Labākā latviešu grupa. Tieši tik vienkārši.
Es nepārstāstīšu Ogres notikumus un divus oficiālos grupas aizliegumus. Un tie nav joki.
Es neatgādināšu par to, ka patiesībā viņiem ir desmitiem dziesmu šādam topam.
Es neatzīmēšu viņu mūžīgi skaļo un ironisko protestu, kas caurvij grupas 35 gadus un sešus oficiālos albumus.
Pat ja tā visa nebūtu, viņi tāpat būtu labākie. Un galvenais iemesls - viņi joprojām ir kārtīgs rock n'roll. Par to runā katrs viņu koncerts, par to liecina katrs viņu dalībnieks.
Ieva ēteriski spridzina.
No brāļiem Sējāniem plūst veco rokeru pieredzējušais šarms.
Ikars gādā par dinamiku.
Raimonds ir vienīgā letiņu fronte, kas ir kārtīgs rokstārs.
Un tad vēl Kulakovs...
Citiem vārdiem - viņi lieliski noveco. Un Latvijā to nemāk.
Visas redzētās viņu uzstāšanās ir bijušas tādā enerģētiskā līmenī, ka ļaudis zālē pārvēršas par kārtīgu, trakojošu rokmūzikas pūli. Pie tam tādu, kas skaļi dzied līdzi. Gadu no gada, dziesmu no dziesmas.
"Pērkons" digitāli nekad nav izdevuši vairākas savas dziesmas – "Kāzas", "Un aizlido tērpa putni" un pat slaveno "Kukurūzu". "Spotify" ir bojāts viņu pēdējais CD, kā rezultātā nevaru ievietot topā arī "Zibens gaismo tavas acis".
Bet tāpat cīņa bija smaga. Pēdējā brīdī nolēmu neiekļaut arī "Pie baltas lapas", dikti jau nu nodrillēta, "griežot skaļāk un dziedot līdzi". Sorry!
Toties desmitnieks ir tāds, ka liec tumbas uz balkona un spied PLAY!
10. Labu Vakar! (1987, Labu Vakar!)
Ar ko gan labāk atklāt jebkuru "Pērkona" muzikālo uznācienu? Mūsu bērnības notis, ko katru otro svētdienu dzirdējām raidījuma "Labvakar" ievadā. Un tai laikā, draugi, tas bija jaudīgāk par "Panorāmu".
Dziesma sarakstīta otrā aizlieguma laikā ap 1987. gadu. Joprojām viens no labākajiem koncerta ievadiem. Pantiņš radīts, lai to koncertā filmētu ar slīdošo kameru virs skatītāju galvām.
9. "Dziesma par sapumpurotu zaru" (1981, Mākslas darbi)
Un šis tad ir galvenais, ar ko "Pērkons" atklāj savu koncertus. Totāls draivs jau no pirmajām notīm. Efektu lieliski varēja baudīt pagājušās vasaras festivālā "Labā daba" – jauniešu (tiešām jauniešu) jūra bangoja jau ievaddziesmas laikā.
Un tagad pieveriet acis un iedomājieties – albums un šis konkrētais ieraksts tapis pirms 35 gadiem, 1983. gadā mammas Līvijas Akurāteres Mežaparka privātmājā, pirmajā stāvā. Nevis sacerēts, bet ierakstīts.
Ierakstījuši paši sev, priekam. Toties, kad gadu vēlāk pēc pirmā lieguma atgriezušies apritē, ieraksts bija paspējis aplidot pirātu versijās jau visu lielo LPSR.
8. "Slidotava" (1987, Labu Vakar!)
Otrais "Pērkona" aizliegums nāca pēc 1985. gada 6. jūlija koncerta Ogrē. Tas ilga divus gadus un nozīmēja vienkāršu lietu – spēlēt nedrīkst. Pie tam Kulakovu arī darbā ņemt nedrīkst. Tā jau viss forši, tikai ēst gribas.
Un tad pats Edgars Liepiņš ņēma Juri uz brīdi savā paspārnē un radīja "Ārprāc 88". Nelegāla koncertēšana ar ļoti pamatīgiem honorāriem.
Ieva pa to laiku savukārt pievienojās grupai "K.Remonts".
Viņi atgriežas 1987. gadā, kā smejies – spēcīgāki, kā jebkad. Un rada plati "Labu Vakar!" ar pieciem lieliem hitiem! Šis topā nākamais – arī jau daudz skandēts un meiču dievināts.
7. "Tā gribējās man saules lēkta" (1982, Zibens pa dibenu)
Kopā ar "Kukurūza" un "Iedzer, brāli! šīs trīs ir zināmākās albuma dziesmas. Tā ir lielākā detaļa tieši viņu smagajā galā un noteikti skan katrā koncī. Īsts "piano roks".
Kulakovs nesen minēja, ka beidzot sapratis – dziesma ir par viņu pašu.
"...lēkta, lēkta
Saules lēkta
Lēkta saules
Tā gribējās man saules lēkta."
6. "Mēs pārtiekam viens no otra" (1989, Ballīte)
Šis nu bija pārdzīvojums.
Atkāpei. Savulaik dziesma parādījās kā velns no tabakdozes un uzvarēja "Mikrofonu'89". Pēc pieciem gadiem grupu pameta tās trešais (!) vokālists Nauris Puntulis un dziesma izkrita no koncertu aprites.
Un tad tā iemirdzējās "Pērkona" 30 gadu jubilejā, "Palladium" zālē. Pie mikrofona, kā super īpašais viesis – operas tenors ar nu jau 20 gadu pieredzi.
Rezultātā es piecas minūtes nekustīgi skatījos uz Nauri un nespēju noticēt tam, ko es dzirdu. Skanēja neaprakstāmi, burvīgi, dziļi, jaudīgi un ļooooti profesionāli.
Dziesmas kulminācija skanēja gluži kā "Under Pressure" – tā pēc ģitāras solo virpuļoja ar vien augstāk, augstāk un augstāk... līdz ar spēcīgu akcentu precīzi nokrita:
Mēs pārtiekam viens no otra
Un NEVIS no pārtikas precēm.
Ietetovēju pēc tam uz muguras dziesmas nosaukumu.
(Nē)
5. "Zaļā dziesma" (1987, Labu Vakar!)
Nākamais "Labu Vakar!" plates mākslas darbs.
Tik cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim
Viņu lielākā dzejnieka Māra Melgalva viens no skaistākajiem darbiem. Nu jau 30 gadus dziesma skan katros valsts svētkos, tik ļoti tā mums saistās ar mūsu Latvijas atgūšanu.
Un tas zaļais un klusais Ievas ievads... Un kā tas aug un plešas. Vieta tirpām.
4. "Ballīte" (1990, Ballīte)
Šeit nu viss "Pērkons" spridzina. Man būtu interesanti uzzināt, kā šis darbs radies.
Labākajās viņu ironijas tradīcijās, grupa pieteicās ar šo dziesmu vienīgajā "Mikrofona" šlāgeraptaujā 1990. gadā un ieguva tajā trešo vietu.
Sākumam teksts – Anšlava Eglīša dzejolis, kas galīgi neiederas ierastajā letiņu literatūrā. Tad dziesmas pamatvokālu neierasti dzied Juris Sējāns, savukārt viņa atbalsis tēlo Nauris Puntulis un Raimonds Bartaševics.
Koncertos dzied rindā viens aiz otra skatuves priekšā, pie bungām laižot Ievu (ko?)...
Tas viss būtu parasts bardaks, ja vien tam nebūtu augstākās kvalitātes kopsaucējs – Juris Kulakovs.
3. "Gandrīz tautasdziesma" (1987, Labu Vakar!)
Atskan pirmās sintiņa notis un katrā iespējamā pasākumā letiņš raujas kājās un sāk svētkus. Kulakovam piemīt spēja sameklēt tādu mūsu folka ģenētisko kodu, ka pat caur sarkasmu mēs gribam priecāties un svinēt.
Un, līdzīgi kā "Radio Ga Ga", arī šeit pilnīgi viss pūlis zina, kas "krāna ūdentiņa" laikā darāms ar savām rociņām. Diriģents – Ieva Akurātere.
2. "Mana dienišķā dziesma" (1985, Klusā daba ar perspektīvu)
Atkāpe. Ļoti meistarīgs latviešu basists intro ritmu mēģināja ļoti ilgi, līdz bija gatavs to nospēlēt (manās kāzās). Pie tam darīja to ar maksimāli sakoncentrētu iekšējo ritma kontroli. Sanāca:)) Pamēģiniet, dungojot, trāpīt ritmā.
Manī notika ciņa par pirmo vietu. Šis darbs ļoti ilgi pretendēja uz zeltu...
No 1985. gada plates vēl ir "Cik pulkstens?", "Būvlaukuma romance" un vēl šis tas foršs. Toties "Mana dienišķā dziesma" ir tāds mūsu laika skaņu celiņš, ko īsti ne novērtēt, ne salikt albumos.
Gadiem jau katrā koncertā tauta dzied akapella vairākas pilnas rindiņas, un pārņem tā sajūta, kā briti dziedātu "The Beatles" vai "The Rolling Stones". Tāds dievišķa priekšnesuma brīdis.
Vai zutim tava slava kutēs?
1. "Balāde par gulbi" (1981, Mākslas darbi)
Labākā. Jo nav mums otras tādas... otras tādas koncertu dziesmas. Gan teatrālais trīs minūšu uzvedums ar Čaikovska mūziku, gan neatkārtojamais momentum, kad reizē ieskanās visi instrumenti, iemirdzas visas gaismas un saceļas visas spalvas uz mūsu mugurām.
Un tad atveras katra nokaitētā klausītāja rīkle, lai neiedomājamā jaudā deklarētu:
KĀĀĀRNA VĀĀĀRNA UZ SLAPPPPA KAPPA...
P.S.
Un tad vēl gadu no gada, kā tāds vīns, arvien labāks kļūst Ievas solo dziesmas kulminācijā
Ik rietā sarkans gulbis kvēl,
tik stulbi, stulbi, stulbi kvēl,
ka jāsit vēl,
KA JĀSIT VĒL!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
