Vērojumu plūsma par Zemgali. 'Latvijas gredzena' noslēguma uzveduma recenzija  (10)

Informācijas slāņi, ko piedāvāja poētiskais Ineses Zanderes librets koncerta programmiņās, mānīgi vedināja domāt par iespējamu sižetisku līkni, kam tad nu būs jāseko līdzi. Taču jau ar pirmo daļu (kopā uzvedumā ir astoņas daļas) un tās vizuālā noformējuma jēdzienisko ietilpību top skaidrs, ka šeit stāsta vektors dodas no konkrētības un vispārinājumu. No viena informācijas kodola cietajā diskā uz plašu tvērumu operētājsistēmā. Katrs no šiem izmantotajiem elementiem jeb asociācijām, ar ko tad saistās Zemgale (vai tas būtu tikko uzartas zemes līdzenums ar sastingušu gaisu un pelēku debesu plīvuru, vai kombains, kas zemē uzar un nolīdzina valodas iedīgļus, skolas sols, valsts prezidentu parāde, strēlnieku ierakumi, u.c.) šajā uzvedumā ieguva neparastas daudznozīmības aprises, iegaismojoties mākslinieciski simboliskās gaismēnās.

Sākotnējo skepsi par kārtējo latvju melanholiskās pagātnes tēlu un dabas apdziedājumu nomainīja procesuāla ļaušanās. Skaniskā un vizuālā kanāla vienlaicīgā un tik draudzīgā korelācija savā sintēzē radīja teju jaunu, ārpusmuzikālu un ārpusvizuālu slāni, kura sasniegšana, šķiet, ir mērķis šādiem sinkrētiskiem mākslas uzvedumiem. Tāds slānis, kas vairāk apelē pie kādiem dziļākiem apziņas līmeņiem, kur vārdiska verbalizācija kapitulē. Nav arī tā, ka radīja līdzpārdzīvojumu vai saviļņoja, bet drīzāk uzbūra daudznozīmības un netveramības sajūtu, ko vislabāk bija vienkārši vērot.

Visa uzveduma līnija galvenokārt kontemplatīva un iekšupvērsta, kur dramaturģiski virzošais kontrasts veidojās starp divām puslodēm. Pētera Vaska laika sastingums un skaudrais skaistums un Līgas Celmas-Kursietes enerģētiskā un grodā dzīvesziņas skaņupasaule kā divas paralēlas sliedes uzņēma kursu starp Zemgales līdzenumu bezgalību un vēsturiskajiem kodiem. Ja godīgi, mani reti pārliecina sinkrētiski mūzikas uzvedumi, kur jau hrestomātiskiem un pilnīgi patstāvīgi dzīvojošiem skaņdarbiem tiek piemeklēta bildīte vai radīta kustību vizualizācija. Izrādes veidotāji ir trāpījuši punktā, kur video un dejotāji nekļuva par ilustrējošu piekabi skaņdarbiem (vai arī otrādi), bet gan iedzīvināja jaunu, savstarpēji bagātinošu dimensiju. Skepses žogs tika uzlauzts, un pat tādus Vaska opusus kā ''Līdzenuma ainavas'' un ''Zīles ziņa'' piedzīvoju citā rakursā.

''Līdzenuma ainavās'', kas skanēja saīsinātā versijā, uz ekrāna parādās strēlnieka tēls ierakumos, solo čella un vijoles vietā šoreiz soprāna saksofons un basklarnete, un paveras līdz šim šajā skaņdarbā nepieredzēts auksta sastinguma lauks. Dejotāji ar jēgpilnu kustību valodu iedzīvināja simboliskos un ārpusmuzikālos ''Zīles ziņas'' valodas šifrus. Jau blīvāks un intensīvāks informācijas bloks parādījās pie Līgas Celmas-Kursietes mūzikas – piezemēts pamatīgums, kaut kas vairāk no dzīves gaitām, kas rada melanholisku nostalģiju. Bet neierauj emociju atvarā, paliekot kā glezna vērojumu plūsmā.

Emocionālo puslodi visvairāk iekustināja it kā ārpus laika eksistējošie dabas tvēruma video ar Pētera Vaska mūziku – mežs, lauku līdzenums, plūstoša upe. Kas ir ne tikai par Zemgali un Latviju, bet arī par metafizisko, vispārināto mūžības sajūtu. Radošajai komandai ir izdevies piekļūt šim slānim ar it kā Zemgalei piederošu asociāciju simboliku, kas izrādās tik universāla un ietilpīga. Kino koncerta ''Zemgales gredzens'' fails atstāja gaisīgu nospiedumu, kas ir ēterisks, mirklīgs – pieskārās viegls vējiņš un projām ir. Paredzēts tieši tam brīdim, ar koncentrētiem, daudzveidīgiem vēstījuma līmeņiem, kuri reizē ir tik netverami un gaistoši.