Klasiskās nevainības zaudēšana Nr.11. LNSO satiek jaunu klausītāju – žurnālisti Rūtu Dvinsku  (8)

Uz koncertu kopā ar vīru Kasparu devās televīzijas žurnāliste Rūta Dvinska, kura LNSO darbu iepriekš vairāk iepazinusi mēģinājumu procesā, bet labprāt izmantoja iespēju koncertu vērot no svinīgās, skatītāju zāles puses.

Pirms koncerta

Vai tev šī tiešām ir klasiskās nevainības zaudēšana?

Gluži nevainības zaudēšana noteikti nē, bet, goda vārds, šovakar, nākot iekšā Lielajā ģildē pa skatītāju ieeju un verot tās lielās durvis, nevarēju atcerēties pēdējo reizi, kad es būtu tās izmantojusi. Tā vienmēr bijusi dienesta ieeja, jo esmu nākusi ar filmēšanas grupu. Vai nu veidojot stāstus "LNT Brokastīm", vai vēl iepriekš "Lattelecom" televīzijas "Kultūras domnīcām". Koncertus vai vismaz to daļas esmu klausījusies mēģinājumos, ļoti privileģēti sēžot starp vēl pieciem citiem klausītājiem. Bet no sākuma līdz beigām uz šādu klasiskās mūzikas koncertu, uz kuru es tiešām nāku kā klausītājs, sapucējies, pacilāts un priecīgs, ļoti sen neesmu bijusi. Ja neskaita operu, nevaru pateikt, kad pēdējo reizi esmu apmeklējusi klasiskās mūzikas koncertu.

Vai šim īpašajam pasākumam arī kā īpaši gatavojies?

Izlasīju internetā par koncertu, uzzināju, par ko ir stāsts. Un arī pirms koncerta programmiņā. Es arī teātrī vienmēr nopērku programmiņu, tas man palīdz saprast, zināt un labi justies koncerta vai izrādes laikā. Nekā citādi īpaši negatavojos.

Vai ir kas tāds, ko sagaidi no šodienas koncerta?

Tā kā tas tiešām notiek tik reti, ļoti iespējams, ka noķeršu kādas citādas sajūtas. Apmēram zinu, ko gaidīt no teātra. Labi, var patikt vai nepatikt, bet principā man ir priekšstats. Tāpat arī no masu koncertiem. Bet simfoniskās un klasiskās mūzikas koncerts varbūt pēkšņi manī pamodina pavisam citas lietas. Mēs iepriekš runājām ar vīru, un viņš teica, ka atceras Mocartu no filharmonijas laikiem. Pamatskolā ar klasi viņš ir gājis uz bērnu koncertiem un teica, ka tagad vēlas paraudzīties uz šo mūziku ar pieauguša cilvēka acīm. Kādreiz bērnam tas šķita kā murgs – kur mani ved! Bet tagad tam vajadzētu būt pavisam citādi, kaut kam jaunam. Un kaut ko jaunu piedzīvot vienmēr ir ļoti patīkami.

Iepriekš bijām sarunājušas tikties uz koncertu "Simfoniskais hits ar Goran Gora", kurā izskanēja Mendelszona skaņdarbs. Kā tu uztvēri to, ka šoreiz koncerta programmā ir Mocarta mūzika?

Jā, jauniešu koncerti ar Goran Gora ievadvārdiem man bija jau zināmāka lieta, biju tos iepriekš filmējusi. Taču es patiesībā pat priecājos, ka radās izdevība klausīties tieši šīvakara koncertu, jo Mocarts ir komponists, par kuru pat tādam vidējam klausītājam, kurš nav ārprātīgi iedziļinājies klasiskajā mūzikā, tomēr ir kāds priekšstats. Īpaši "Figaro kāzas" ir zināma. Nav tā, ka nāc pilnīgi akli un neko no tā iepriekš vispār neesi ne zinājis, ne dzirdējis. Turklāt pēc salīdzinoši nesen Dailes teātrī iestudētās izrādes ["Amadejs" – aut. piez.] daudzi iepazina arī Mocarta dzīvesstāstu.

Piemini gan iepriekš dzirdētus koncertus, gan izrādes, esi aktīva kultūras pasākumu apmeklētāja?

Jā... Mums ir gadu un trīs mēnešus vecs bērns, līdz ar to ne tik ļoti. (smejas) Bet, iespējams, tieši tāpēc iziešanas reizes kļuvušas ļoti svinīgas un īpašas. Arī teātra apmeklējums vairs nav tā vienkārši džinsa biksēs ātri pēc darba aizskriet noskatīties izrādi. Bet tā mums tiešām ir mīļa izklaide. Kad bijām divi vien, sezona vienmēr sākās ar biļešu kasēm un gandrīz visa repertuāra iegādi. Mums ir arī tāds darbs – ja tuvojas kāds lielāks koncerts, mūziķi ierodas pie mums televīzijā par to stāstīt. Esi jau saticis mākslinieku aci pret aci, papļāpājis, un, protams, tad jāaiziet arī uz pašu koncertu. Iepriekš, kad strādāju "LNT Brokastīs", gatavojām pasākumu apskatus un paši apbraukājām visas tās vietas, kur kaut kas notiek.

Saka, ka klasiskā mūzika jāklausās, gaidot bērniņu. Vai tu arī sekoji šim padomam?

Grūtniecības laikā nē, bet, kad Grieta bija pavisam mazs zīdainis, mēs dzīvojāmies pa mājām un vienmēr fonā skanēja mūzika, jo man bija bail, ka viņa pieradīs pie klusumu un vēlāk modīsies pie mazākā trokšņa. Tad es bieži "Youtube" liku dažādus dziesmu sarakstus, piemēram, klasiskā mūzika bērniem, lai nomierinātos. Tagad gan nekas vairs nespēj izkonkurēt "AC/DC"!

Kāda vieta mūzikai ir tavā dzīvē? Esi arī dejotāja, tas noteikti iet roku rokā.

Es dejoju tautasdejas, bet "Cūka driķos" nav manā "pleilistē". (smejas) Neesmu kāda noteikta mūzikas virziena piekritēja, mūziku izvēlos baudīt un klausīties pēc garastāvokļa. Ir reizes, kad der arī klasiskā mūzika. Piemēram, kad četros no rīta braucu uz darbu, labprāt uzlieku klasiskās mūzikas radio, jo nav tā, ka tik agri citas radiostacijas piedāvātu ārkārtīgi kvalitatīvu saturu. Dažkārt tas ļauj forši noskaņoties darbam. Nesen ar draudzeni tieši runājām, cik labi būtu, ja mūsu dzīvei, tāpat kā filmām, visu laiku būtu fonā mūzika. Ej pa ielu, ģērbies – visur un vienmēr skan mūzika. Viss būtu daudz labāk! Žēl, ka tā nevar. Varbūt ar laiku virs mums būs tāds mākonis, kurā visu laiku skan mūzika.

Kā šobrīd īstā mūzika nonāk pie tevis?

Mašīnā tas noteikti ir radio. Man ir burvīgs kolēģis Oskars Lepers, radiodīdžejs, un ar mūziku daudz labākos draugos nekā es. Noteikti arī ar daudz kvalitatīvāku mūzikas gaumi nekā man. Viņš nereti mani ir iepazīstinājis ar kaut ko foršu. Tāpat mans vīrs. Vispār es tiešām gribētu, lai mūzikas manā dzīvē ir vairāk. Varbūt atgriezīsies tā 80. gadu mode staigāt ar rādžiņu uz pleca.

Pēc koncerta

Vai piedzīvoji jaunas sajūtas koncertā, kā biji gaidījusi?

Bija brīži, kuros man galvā bija neskaitāmas domas, un bija arī tādi, kuros vispār neko nedomāju. Tikai vēlāk sevi pieķēru, ka jau vairākas minūtes galva ir brīva no domām. Ļoti labi bija abi šie stāvokļi. Tajos brīžos, kad domāju tās tūkstoš domas, iedomājos arī par orķestri kā darba kolektīvu. Tā nav parasta profesija, kurā cilvēks deviņos no rīta nāk uz darbu, spēlē astoņas stundas un vakarā iet mājās. Bet tomēr tas ir darba kolektīvs, kas spēlē uz vienas skatuves. Cik dažādi viņi ir un kā viņiem savā starpā jāsadzīvo! Iedomājos arī par savu tautasdeju kolektīvu, par sastāva veidošanu, par kuru arī orķestrī ir jādomā. Ir cilvēki, kas klavesīnkoncertā paliek uz skatuves, bet liela daļa nepaliek. Tā vieta tomēr ir jāizcīna. Visādus novērojumus veicu, arī tīri praktiskus un racionālus. Bet tas ir labi – katrā gadījumā es nedomāju par savu ikdienu un pienākumiem. Ļoti labi atpūtos.

Kura no dažādajām koncerta daļām tev patika vislabāk?

Man patika pats ievads, "Figaro kāzu" uvertīra – tā iedeva tādu dzirkstīti. Godīgi sakot, man arī šķiet, ka es iepriekš nebiju dzīvajā koncertā dzirdējusi, kā skan klavesīns. Man likās, ka būtu vēl interesantāk, ja būtu arī ekrāns, uz kura rāda mākslinieces rokas, jo brīžiem šķita, ka viņai viens pirksts spiež četrus taustiņus reizē. Tāpēc man patika arī šī koncerta daļa. Iepriekš nebiju dzirdējusi dziedātāju Guntu Galgoti, lai gan lasīju, ka viņa "Lielo mūzikas balvu" par labāko debiju saņēmusi jau 2009. gadā. Vienmēr ir interesanti, kad uz skatuves parādās arī solisti, ir uz ko skatīties, bet tajā pašā laikā tas novērš uzmanību no orķestra. Tāpēc man ļoti patika koncerta otrā daļa!

Šis koncerts mainīja tavu priekšstatu par Mocartu?

Par Mocartu kā meistaru noteikti nē, arī par orķestri nē. Jā, klavesīns bija kaut kas manām ausīm jauns, bet citādi nekādu lielo pārsteigumu vai grandiozu atklājumu man nebija. Bet viss bija ļoti labi.

Tomēr, salīdzinot populārās mūzikas koncertu ar šo, pārdzīvojuma intensitāte atšķiras? Te uz skatuves tomēr ir vairāki desmiti cilvēku.

Noteikti! Bet tieši tajā nozīmē, ka tās ir pilnīgi atšķirīgas pieredzes. Ne labākas, ne sliktākas, bet pilnīgi citādas. Simfoniskā koncerta apmeklējums prasa arī noteiktas manieres, jāzina, kad aplaudēt, kad diriģents nāks atpakaļ paklanīties. Ir lietas, kas vienkārši jāzina.

Tu tās jau zināji vai pirms koncerta nācās sev atgādināt?

Par klanīšanos es zināju, biju jau redzējusi mēģinājumā, kā tā tiek izmēģināta. Bet tā tas ir arī deju kolektīviem, klanīšanos vienmēr izmēģina, tāpat arī atkārtojumu koncerta beigās. Par plaudēšanu – skaties, kā dara citi, un seko savām izjūtām. Nevar jau nepareizi just līdzi. Protams, emocijas, ko šeit iegūsti, ir citādas. To pat īsti nevar salīdzināt. Vienīgais vienojošais faktors ir mūzika. Tāpat kā vari nopirkt lielveikalā kotleti, bet vari arī iet uz restorānu. It kā rezultātu saņem to pašu, turklāt reizēm tieši lielveikalā pirktā ir ļoti garšīga, bet tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

Vai pēc šī koncerta tavs ceļš uz Lielo ģildi vedīs biežāk?

Es ļoti ceru. Vēl jau kādam laikam jāpaiet, sajūtām jānosēžas. Iespējams, es vēl neesmu sasniegusi tādu līmeni. LNSO apmeklējums droši vien vēl nenotiks reizi vai divas mēnesī, bet ik pa laikam es noteikti gribētu atnākt. Katrā gadījumā biežāk, nekā es to darīju iepriekš. Ir veselīgi pamainīt vidi, un to kultūras kūciņu, ko tu ēd, vienmēr var ēst arī citādi.

Kad pati izlemsi, uz kuru koncertu iet, tava izvēle drīzāk būs par labu klasiķiem vai mūsdienu klasiskajai mūzikai?

Droši vien, ka mūsdienu mūzika man varētu būt interesantāka. Bet ļoti daudz atkarīgs arī no diriģenta un viņa interpretācijas. Arī vecmeistarus var pasniegt neierasti un padarīt viņu mūziku par novitāti. Bet man pašai tie drīzāk būs jaunie mūsdienu komponisti, piemēram, Krists Auznieks. Prieks viņam sekot līdzi, redzēt, ka viņš atbrauc arī uz Latviju, uz viņa mūzikas koncertu es ļoti labprāt aizietu.