izstāvēt? Ai, nu nekas – sākumā viņi tāpat spēlēs tās jaunās dziesmas. Gan jau vēl paspēsim paklausīties, kā Renītis gaudo. A-ū a-ū..." - kāds skaļi domā, un atskan draugu smiekli, kādam vēl pasprūk dežūrjociņš par to, ka gribētos jau to kafiju ar jumtiņu, bet diemžēl nevar, jo ar mašīnu atbraucis. Pārēji līdzjutīgi noelšas, bet kāds pavecāks kungs rindā nosodoši nogroza galvu. Paaudzes apmeklētāju rindās, protams, pārstāvētas visdažādākās – no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem.
"Vajag izdarīt pilnīgi visu, ko vari, lai nebūtu jāmeklē attaisnojumi un kādu, kam pārmest. Ja pēc šāda principa dzīvo, tad procentuāli vajadzētu vairāk izdoties nekā neizdoties," – šo PV bundzinieka un koncertu režisora Kaspara Rogas nesen teikto par savu atvērto krogu Engurē pilnībā varētu attiecināt arī uz 17. augustā Mežaparka estrādē pieredzēto. Jaudīga skaņa un gaismas, pārdomāta dziesmu izvēle un secība, grandioza skatuves būve ar trim apaļiem ekrāniem, uz kuriem tiek rādīti koncerta dalībnieku tuvplāni un iepriekš Kaspara un PapaChi (režisors, bijušais grupas "Fact" dalībnieks Aivars Čivželis jeb Čižiks) sagatavotie video PV vairākkārtējā sadarbības partnera – fotogrāfa Antona Korbeina stilā ar visādiem dīvaiņiem – ūsainu motociklistu, skaistām meitenēm un citiem interesantiem personāžiem, kas piemeklēti katrai dziesmai, ievelkot tur notiekošajā un uz vairākām minūtēm pat aizmirstot, ka tepat acu priekšā, sviedriem šķīstot, darbojas četri grupas mūziķi ar neiztrūkstošo piekto – basistu Ingaru Viļumu un zviedru iesildītājgrupas "The Royal Concept" palīgspēkiem. Pēdējie no uzskaitītā piedalījušies arī jaunākā albuma "Par to zēnu, kas sit skārda bungas" tapšanā, padarot to par kvalitatīvu mūsdienu popmūzikas produktu, kas vairs nemaz neizklausītos pēc PV, ja nebūtu Renāra Kaupera balss.
Uz skatuves ir trīs bekvokālistes un laiku pa laikam vēl divpadsmit piedziedātājas melnos tērpos, kas tiek dēvētas par "Prāta vētras" gospeļu kori. Šo viesmūziķu uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo nevar nepieminēt Raimondu Paulu pie klavierēm, iesaistoties vienīgās albuma "Veronika" dziesmas "Lidmašīnas" spēlēšanā. Arī Gustavo (jeb tagad Arstarulsmirus) ierepoto "Tur kaut kam ir jābūt", duetu "Musiqq" dziesmā Debesis iekrita tevī, un Krievijas televīzijas raidījuma "Comedy Club" dalībnieces Marinas Kravets piedalīšanos. Jā, PV koncerts vairs nav tikai dziesmu spēlēšana glītā iepakojumā, bet viņu attieksmes paušana pret svarīgām lietām, kas notiek mūsu valstī – trīs dziesmas koncertā ir krievu un dažas arī angļu mēlē, pa kādai frāzei puikas pamanās pateikt arī franču un pat ķīniešu valodās, bet tik un tā tas viss notiek uz ļoti patriotiskas nots, paužot to, ka mums visiem ir un būs šajā zemē jāsadzīvo, tomēr neaizmirstot, kas patiesībā esam, un palīdzot to neaizmirst arī citiem. Pirms dziesmas "Na Zare", kas ir krievu astoņdesmito gadu grupas "Alyans" hits, Renārs atceras, ka tās jaunajai versijai PV iedrošinājis viņu draugs – režisors, dramaturgs, aktieris un rakstnieks Jevgeņijs Griškovecs, netieši atgādinot par afišām Rīgas ielās, kas aicina uz viņa gaidāmo izrādi "Priekšvārds" janvārī Dailes teātrī.
PV ir uzmanīgi, jo viņi daudz koncertē Krievijā, un noteikti negribētu piedzīvot to pašu, ko Laima Vaikule, kurai pēc viņas izteikumiem par neuzstāšanos Krimā ne par kādu naudu tagad, iespējams, nāksies pazaudēt lielu daļu savas auditorijas. Bet ko nozīmē tie zilie un dzeltenie "tārpiņi", kas ņirb pa ekrānu koncerta sākuma daļā un pār skatītājiem nolijušais konfeti lietus tajās pašās krāsās? Vai kāds ar pirkstu bakstītājs nepiefiksēs, ka tās ir Ukrainas karoga krāsas? Nu labi – līdzsvaram arī vienkrāsains (sarkans) apmetnis jau pieminētajam ūsainajam motociklistam vējā plīvo, savukārt dziesmā "Pirmais latvietis uz mēness" ar gudru ziņu pieminēts ne vien zemes pavadonis, bet arī sarkanbaltsarkanais karogs, kuru redzot, "asaras acīs sariesties steidz".
Abi zviedri, kuri piepalīdz mūsējiem ar ģitārām, perkusijām un flautu, aizrautīgi dzied līdzi gan latviski, gan krieviski. Brīžiem uz skatuves jau izveidojusies tāda kā zaļumballes atmosfēra, kas gandrīz katram latvietim – viņš var liegties, cik grib – ir tuva un rada komforta sajūtu. Brīžiem šķiet, ka katrs uz skatuves dara to, kas ienāk konkrētājā brīdī prātā, improvizējot pēc sirds patikas, bet viss ir rūpīgi izdomāts un iestudēts, lai ticamības moments neizbeigtos visu gandrīz trīs stundu laikā.
PV dalībniekiem ar kompaktāku aprīkojumu dzīvojoties pa garo mēli skatuves priekšā, kur viņiem no pazemes izbraukušās milzu bumbas augšgalā pievienojas saksofonists un flautists Deniss Paškēvičs, ritma sekcija uz skatuves paplašinās, zviedru producentam Povelam Olsonam pievienojoties apburošajai bundziniecei Nellijai Bubujancai.
Dziesma "Bronza" pēkšņi pārtop "Kaķēnā, kurā atteicās no jūrasskolas", "Lidmašīnās" tiek veikli iestarpināts fragments no Paula senās dziesmas "Par pēdējo lapu", "Tur kaut kam ir jābūt" saplūst ar Gustavo pēdējo lielo hitu "Dziesma manai pilsētai" ar skaisto meiteņu piedziedājumu. Reiz bija sniegs, ko "ēst un aizbāzt aiz krekla " (dziesma "Ziema" gan koncertā izpaliek), vēlāk ziemu un sniegu jau Renārs gribēja "apēst kā konfekti", un nu jau tas kļuvis tik nemainīgi salds kā šokolādes saldējums, kurš turklāt ir ļoti nepacietīgs un "var nesagaidīt mūs, jo ātri kūst…". Renārs koncerta beigu daļā, atceroties visu, kas bijis, aicina izbaudīt šo mirkli te un tagad Mežaparkā, jo nākotne ir neizdibināma. Mums visiem. Pēc četrām jaunā albuma dziesmām pirmo no sava "zelta fonda" PV velta nesen aizgājušajam režisoram Uģim Brikmanim. Renārs paskaidro, ka dziesma "Lec", protams, ir par lēcienu. Lēcienu nezināmajā, ko katrs radošs cilvēks ir veicis, bet pašās beigās skan "Tu izvēlējies palikt", kas nez kāpēc tagad atgādina Kārļa Ulmaņa reiz, 1940. gadā, teikto: "Es palieku savā vietā, jūs paliekat savās..." Kā viņi paši dzied jaunā albuma tituldziesmā – "Mēs esam gaismas tuneļa galā / Klauni, kas tīko pēc slavas / Vai arī vienkārši vīri, kas darbu dara". PV darbs ir izklaidēt publiku, un to viņi dara godam. Kāds gan politikai ar to sakars? Tas jālemj katram pašam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
