Ietīties 'Ezeru' kašmirā. Recenzija par grupas koncertu Rīgas cirkā  (16)

Ceļš uz koncerta vietu veda caur tuneli ar industriāla ''underground'' smaržu. Raupjās sienas, uz kurām kā krāsaina burleska redzamas vecās cirka afišas, rada savādi aicinošu sajūtu. Bilde, kurā atradās mūziķi savas uzstāšanās laikā likās kā iekšējās pasaules mikro aplis lielākā kosmosa kārtībā ar tukšajām tribīnēm no visām pusēm, klausītājiem draudzīgi pulcējoties manēžas centrā. Virs galvas ļoti augstie griesti ar milzīgu un iespaidīgu apļveida dzelžu konstrukciju, uz kuru paceļot acis, jocīgā kārtā tiek formēta kaut kāda absurdi urbāna harmonija. Un tā visa centrā ''Ezeri'', kuri, stāvot pie zemes, rada skanisku sfēru viļņus, kuri šķiet kā ne no šīs pasaules, taču tie ar centrtieces spēku ieurbjas tik dziļi, ka ievibrējas katra ķermeņa šūniņa. Šķērsgriezumā starp intelektuālu gaumīgumu un sirsnību.

"Ezeru'' mūzika nav tik daudz melodiska, cik fizioloģiska. Kā silts kašmirs vai vilna, kurā gribas ietīties un palikt ilgāk. Šie skaņdarbi ir tiešām kompozīcijas, nevis dziesmas – to uzbūve ir tik ļoti nestandarta, ka nav pat īsti pamanāms, kā katrs no posmiem ir pārmijies jaunā, bet pavisam citā izdomas kvalitātē un skaniskajā krāsā. Šīs mūzikas svaigumu, iespējams, nosaka tās neprognozējamība, kas gan nerada spriedzi, bet mērķtiecīgi notur savu pārsteigumu kursu skaņdarbu gaitā. Atliek tikai iesēsties ''Ezeru'' mūzikas maršrutā un vērot, kādi daudzšķautnaini pagriezieni gaidāmi aiz nākamās pieturas.

Jā, ''Ezeru'' kompozīcijas nevar notvert aiz astes un dungot tām līdzi. Ausij pirmajā piegājienā šeit ir neizdibināmi vairāk dimensionāli slāņi ar tik intensīvu savstarpējo pārklāšanos, ka nav iespējams izdalīt, kas no piedāvātā ir galvenais – vokālā līnija vienubrīd skan kā priekšplāns, acumirklī kļūstot par sonoru fonu, instrumentālās ģitāru vītnes vienā brīdī dod mirklīgu krāsas triepienu un jau nemanot kļuvušas par visa skaņdarba centrējošo stumbru (vai otrādi). Tas, cik nemanāmi un dabīgi katra no funkcijām transformējas jau par ko citu, ir tiešām apbrīnojami. Nemaz nerunājot par ritmizācijas režģiem, kas ceļo ar tādu izdomas svaigumu, nododot stafetes kociņu jau nākamajam kolēģim. ''Ezeru'' ritmiskās vārdnīcas neregularitāte, poliritmiskās struktūras paradoksālā kārtā veido tādu zelta griezuma simetrijas sajūtu, kur viss beigu beigās nostājās savās vietās.

''Ezeri'' neordināri apvieno noslēpumainus, šķietami fragmentārus uzbūves elementus (jau iepriekšminētā ritma polifonija, negaidītie formas posmu un skaņkārtiskie pagriezieni, pārsteigumu pilnie skaņdarbu noslēgumi) absolūti pilnīgā veseluma harmonijā. Taču analītiski viņu skaņu pasaulē nenoorientēsies vis. Un labi, ka tā, jo ''Ezeru'' mūzikai vienkārši jāļauj sevi paņemt aiz rokas.

Priecē ansambļa skatuviskais stils – nepretenciozs, patiess, bez koķetērijas, kas vienkārši aicina klausītājus piedalīties viņu mūzikas telpā, kur šī grupa dzīvojas dziļi un pa īstam. Pat vietās, kur grupa enerģētiski ''plosās'', saglabājās pāri plūstoša sirsnība.

Viņu uzstāšanos klausījos kā vienotu plūdumu, bet, ja būtu jāizceļ atsevišķi skaņdarbi, tad tie būtu – ''Fine Line'' (ar savu grūvu, kaleidoskopisko skaņu buķeti un negaidītajām beigām), ''Šajā pilsētā bieza pļava aug'' (ar tik intīmi spēcīgo stīgu). ''Sāls'', (ar savu ritmisko draivu, hameleoniskajām noskaņu maiņām un teksta paradoksalitāti). Šī nu ir tā apvienība, kas jādodas klausīties dzīvajā. Tas, kas viņu ierakstos brīžiem šķitis nedaudz sintētisks, Rīgas cirka manēžā pēkšņi ar atmosfērisku maigumu apskāva no visām pusēm.

Kaut kā ļoti piestāv rudens miglas drēgnumam ''Ezeru'' mūzika. Koncerts bija tieši tik īss (neskatoties uz piedevu ''Такие дни'', kad uz skatuves kāpa Vladislavs Nastavševs), lai būtu gribējies vēl, un varētu doties mājup ar mazuma piegaršu un apņēmību turpmāk sekot ''Ezeru'' gaitām. Un ietīties viņu kašmirā.