Plašums un robežu paplašināšana. 'The Sound Poets' albuma 'Trīs' apskats  (13)

Arī "Trīs" visticamāk turpinās "The Sound Poets" pārliecinošo uzvaras gājienu Latvijas populārās mūzikas industrijā, lai arī ir brīžiem pat ļoti trausls, dziļi emocionāls ieraksts. Latviešiem patīk melanholiski izjusta mūzika pašu mēlē un šis apstāklis ir "Skaņas dzejnieku" lielākais trumpis. Turklāt apvienots ar augstu muzikālo kvalitāti, jo šī nu galīgi nav tā grupa, kurā kāds tiktu paturēts tikai tādēļ, ka ir labs cilvēks. Esot "The Sound Poets" sastāvā, ir tik tiešām jāmāk spēlēt un, kas nav mazsvarīgi, arī muzikāli spēlēties.

Pat ja pirmajā jaunā albuma paviršajā noklausīšanās reizē tā var nešķist, "poēti" mīl muzikāli padauzīties. Ne tik ekspresīvi kā, piemēram, Intars Busulis, taču viegls rotaļīgais un reizē arī eksperimentālais kods viņu mūzikā ir jūtams. 11 latviski iedziedātās dziesmas ierakstītas šā gada sākumā "Clockwork" studijā Tartu, Igaunijā. Šis apstāklis nu jau tradicionāli nodrošina "The Sound Poets" albuma konceptuālismu un skanējuma stabilitāti, jo aizmukšana no ikdienas skrējiena uz kādu konkrētu grupas nometnes vietu ļauj daudz labāk koncentrēties konkrētajam uzdevumam – jauna albuma radīšanai. Ja vēl palīgā tiek pasaukts viennozīmīgi viens no labākajiem Latvijas poproka producentiem Gatis Zaķis, rezultāts nevar izpalikt. Turklāt skaņas pēcapstrāde veikta "Spectrum Studio" Nantē, Francijā.

Papildu Jānis Aišpuram, Normundam Lukšam, Pēterim Lundem, Undīnei Balodei un Kārlim Jostam par grupas līdzdalībnieci kļuvusi arī Kārļa sieva, dziesminiece Alise Joste, kura sarakstījusi dziesmas "Lamatas" un kopā ar vīru un Jāni arī albuma ievadskaņdarba "Ceļš" vārdus. Tā ir pozitīva un dzīves pieredzē balstīta jestras apņemšanās himna par neapstāšanos un došanos tur, kur vēl nav būts un kur nu vedīs ceļš. Lai albuma pirmais singls izklausītos vēl episkāk, to papildina Aivara Osīša trompetes un Artūra Bērziņa trombona skaņas.

Pūtēji vispār ir bieži viesi "The Sound Poets" jaunajā albumā, tādēļ par grupas līdzdalībniekiem droši var uzskatīt arī trompetistu Gati Gorkušu, trombonistu Nauri Strežu un saksofonistu Kristapu Ļubovu. Izņēmums nav arī "Varoņu šeit nav" – dziesma, kas nomierina satrauktos grupas fanu prātus un apstiprina, ka milzu pārmaiņas "poētu" skanējumā pēc ievadskaņdarba tomēr nesekos. Tā ir diezgan tipiska, ritmiska, bet viegli melanholiska "The Sound Poets" dziesma par veco labo vērtību cilvēcīgumu.

Tam seko trausli sakāpināta mīlas balāde "Noklusēta dziesma" par mazliet sāpīgo un neērto patiesību, kuras tomēr nevar būt par daudz. Šāda albuma trešā dziesma liek noprast, ka nekādu saulaino regeju "The Sound Poets" nav sākuši spēlēt, paliekot uzticīgi savam gaišo skumju saldsērīgajam skanējumam un tādējādi visticamāk nodrošinot gana plašā fanu pulka augšanu plašumā.

Vārds "plašums" joprojām droši attiecināms arī uz grupas skaņas dizainu, ko apstiprina "Es jau drīz būšu klāt", kas ir nedaudz eksperimentāls skaņdarbs ar tādu kā austrumniecisku čella motīvu. Kulminācijā dziesma pat liek aizdomāties par "Kalniem pāri" tālumiem. Taču "dzejnieki" nemaz necenšas atdarināt savu lielāko hitu un aizved jaunā albuma ceturto dziesmu sev gana neparastos līkločos, kas ir apsveicami un interesanti.

"Mums ir, ko zaudēt" ir saulains atvasaras hits ar rotaļīgi viegliem akustiskās ģitāras akordiem un izteikti pozitīvu tekstu, ko ausīmdzirdamā mīlas uzplūdā radījis vēl viens viesmākslinieks – grupas "Laika suns" stūrētājs Arnis Račinskis. Sajūtas ziņā tas atgādina 1995. gada "Jauna mēness" optimisma pilno dziesmiņu "Man ir gandrīz viss" no albuma "100 + 1 vēlēšanās".

Jau minētā dziesma "Lamatas" pantos diemžēl izklausās mazliet samocīti. Iespējams, ka pati teksta autore Alise tos izdziedātu plūstošāk, taču piedziedājumā "The Sound Poets" jau atkal ir sev tipiski melodiski un labskanīgi. Sekojošais "Puse no manis" ir lielākais albuma pārsteigums – astoņas minūtes garš eksperimentālu reverbrāciju opuss, kurā ļauts izdauzīties dažādiem instrumentiem, bungas un saksofonu ieskaitot. Šis skaņdarbs visspilgtāk apliecina "The Sound Poets" vēlmi paplašināt savas muzikālās robežas, kas noteikti atspoguļosies arī koncertos.

Visu savās vietās atkal noliek albuma otrais singls "Nav par vēlu", kas ir stabils hits ar labu grūvu un noskaņu konkrētās grupas stilā, kas patiesībā līdzinās "Coldplay" un tamlīdzīgiem pasaules poproka grandiem. It īpaši, ja runājam par pacelšanos spārnos lipīgajos piedziedājumos. Brīžiem tie varētu šķist arī par saldu, taču nenoliedzami ir stabila vērtība, uz kā balstīties.

"Tas vēl nav viss" ir ne pārāk izteiksmīga nolaišanās atpakaļ uz zemes, taču arī tā "poētiem" ierasti attīstās līdz gana lieliem skaniskajiem plašumiem. Noskaņu pārķer albuma pirmspēdējā dziesma "Mana balss", kas nesteidzīgā gaisotnē piedāvā arī dažas tumšākas notis, uzburot pusomulīgi naksnīgu ainu. Un neizbēgami raisot filozofiskas pārdomas par dzīves jēgu.

Beidzas "Trīs" ar ziemai veltītu alternatīvo postroku "Pilsētā šonakt snieg". Gana vēss veids, kā noslēgt albumu, taču šajā gadījumā tas iederas perfekti. Pēc tā paliek neliela tukšuma sajūta, kas mēreni kliedz pēc vēl kādas sasildošākas dziesmas ar "poētiski" lipīgo hita piedziedājumu, taču tad kļūst skaidrs, ka tieši tādi arī ir "The Sound Poets 2018" – brīžiem pat skaudri cilvēcīgi, brīžiem arī drosmīgi eksperimentāli, bet joprojām savējie latviski melanholiskie "kalnieši".

"Trīs" ļauj cerēt, ka 20. oktobrī gaidāmajā lielkoncertā "Arēnā Rīga" sagaidīsim arī muzikālus pārsteigumus un pilnīgi noteikti ierasto plašumu, kas valsts simtgadei itin labi piestāv.