'Labākais trompetists mūsu galaktikā'. Saruna ar mūziķi Hokanu Hardenbergeru  (1)

Sāksim ar pavisam tradicionālu jautājumu – kā sākās jūsu mūziķa karjera?

Tā bija tīrā nejaušība. Mana ģimene nekad nav bijusi saistīta ar mūziku, taču, kad biju astoņus gadus vecs, tēvs nevarēja izdomāt, ko man uzdāvināt Ziemassvētkos. Viņš atminējās, ka reiz bijis Luija Ārmstronga koncertā, un nopirka man trompeti. Nevis rotaļlietu, bet īstu trompeti. Turpat veikalā mani vecāki painteresējās, kurš varētu mani apmācīt trompetes spēlē. Tā bija tīrā veiksme, jo pārdevējs ieteica Bo Nilsonu (Bo Nilsson) – jaunu puisi, kurš tobrīd pats spēlēja orķestrī, taču vēlāk kļuva par vienu no labākajiem skolotājiem pasaulē. Man ļoti paveicās.

Turpinājāt skoloties privāti vai uzsākāt mācības mūzikas skolā?

Privāti, bet jau no paša sākuma tās bija garas mācību stundas – vismaz viena, divas stundas katru dienu.

Vai kādā brīdī radās interese apgūt ko jaunu? Varbūt citu instrumentu?

Nē, nekad. (smejas) Es ļoti ātri sapratu to, ka trompete manā dzīvē spēlēs lielu lomu.

Savas karjeras laikā esat uzstājies ar vairākiem pasaulslaveniem orķestriem un diriģentiem. Vai ir kāds, ar ko sastrādāties bijis grūtāk?

Šķiet, ka grūtāk strādāt bija karjeras sākumā, kad nācās spēlēt kopā ar neprofesionāliem orķestriem. Bija diriģenti, kuriem īsti neinteresēja trompete, – tas bija gluži kā tāds muzikālais rasisms. Dažkārt diriģentus īsti neinteresēja arī solisti un repertuārs. Taču pašlaik man ir ļoti paveicies, jo spēlēju kopā ar lieliskiem orķestriem un diriģentiem, turklāt liela daļa no viņiem ir mani draugi, ar kuriem kopā uzstājamies jau gadiem. Patiesībā ļoti reti ir kāds, ar kuru neesmu spēlējis pirms tam.

Es neuzskatu, ka mūsdienās ir daudz tādu orķestru, ar kuriem būtu grūti sastrādāties. Atminos, ka pirms pāris gadiem strādāju kopā ar orķestri, par kuru teica – ar to ir grūti sastrādāties. Arī man šķita, ka sadarbība būs sarežģīta, turklāt es pie viņiem devos ar skaņdarbu, kas ir izaicinājums ikvienam mūziķim, – ''HK Gruber Aerial''. Taču rezultāts bija pilnīgi pretējs – orķestris uzreiz iemīlēja šo darbu un spēlēja to no visas sirds. Tas pierāda to, ka reizēm tas, ko gaidām vai esam dzirdējuši par kādu, ne vienmēr atbilst patiesībai.

Droši vien tas atkarīgs arī no cilvēka un tā, kā viņš strādā ar citiem.

Es domāju, ka daudzi mūziķi, atklājot lielisku mūziku, vēlas to spēlēt.

Jā, noteikti. Pētot jūsu mājaslapu, pamanīju atsauksmi, kur jūsu uzstāšanās vērtēta kā fenomenāla un inovatīva. Kas, jūsuprāt, padara jūsu uzstāšanās tik neaizmirstamas?

(smejas) Neesmu drošs, ka spēšu atbildēt uz šo jautājumu. Es cenšos saglabāt ziņkārību. Piemēram, manam instrumentam – trompetei – Bēthovens nav radījis mūziku, tādēļ es pastāvīgi meklēju meistardarbus un vienmēr strādāju ar komponistiem. Bieži vien tas, ko es daru uz skatuves, ir kas jauns un negaidīts. Es cenšos klausītājiem sniegt to, ko viņi pirms tam nav zinājuši. Turklāt, ja arī klausītāji ir tikpat zinātkāri kā es, tad man šķiet, ka uzstāšanās ir izdevusies. Trompeti spēlēju visu savu dzīvi, tādēļ dažreiz es spēlēju diezgan labi. (smejas)

Vai jums ir bijusi pieredze ar klausītājiem, kuri nav tik atvērti jaunām kompozīcijām?

Tā mēdz notikt. Dažas vietas, kur koncertēju, ir tradicionālākas nekā citas, bet parasti klausītāji pēc kāda laika tik un tā sāk just līdzi mūzikai. Daļa klausītāju turpina pretoties, turklāt, ja cilvēks jau no sākta gala izlemj, ka būs pret tavu mūziku vai spēlēšanas veidu, tad viņu sasniegt ir ļoti grūti. Bet lielākoties beigās viss ir kārtībā.

Lielākoties klausītāji jau zina, ko dzirdēs.

Un arī tas ir atkarīgs no manis – izmantot savu pieredzi un gaumi, izdarīt izvēli, lai klausītājs var man uzticēties un zina, ko no manis sagaidīt. Cilvēki, kuri mani jau pazīst, zina, ka no maniem koncertiem var gaidīt negaidīto.

Runājot par koncertu Rīgā – ko mēs varam gaidīt no tā?

Bernda Aloiza Cimmermana Trompetes koncerts ''Nobody Knows the Trouble I See'' ir modernā klasika. Skaņdarbs tika uzrakstīts 1954. gadā un kļuva par sava veida antirasisma ziņojumu. Tas savieno kopā dažādas kompozīcijas tehnikas, kas savā starpā ļoti atšķiras. Korāļa prelūdija, kas bieži atrodama Baha darbos, kā arī spiričuels "Nobody knows the trouble" kā dramatisks materiāls šim korālim. Skaņdarbā izmantoti arī vairāki džeza instrumenti. Tas viss ir gluži kā mazs mikrokosmoss. Lielākā kļūda ir tā, ka Cimmermans nekad nav runājis ar trompetistu. Dienās, kad skaņdarbs uzrakstīts, tas tika uzskatīts par atskaņošanai nederīgu. Gandrīz 30 gadus šis skaņdarbs dusēja saldā miegā, – neviens to nespēlēja. Bet nu tas kļuvis par neatņemamu repertuāra sastāvdaļu, un šogad par godu Bernda Aloiza Cimmermana simtgadei es šo skaņdarbu esmu spēlējis jau 15 reižu.

Esat šo skaņdarbu atdzīvinājis.

Jā, tieši tā!

Vai varat pastāstīt par savu sadarbību ar diriģentu Andri Nelsonu?

Ar Andri sāku strādāt, kad viņš tikko uzsāka savu diriģenta karjeru. Man ļoti patīk strādāt ar viņu, turklāt Andris arī pats ir trompetists, līdz ar to viņš ļoti labi saprot ne tikai šo instrumentu, bet arī manu vēlmi atrast tam piemērotu mūziku.

Parunāsim vēl mazliet par jums. Lasīju, ka esat profesors Malmes Mūzikas akadēmijā.

Jā, esmu viens no profesoriem šajā universitātē un vienu reizi mēnesī dodos turp pasniegt meistarklasi, savukārt mans asistents ar studentiem strādā ikdienā. Man tas sagādā patiesi lielu gandarījumu – darīt kaut ko savas dzimtās pilsētas labā.

Strādājot ar studentiem, jums droši vien ir savs skatījums par jaunajiem mūziķiem.

Es satieku mūziķus no visas pasaules, un ir interesanti vērot pārmaiņas. Tehniskais līmenis aug, un tas arī ir tas, kas nepieciešams orķestrim, jo skaņdarbi jāapgūst arvien ātrāk. Tiek atvēlēts mazāk laika mēģinājumiem, kļūst arvien grūtāk "rakt dziļāk", tādēļ ir interesanti vērot, kā lieliski diriģenti arī šajā īsajā mēģinājumu procesā atrod ko neaizmirstamu.

Jaunie mūziķi bieži vien nav tik ieinteresēti, jo "Youtube" un mūsdienās pieejamās tehnoloģijas viņus ir izlutinājušas. Viņi vairs nesaprot, ka mūzika jābauda tieši tad, kad tā tiek radīta – koncertos. Tieši tas mūsu mākslu padara tik īpašu – koncerti, kuros mākslinieks satiek savu klausītāju. Kad koncerts beidzas, viss ir zudis. Protams, ir ieraksti, bet tas vairs nav gluži tas pats. Koncerts ir pats svarīgākais. Vienmēr.

Kādēļ mēģinājumu process ir tā mainījies? Vai tāpēc, ka mūsdienās viss kļuvis ātrs un viegli pieejams?

Tas varētu būt viens no iemesliem. Viss notiek pārāk strauji. Reizēm vakariņu laikā cilvēki savā starpā pat nesarunājas. Mums ir problēmas ar atrašanos tagadnē, konkrētajā mirklī. Piemēram, vakariņot vajadzētu ilgāk. Ne visam jānotiek ātri. Cilvēkiem jārunā ar saviem draugiem, jāsmejas un jābauda maltīte. Dzīve jau tā ir īsa. Kādēļ to saīsināt vēl vairāk, darot visu steigā?

Tas pats attiecināms arī uz mūziku.

Tieši tā. Runājot par laiku, mans skolotājs reiz izveidoja interesantu eksperimentu. Viņš man lika noklausīties trīs dažādus Mendelszona "Itālijas simfonija" ierakstus, lai saprastu, kuram no tiem ir ātrāks temps. Man nācās izvēlēties ātrāko, un beigās izrādījās, ka tas nebija pats ātrākais, bet gan precīzākais un tīrākais no visiem. Dažkārt mēs pārprotam laiku.

To varētu saistīt ar sajūtu, kad reizēm šķiet – ir dienas, kad viss notiek ātrāk.

Ja mēs sevi pakļaujam stresam, tad reizēm šķiet, ka mums nepietiek laika.

Mans pēdējais jautājums ir par klasisko mūziku, – šis žanrs piedzīvojis dažādas pārmaiņas. Kādēļ, jūsuprāt, žanrs mainās? Vai to ietekmē politiskie aspekti un pārmaiņas pasaulē?

Izteiksmes veidi vienmēr mainīsies. Dažas lietas, protams, paliek nemainīgas, – mēs vienmēr reaģēsim uz ritmu, vibrācijas vienmēr būs elements, un arī harmonija būs svarīga. Dažādi intervāli, mažori, minori nekur nepazudīs. Tā ir daļa no mūsu DNS. Bet veidiem, kā viss tiek savienots skaņdarbā, ir jāmainās, jo mainās pasaule, mēs paši un mums ir nepieciešamība pēc pavisam citām lietām. Ja runājam par dažādiem gadsimtiem, tad arī konkrētā laika literatūrā un mākslā varam redzēt, kas bijuši tā brīža svarīgākie notikumi un vērtības. Viss ir savienots.

Vai domājat, ka varam sagaidīt pārmaiņas arī no jauno mūziķu paaudzes?

Protams. Kompozīcijas mainījās jau pēc kara 1945. gadā. Rietumu klasiskā mūzika bija tikpat sagrauta kā visa pasaule, pēc postījumiem radās dažāda veida virzieni, piemēram, postmodernisms. Tieši tādēļ mums katram jāatrod savs ceļš. Tādi cilvēki kā es un Andris – mums patīk mūzika, un mēs to spēlējam, cerot, ka arī cilvēkiem tā patiks tikpat ļoti, cik mums.

Biļetes uz 14. oktobra koncertu pieejamas tirdzniecībā visās "Biļešu paradīzes" kasēs un internetā. Koncertus organizē Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds.

Koncertcikls „Dzimuši Latvijā" ir Latvijas valsts simtgades notikums, kuru atbalsta Kultūras ministrija. Koncertcikla ietvaros Latvijas klausītājiem tiek piedāvāta iespēja pieredzēt gan Latvijas jauno talantu, gan jau starptautiski atzītu un pasaulē pieprasītu mūzikas zvaigžņu uzstāšanos Latvijas simtgadē Latvijas koncertzālēs.