Shipsea nenoliedzami ir savrupa, inteliģenta un oriģināla parādība latviešu mūzikas zvaigznājā, kas pēc saviem meklējumu ceļiem ir nozemējusies ap savu asi un pašlaik smeļ no sevis radītajiem izteiksmes resursiem. Viņa skaņkrāsā ir kaut kas izteikti ziemeļniecisks, kas saistās ar kvalitāti, distancētu sapņainību, ieintriģējot ar savu pētniecības procesu par skaņu kā tādu. Skaņas telpiskuma apcere visuzskatāmāk atklājās koncerta pašā sākumā, kad Shipsea uz skatuves bija vēl viens pats, iegaismots mirdzošā aplī tumsas ielokā. No Ērika Satī pāraugot pie Viljama Batlera Jeitsa poēmas ''Truth'' – pēcskaņas efekti veidoti absolūti minimāliem līdzekļiem, radot iespaidu par vienlaicīgu skanisko tuvplānu un tās padziļinājumu. Jā, reizē šķietamais skaņas tuvums un tālums ir viens no tiem magnētiem, kas pievelk pie Shipsea.
Arī viņa neparastā balss krāsa ir kā kūstošs ledus kristāls, stiklains, zilgani balts, kas ne tik daudz silda, bet gluži kā leduspuķe ziemas salā pārņem loga rūti. Tas laikam ir tāds dvēseles stāvoklis, kas latviešiem tuvs, kaut kas starp iekšķīgu, bet atturīgu melanholiju, kur pašos dziļumos jaušami arī siltuma krāteri.
No visām dziesmām kā īpaši kompozicionālu veiksmi gribētos izcelt ''I Carry Your Heart'' ar Edvarta Estlina Kamingsa dzeju. Mērķtiecīga virzība, ko uztur ģitāras ostinato sākumposmā, ēteriskais trauslums, kas izaug līdz tik spēcinošam apliecinājumam, kurā teju paveras debesjums, notverot Kamingsa dzejas virszemes stīgu. Un Shipsea vokālā amplitūda šajā dziesmā atklājas tik skaistā pilnasinībā.
Visi viņa skaņdarbi it kā ''izdīgst'' no neliela pumpuriņa, tiek apaudzēti, uzplaukstot kā leduspuķei vai kā biezas lavas izvirdumam piesātinātākās dziesmās, beigās ievijoties atpakaļ pumpurā, savā sākotnē. Neparasts bija dziesmas ''Holy'' dīgšanas process, iekļaujot pat fugato. Pēc kāda laika apmēram top skaidrs, kā veidojas skaņdarbu formas karkass un aizpildījums, un iezogas jau tāds kā paredzamības moments, kā dramaturģiski ritināsies nākamais skaņdarbs, bet tikpat labi uz to var skatīties arī kā uz vienota stila konsekvenci, ko Shipsea rūpīgi piekopj. To gan atsver īpatnējie, suģestējošie melodiskā plāna risinājumi un to saslāņošanās teksta jēgas atklāsmē un kopumā tik mākslinieciski augstvērtīgais priekšnesums.
Visi mūziķi tovakar – Evija Vēbere, Matīss Čudars, Miķelis Putniņš, Rūdolfs Dankfelds un, protams, Jānis Šipkēvics bija kā zvaigznāju galerija, kur katrai ir sava neatkārtojama krāsa un uzdevums. To varēja vērot kā vairākplānu bildi, kur katram ir individuālais strāvas pieslēgums (gribētos gan izcelt tieši Matīsu Čudaru ar saviem ģitāras solo tuvplāniem), līdz ar to līdz galam nevienojoties pilnīgā ansambļa sintēzē, kas arī loģiski, ņemot vērā koncerta uzstādījumu – Shipsea un domubiedri. Patstāvīgi, spilgti mūziķi, kas savas radošās gaitas dzīvo atsevišķi, bet šajā Shipsea svētku reizē sanāk kopā.
Šķiet, ka Shipsea pašlaik pilntiesīgi apdzīvo savas mūzikas teritorijas perimetru, ko ir mērķtiecīgi pētījis un meklējis, un kas viņu arī atšķir no citiem mūziķiem. Shipsea stila stratēģija a la ''smart casual'' ir tik vienoti izturēta, un liekas, ka to nekas nevar izsist no sliedēm.
Interesanti būs pasekot, kā veidosies viņa mūzikas šķautnes, meklējot izteiksmes un skaņdarbu formveides krāsas arī ārpus līdzšinējās teritorijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
