Brīvība anarhijas vietā. Grupas 'Amorālā psihōze' albuma 'Piena ceļš' apskats  (8)

Šis ir albums totālu gara lidojuma brīvību mīlošajiem, jo tā arī tas tapis. 2015. gada janvāra dzestrumā nu jau vairs neeksistējošajā "Nabaklab" pagrabā pie Bastejkalna. Kā var noprast no plašā apraksta uz plaši aprakstīt ļaujošā vinila plates ievākojuma, pirms uzstāšanās mūziķiem bija zināms vārdu salikums "Piena ceļš" un tas, ka virziens šoreiz ir nosacīti džezam tuvāks, jo "Jersika Records" bīdītājs Mareks Ameriks zināms kā fanātisks džeza mīļotājs. Ja reiz vēlas izdot, tad labāk virzīties uz to pusi...

Par džezu tā tradicionālajā izpratnē rezultātu gan nekādi nenosauksi, taču atsauces uz frīdžezu un jo īpaši džezroku šeit ir jūtamas. Mazāk reibinošos brīžos prātā pat nāk ģitārista Džona Maklaflina un "Mahavishnu Orchestra" ieraksti. Taču pats pārsteidzošākais daudziem varētu būt fakts, ka "Amorālā psihōze" veidojusies uz leģendārās pašmāju pankroka grupas "Inokentijs Mārpls" bāzes, kas tās tā dēvēto krusttēvu Dambi jeb Raimondu Lagimovu padara par... latviešu Maklaflinu.

Par nekādu Maklalfinu Dambis pats sevi, visticamāk, nemaz nevēlas dēvēt. Tas, ko viņš vēlas, turklāt jau kopš astoņdesmito gadu beigām, ir justies brīvi savās muzikālajās izpausmēs. Lai cik tas dīvaini pirmajā brīdī neskanētu, pancīgais un ar ironisku smaidu lecīgais "Inokentijs Mārpls" arī ir konkrēts muzikālais rāmis, kurā izpausties. Arī tam ir savi spēles noteikumi un sava auditorija, kas pārāk tālus palēcienus no pankroka motīviem nesaprastu. Un īsti arī nenovērtētu.

Tādēļ "Amorālā psihōze" būtībā vienmēr ir bijusi un ir kā alternatīva "Inokentija" rokenrolam. Šeit nav spēles noteikumu, taču, kā jau minētajā albuma aprakstā min tā māsterētājs un projekta dalībnieks taustiņinstrumentālista lomā Kaspars Putriņš, – runa ir par īstu anarhiju, taču tādu, kas gluži vienkārši nozīmē visa darīšanu brīvi. Bez jau diviem minētajiem tipāžiem "Piena ceļā" piedalās vēl divi "Inokentija Mārpla" dalībnieki – basists Skrips jeb Ivo Stankēvičs un perkusionists Didzis Erra, kā arī "Tesas" bundzinieks Jānis Burmeisters un, kas ļoti svarīgi, divas sievišķās pasaules pievienotājas brīvajam skaņu ritējumam – vokālā pedagoģe Santa Miščenkova un viena no interesantākajām pēdējo gadu pašmāju dziesminiecēm-eksperimentētājām Sniedze Prauliņa, kura šeit iespēlējusi un piespēlējusi flautu.

Ļoti neparasts sastāvs ar tikpat neparastu iznākumu, kura uztveršanai būs vajadzīgas dzirdīgas ausis un atvērta apziņa. Līdzīgi kā, piemēram, dodoties uz festivālu "Skaņu mežs". Starp citu, žēl, ka "Amorālā psihōze" tajā neuzstājas. Ņemot vērā gluži svaigo, melni spīdīgo vinila ripuli, tas būtu pašā laikā.

Atliek reti, tomēr koncertējošo brīvā plūduma grupu noķert kādā citā pasākumā un secināt, ka dzirdētais nekādi nesasaucas ar platē ierakstīto. "Amorālā psihōze" turpina katru reizi pārsteigt ne tikai klausītājus, bet arī pati sevi. Tāda tā muzikālā brīvība. Starp citu, interesanti, ka, lai arī izdota digitālajā sērijā un ieraksts klubā veikts digitālā veidā, plati var uzskatīt arī kā daļēji analogajai sērijai piederīgu. Proti, tās skaņas pēcapstrāde Mareka Amerika studijā "LokoMotiv Room" Ķengaragā veikta jau ar profesionālās magnetofona lentes palīdzību, rūpīgāk izceļot visus fiksētā psihedēliskā avangarda smalkumus.