Atmiņas par Jūrmalu un slava uz pasaules koncertzāļu skatuvēm. Saruna ar pianistu Jefimu Bronfmanu

Izcilais pianists Jefims Bronfmans auga mūziķu ģimenē. Viņa tēvs Naums Bronfmans (1911–2007) bija lielisks vijolnieks, Baku un Taškentas konservatoriju profesors, Taškentas Operas teātra orķestra koncertmeistars. Bērnības gados Naums dzīvoja Odesā, kur mācījās pie leģendārā pedagoga Pjotra Stoļarska. Jaunības gados viņš sadraudzējās ar mūziķiem, kuru vārdi ir pazīstami visā pasaulē, – Dāvidu Oistrahu, Emīlu Gilelsu un citiem. Bronfmans absolvējis Maskavas konservatoriju vijoles klasē pie profesora Konstantīna Mostrasa. Maskavas konservatoriju vijoles klasē (pie profesora Leonīda Kogana) ir beigusi arī Bronfmana vecākā māsa. Bronfmana māte Polina Bronfmane (1926–2017) bija klavierspēles pedagoģe un kļuva par viņa pirmo skolotāju.

Ja pareizi atceros, jūs nekad iepriekš Latvijā neesat koncertējis.

Pēdējo reizi biju Latvijā, kad man bija desmit gadu. Kopš tā laika vairs neesmu te bijis.

Reiz, atbildot uz aptaujas jautājumiem, jūs teicāt, ka viens no spēcīgākajiem bērnības muzikālajiem iespaidiem bija Verdi "Rekviēma" atskaņojums kādā Latvijas baznīcā. Acīmredzot tā bija Doma baznīca?

Jā. Toreiz diriģents bija Genādijs Roždestvenskis un uzstājās Radio un televīzijas orķestris no Maskavas.

Tajos gados (1960–1970) mums bija lieliska tradīcija. Katru vasaru pie mums viesojās labākie orķestri no Ļeņingradas un Maskavas, kuri uzstājās Dzintaru koncertzālē kopā ar izciliem diriģentiem un solistiem.

Zinu, zinu. Mēs bijām bieži viesi koncertos Dzintaros.

Jūs bijāt Latvijā, kad jums bija desmit gadu. Ko jūs vēl atceraties no tā laika?

Biju vairākas reizes. No Taškentas mēs ceļojām pa Baltijas valstīm un uz Maskavu, apmeklējām koncertus. Atceros, Dzintaros klausījāmies Jurija Temirkanova debiju, viņš diriģēja Igora Stravinska "Petrušku", es klausījos vijolnieku Mihailu Vaimanu, diriģentu Arvīdu Jansonu, Marisa Jansona tēvu, pianistu Jākovu Fliēru. Ļoti spilgti iespaidi no manas bērnības. Cik jauki bija atrasties Dzintaros!

Jūs esat vairākkārt uzstājies ar daudziem mūziķiem, kuru dzimtā pilsēta ir Rīga, – ar Marisu Jansonu, Andri Nelsonu. Šogad jums bija koncertturneja, kurā jūs spēlējāt ar Andra Nelsona vadīto "Gewandhaus" orķestri. Jūs daudz spēlējat kamermūziku ar Mišu Maiski.

Protams, jā!

Bija tāds ģeniālais vijolnieks, Gidona Krēmera vienaudzis, Filips Hiršhorns, kurš arī ir dzimis Rīgā. Vai jūs esat kādreiz spēlējis ar viņu?

Protams, es viņu atceros. Mēs ar viņu kopā nespēlējām. Es klausījos viņa debiju Izraēlā, Telavivā, kad man bija apmēram 14 gadi. Pēc tam viņš devās uz Beļģiju, un mēs ar viņu vairs nesatikāmies.

Ar Gidonu Krēmeru mēs pirmo reizi kopā spēlējām šogad, pirms pāris mēnešiem. Mēs atskaņojām Dmitrija Šostakoviča Trio Jeruzalemes festivālā.

Jūs raksturo neticama aktivitāte. Šogad jums ir ieplānoti 117 koncerti. Pēdējais būs 24. decembra vakarā Ņujorkas Kārnegija zālē, kur atskaņosiet Bēthovena Ceturto klavierkoncertu. Šo pašu koncertu jūs atskaņosiet Rīgā 8. novembrī ar "Concertgebouw" orķestri. Vai šis Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts jums ir īpaši dārgs, ja reiz nolēmāt tieši ar šo koncertu noslēgt gadu? Un īpašā vakarā – Ziemassvētku vakarā, īpašā vietā – Kārnegija zālē.

Es domāju, ka tā ir nejauša sakritība. Ar "Concertgebouw" orķestri es spēlēju daudz no sava repertuāra un nevēlos atkārtoties. Es ar viņiem spēlēju Bēthovena Piekto koncertu, es spēlēju Pirmo Bēthovena koncertu, mēs atskaņojām abus Brāmsa koncertus, Prokofjeva Trešo koncertu, mēs atskaņojām daudzus mūsdienu koncertus (klavierēm un orķestrim) – Esas Pekas Salonena koncertu (šis koncerts tika rakstīts Bronfmanam un ir veltīts viņam), Magnusa Lindberga, Jērga Vidmaņa koncertus (abi šie skaņdarbi arī ir rakstīti Bronfmanam).

Ņujorkā 24. decembrī jūs spēlēsiet nevis ar "Concertgebouw" orķestri, bet ar stīgu orķestri. Kas tas ir par kolektīvu?

Šī ir jau vesela tradīcija – īpašs orķestris, kurā ik gadu pirms Ziemassvētkiem savāc jaunos mūziķus. Šogad ir 50 gadu jubileja organizācijai, kura izveidoja šo orķestri un rīko šos koncertus. Šo tradīciju uzsāka lielisks mūziķis Aleksandrs Šneiders, vijolnieks, izcilā stīgu kvarteta vadītājs un diriģents. Viņš man ļoti palīdzēja, kad es uzsāku savu karjeru ASV, spēlēju daudz kamermūzikas. Viens no maniem pirmajiem koncertiem Ņujorkā bija tieši ar šo orķestri. Mēs atskaņojām Bēthovena "Triple Concerto", tas bija 1976. gadā (Bronfmanam toreiz bija 18 gadi). Ar mani spēlēja vijolnieks Šlomo Mincs un čellists Jo Jo Ma. Tā bija mūsu debija. Pašreizējais orķestra muzikālais vadītājs īpaši uzaicināja mani piedalīties šajā jubilejas koncertā. Es lūdzu iekļaut koncerta programmā Bēthovena Ceturto klavierkoncertu, jo šoruden šo koncertu spēlēšu daudzas reizes. Šajā koncertturnejā ar "Concertgebouw" orķestri tā nebija mana ideja – atskaņot tieši Bēthovena Ceturto koncertu. Bet 24. decembrī Ņujorkā nospēlēt šo koncertu – tā bija mana ideja. Viņi piekrita.

2018. gadā jums ir 117 uzstāšanās. Tie ir koncerti ar orķestriem – desmit (!) "lielās formas", dažādas kompozīcijas klavierēm un orķestrim, turklāt katra no tām tiek atskaņota vairākas reizes lielajās koncertzālēs dažādās valstīs. Vēl solo koncerti ar vissarežģītākajām programmām. Kas ļauj jums saglabāt lielisku fizisko formu? Kā jūs atjaunojat enerģiju?

Ir ļoti svarīgi saglabāt fizisko formu, lai ķermenis būtu kārtībā. Tomēr to ir grūti uzturēt, kad ir intensīvi braucieni. Tikko man ar Pēterburgas Filharmonijas orķestri bija turneja, kurā Sergeja Prokofjeva Otro koncertu es atskaņoju astoņas reizes. Pārbraucieni gandrīz katru dienu un koncerti vakaros. Fiziskajam darbam neatliek laika.

Un tomēr – kas jums palīdz? Jūs praktizējat jogu vai peldaties baseinā?

Nē, nē. Es ne ar ko tādu nenodarbojos. Daba! Tāpēc šodien es staigāju apmēram divas stundas kalnos. Pārsteidzoši skaisti! (Starp turnejām Bronfmans vairākas dienas pavadīja Bavārijas dienvidos, gleznainā kalnu ielejā.)

Jums ir plašs repertuārs. Vai jūs spēlējat Mocarta koncertus klavierēm un orķestrim?

Iepriekšējos gados es atskaņoju tos daudz un bieži. Pēdējo gadu sezonās dominē citu komponistu koncerti. Tā notika...

Šāda mēroga pianisti parasti paši arī raksta mūziku. Vai jūs rakstāt mūziku? Kadences koncertiem, virtuozās etīdes?

Man ļoti patīk veidot solo kadences Mocarta koncertiem. Dažas no tām ir ierakstītas. Piemēram, man ir skaņu ieraksts ar Losandželosas Filharmonisko orķestri, kuru vadīja Pjērs Bulezs.