Koncertu kopā ar arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu apmeklēja arī jauno mediju un digitālā mārketinga eksperts Artūrs Mednis, kurš aicinājumam dalīties savos iespaidos par koncertu piekrita ļoti entuziastiski.
Mūsu kopīgie draugi teica, ka tev ir mūzikas skolas izglītība.
Īstenībā nē. Ja vien ģimeni nevarētu uzskatīt par mūzikas skolu. Jo man ģimenē visi ir ļoti muzikāli, Visi, izņemot mani, spēlē visus instrumentus. Es diemžēl tikai bungas. Nu, un klavieres mazliet. Notis pazīstu. Pēc notīm varu kaut ko nospēlēt. Un uz ģitāras varu akordus uzlikt. Bet mūzikas skolā vispār neesmu mācījies.
Cik bieži tev gadās dzirdēt simfonisko mūziku klātienē?
Dzīvā veidā? Ļoti reti, teikšu godīgi. Nākot šurp, tieši domāju, ka tu man to jautāsi, un tāpēc mēģināju atcerēties. Man liekas, ka tas bija pirms diviem gadiem, un tas pat nebija šeit. Man šķiet, ka tas bija Igaunijā. Un lielā mērā tāpēc, ka tas bija simfoniskais orķestris kopā ar dīdžeju. Tāda liela performance – dīdžeja solo kopā ar orķestri. Bet dzīvā veidā neklausos. Tas ir, nevis neklausos, bet diez ko nesanāk tādā veidā sekot līdzi klasiskajai mūzikai. Es tev nevaru pateikt, kāpēc.
Un tomēr tu diezgan dziļi esi iekšā mūzikā. Pats esi dīdžejs...
Jā, tieši šonakt vēl pēc šī koncerta braukšu spēlēt.
Lūk! Tāpēc mans jautājums ir – kā tu gatavojies, kad taisies iet uz kādu mūzikas grupas koncertu vai kad brauc uz festivālu? Tu pirms tam kaut ko klausies vai lasi?
Gan jā, gan nē. Ir vietas, uz ko nav baigi jāgatavojas. Bet ir gadījumi... Es tev varu izstāstīt. Pirms gadiem pieciem es biju iesildošais dīdžejs visā "Prāta vētras" turnejā. Un tad, kad mēs ar draudzeni devāmies uz turieni – viņa stūrēja un es sēdēju blakus –, tad visu ceļu, gan uz Rēzekni, gan uz Daugavpili, gan uz Valmieru, es nopietni gatavojos. Mana uzstāšanās varbūt bija tikai pusstundu gara, bet es ļoti daudz tam gatavojos, meklēju labākos gabalus. Tu zini, jo īsāks koncerts, jo ilgāka ir gatavošanās.
Bet kā tu gatavojies kā klausītājs?
Piemēram, šodien es īpaši negatavojos. Lai neietekmētos. Es pat nelasīju programmiņu. Mana draudzene izlasīja un teica: "O, te viss ir ļoti labi uzrakstīts." Bet es speciāli nelasīju, lai neietekmētos. Es negatavojos tāpēc, ka gribēju, lai emocijas ir patiesas. Lai es klausītos nevis tāpēc, ka es jau zinu, kas tas būs, bet lai es pats varētu brīvi iztēloties bildi savā galvā. Tieši tagad vienā no koncerta daļām es sēdēju un domāju: lūk, 18. un 19. gadsimtā, izņemot teātri, nebija citu vizuālo materiālu, un tāpēc mūzikā tika mēģināts uzburt ainas iztēlē. Piemēram, mēģināja uzburt, ka ir mežs un tur stirniņas ganās, un tad nāk viesulis. Bet tad es domāju, ka varbūt nē, ka varbūt visas šīs ainas man nāk līdzi no bērnības. Tīri intereses pēc, kāda bija tava pirmā saskare ar klasisko mūziku bērnībā? Un tad es pateikšu, kāda bija man.
Hm, nu, veda mūs – vai nu mamma vai no skolas – uz tiem filharmonijas lektorijiem, bet īstais pirmais iespaids laikam tomēr bija no filmām, no "Kapteiņa Granta bērniem", vai arī no multenēm...
Lūk, jā! Es tev pateikšu – man tas bija "Toms un Džerijs". Tur visu attēloja ar mūziku, un tur bija gan simfoniskā, gan džezs. Es pat atceros konkrētas vietas. Un padomju multenēs arī – balalaika, piemēram, un bērzu birzs. Un tagad klausoties, man arī veidojās visādas ainas, kas nāk līdzi no bērnības. Un tās vienmēr saistās tieši ar simfonisko mūziku.
Tu man pašā sākumā pirms koncerta tomēr jautāji, par ko tas būs.
Tas bija joks.
Bet tas nav nemaz tik muļķīgs jautājums. Vai tu tagad, pēc koncerta, vari pateikt, ka tas bija par kaut ko?
Jā, man šķiet, ka bija. Es par to īstenībā esmu pat pārsteigts. Es tev sākumā tiešām prasīju jokodams. Jo filmas vienmēr ir par kaut ko, par draudzību, par mīlestību, piemēram, par vēl kaut ko. Bet arī šeit pilnīgi noteikti kaut kas bija. Runājot par sākumu [Pētera Vaska koncerts obojai un orķestrim – V.V.], es ļoti skaidri iztēlojos, kā daba mostas no rīta. Varbūt tur bija pat kaut kādi dzīvnieciņi. Un beigas arī ļoti skaidras – jau vakars nolaižas. Bet pa vidu liels dramatisms. Varbūt tas dramatisms tur bija cilvēku dēļ, vai varbūt kādas dabas stihijas dēļ, es nezinu. Bet tas tur bija. Es sēdēju, aizturējis elpu, un izelpoju tikai tad, kad tas beidzās. Ļoti patika. Un es nebiju lasījis programmiņu. Bet par otru daļu runājot [Bruknera 6. simfonija – V.V.], tā bija ļoti pompoza – fanfāras, daudz pūšamo instrumentu. Patika, bet bija grūtāk kaut ko iztēloties. Vaskam tas viss bija daudz izteiktāk, daudz ilustrējošāk.
Vai tu mēdz simfonisko mūziku klausīties arī ierakstos?
Ne tik daudz simfonisko, cik tieši klasisko. Jo klasiskā var būt arī tikai klaviermūzika, un to es mēdzu klausīties. Es gan tev tagad nenosaukšu nevienu konkrētu mākslinieku, un tev varbūt tas liksies dīvaini, bet man ir tā – man ir ļoti daudz plašu mājās. Tiešām ļoti daudz. Un tur ir viss, sākot ar tehno, ar jaunāko mūziku, un beidzot ar klasiku, ar klaviermūziku. Pa vidu ir arī padomju mūzika, arī Raimonds Pauls, saprotams, un tas viss ir sajaukts kopā. Man nekas nav sašķirots. Un es daru tā – es ņemu plati, neskatoties, kas tas ir. Tas, piemēram, var būt kāds vecs hiphops. Un tad es uz labu laimi lieku nākamo. Un tā trāpās klasiskā. Un man mājās tā visbiežāk ir klaviermūzika. Par simfonisko runājot, tas droši vien būs kāds populārs gabals orķestra izpildījumā.
Jā, tā ir – katra laba popdziesma tagad ir ar savu orķestra aranžējumu.
Nu, manā gadījumā tā būs nevis kāda šodienas popmūzika, bet kaut kas no septiņdesmitajiem. Piemēram, Džeimsa Lāsta orķestris. Vai kāds cits bigbends.
Tev ir milzīgs skaits sekotāju sociālajos tīklos. Ko tu viņiem pastāstītu par šo savu simfoniskās mūzikas pieredzi klātienē?
Lūk, es par to domāju jau pašās pirmajās koncerta minūtēs. Mēs esam pieraduši iet uz klubiem un rokkoncertiem, un tur mūzika vienmēr ir skaļāka, nekā tai dabīgi būt jābūt. Šeit tu dzirdi mūziku dabīgā skaļumā, turklāt klātienē emocionālo pārdzīvojumu rada arī tas, ka tik daudz cilvēku to dara perfekti sinhroni. To ir ārkārtīgi interesanti redzēt. Tā ir pirmā atziņa. Bet otra, kuru es gribētu pateikt tieši savai auditorijai, ir, ka tu vari nebūt visā šajā tēmā ļoti dziļi iekšā, tu drīksti baigi negatavoties un nepārzināt visu klasisko mūziku, bet tāds koncerts ir laiks, kad tu vari apstāties un padomāt. Tā tas arī notiek, man tā bija koncerta otrajā daļā. Tu sēdi, skan mūzika, un galvā nāk visādas domas, varbūt par attiecībām, varbūt kaut kādi darba plāni vai kāds nākamais ceļojums, un tu par to vari lēnām un mierīgi padomāt. Telefons ir izslēgts, nekas cits tev netraucē.
Un tomēr, pats galvenais, ko es gribēju pateikt – bieži tas, ka tu vari kaut ko izbaudīt, ir tieši atkarīgs no tā, cik daudz tu par to zini. Tā tas ir ar arhitektūru un mākslu, un tā tas ir ar mūziku. Vai vīnu! Var baudīt arī nesaprotot, un man arī tā ir ar klasisko mūziku, teikšu godīgi, taču, jo vairāk tu saproti, jo vairāk tu tajā esi "iebraucis", jo lielāka ir bauda. Man šķiet, ka es turpmāk nākšu biežāk, bet es tieši tagad sapratu, ka man vajag pirms tam painteresēties vairāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
