Vasks ir laimīgs. LNSO sezonas atklāšanas koncerta recenzija  (19)

Klausoties Pētera Vaska "Musica appassionata", man par pārsteigumu Andris Poga atklāja citādu skata leņķi piekļuvei pie Vaska mūzikas kodiem – lietišķi nosvērtu, stratēģiski konstruktīvu un emocionāli līdzsvarotu, kas komponista mūzikai piešķīra abstraktākus vaibstus, nekā ierasts. Bez kaismes un klajas sirds asiņošanas – drīzāk tas bija vēstījums par kādu "tur blakus", neidentificējoties ar objektu.

Iztrūkstot jaudīgai konfliktu sadursmei, arī "apskaidrības" posms izskaņā šajā interpretācijā vairāk izskanēja kā kods vai pielikums, nevis kā apskaidrība vai visa iepriekšējā atrisinājums. Un tā arī netapa līdz galam skaidrs, kāds ir "Musica appassionata" vēstījums konkrētajā interpretācijā. Kaislīgs? Sāpīgs? Dzīvības spēku apliecinošs? Varbūt no visa pa druskai. Nospriegotāks emocionālais fokuss un enerģētiska griba bija tie aspekti, ko vēl varēja vēlēties.

Koncerta galvenā intriga, protams, bija Vaska obojas koncerta pirmatskaņojums ar Berlīnes filharmoniķu pirmo oboju Albrehtu Maijeru. Pēteris Vasks anotācijā saka, ka obojas koncerts varbūt ir viens no gaišākajiem viņa opusiem. Šķiet, ka tādu Vasku līdz šim neesam dzirdējuši – skaņdarbā caurcaurēm bija jūtams, ka komponists ir tiešām laimīgs. Un viņš ir laimīgs komponēt, kā ar bērna acīm priecājoties par Latvijas idilliskajām ārēm, nerisinot konfliktu, bet harmonizējot jau ar pirmajām skaņdarba taktīm. Tas varētu būt viens no nedaudziem Vaska opusiem, kurā nav gandrīz ne grama no skaistās sāpīguma ekspresijas, kas kā nospriegots dzīpars iet cauri visai viņa daiļradei. Obojas koncertā ir tikai tēlojums, kas skaņdarba gaitā mīņājas starp pastorālu ilustratīvismu, nacionāla romantisma jūsmu, naivismu, ik pa brīdim ieskanoties pa kādai patosa notij ar atskaņām no citiem opusiem ("Vox Amoris", "Gloria" versijas korim un orķestrim). Šķiet, ka Pēteris Vasks šajā skaņdarbā tēmējis uz izteiktu latviskumu un tīru, nekonfliktējošu skaistuma esenci, kurā valda mierpilns prieks un dzīves vienkāršība. Estētika, kurā rakstot komponisti staigā kā pa naža asmeni – daži milimetri ne tajā virzienā un jau risks iestūrēt virzienā, kur ceļazīmes brīdinoši rāda "banāls sentiments", "naftalīns".

Radās iespaids, ka Pēteris Vasks šo opusu rakstījis, īpaši neatskatoties, kas diemžēl rezultējies klumzīgā formveidē, brīžiem neveiklā tematiskajā materiālā, klišejiskās pastorālās epizodēs (komponistam bijuši skaņdarbi ar daudz oriģinālāku izdomu dabas attēlojumos).

Orķestris ar diriģentu un obojistu Albrehtu Maijeru izdarīja visu, kas bija viņu spēkos, lai dotu dzīvību un laistu pasaulē Pētera Vaska jaunāko partitūru. Un tieši Albrehta Maijera humāni siltā spēle piešķīra cilvēciskā dziedājuma kvalitātes, ko komponists bija meklējis un iecerējis savā obojas koncertā – tik latviskas, bet tomēr pārnacionālas. Muzikāli interesantākā epizode visā skaņdarbā izrādījās solista kadence, kas saistīja ar savu intonatīvo un ritmisko plānu. Un, protams, ar Albrehta Maijera māksliniecisko stāju. "

Jaundarba atskaņojuma pēcgarša ir drusku neveikla, bet ar zināmu gaišumu, jo komponista godīgums un laimīgums atbruņo. Bet arī šāds opuss pieder ikoniska komponista daiļrades procesa līknei. Skaidrs, ka vārdu kombinācija Pēteris Vasks un Albrehts Maijers ir zaļā gaisma uz ārzemju tirgu, bet cik universāla paliek šī skaņdarba muzikālā pašvērtība, ja mēs noņemam abus zīmolus, – tas jau ir cits jautājums.

Diriģenta Andra Pogas stratēģiskais skatījums uz Antona Bruknera Sestās simfonijas tulkojumu bija viens no rīkiem, lai šīs simfonijas atskaņojums "Lielajā dzintarā" paliktu atmiņā ar savu līdzsvaroto garu un pacilājošo finišu. Bruknera Sestā simfonija drīzāk ir spirituāls, cildeni rāms ceļojums arheoloģiskos dziļumos, ne tik daudz monumentāla arhitektonika, kā tiek runāts par citām viņa simfonijām. Mūziķiem ar Andri Pogu priekšgalā izdevās notvert pārlaicīgo Bruknera temporitma gaitu – apmēram stundu garajā simfonijā laika izpratne kļuva par relatīvu jēdzienu un klausītāji ar uzmanīgu pavedienu bija mūziķu aicināti doties bezgalīgā plašuma laukā starp zemes un debess attiecībām.

Jāteic, ka diriģents īpaši apsveicami tika galā ar ceturtās daļas īpatno veidolu un neparedzamajiem, dinamiskajiem tematisko līniju attīstības ceļiem. Tiesa, ar tehniskajiem uzdevumiem simfonijas gaitā ne vienmēr tika galā mežragu un trompešu grupa, lielāku intensitāti atsevišķās vietās varēja vēlēties no čellu grupas kopskaņas. Toties Andra Pogas prasme aptvert formu tādos mērogos ļāva visiem kopīgi nonākt svētsvinīgajā galamērķī pēc pakāpeniskā un maratona cienīgā kāpiena pa Bruknera mūzikas ielejām, kur atskaņojums vairāk pieturējās tomēr pie zemes, nevis debess dimensijām.