Prezentēs Ievas Akurateres un Aivara Hermaņa albumu 'Vēlēšanās'  (1)

Latvijā labi pazīstamo un iemīļoto mūziķu – dziedātājas Ievas Akurateres un ģitārista un komponista Aivara Hermaņa sadarbība aizsākās pirms 30 gadiem. Radošo saskaņu un vienotu muzikālo izjūtu viņi atklāja, strādājot pie dziesmu cikla "Klusums starp mums" (1990) ar Igo dzeju. Sekoja dzejnieka Linarda Tauna vārsmu iedvesmots cikls "Plīvošana ar pilsētu" (1997), bet jaundarbā "Vēlēšanās" dziesmu vārdu autore lielākoties ir pati Akuratere.

Pirmais šāda darbības virziena impulss bija Ievas Akurateres agrā jaunībā sacerētais dzejolis "Naktī", kam pirms dažiem gadiem Aivars Hermanis atrada vajadzīgo melodiju. No viņa puses izskanēja pamudinājums turpināt dzejot, lai varētu radīt jaunu ieskaņojumu albumu. Pirms četriem gadiem Akurateri bija uzrunājis Vizmas Belševicas dzejolis "Vienaldzības", kas, Hermaņa skaņu valodā tverts, tika atskaņots abu kopīgajos koncertos. No jaunības dziedātājai saglabājās laikraksta izgriezums – amerikāņu dzejnieces Kellijas Čerijas dzejoļa "Gaiss ir mīlestība" publicējums, kas pirms vairākiem gadiem tapušas dziesmas veidolā veidoja trešo stūrakmeni jaunā diska arhitektūrā.

Ieva Akuratere kā dzejniece un dziesmu vārdu autore izpaudusies gan savā solo daiļradē, gan grupu "Simulācija" un "Lidojošais paklājs" programmās. Ieilgusī pauze dzejā dziedātāju darīja nedrošu, taču pērnajā ziemā veidojās ideāli apstākļi radošajam procesam. Savā Apšuciema mājā Ieva pa vienu logu varēja raudzīties uz Lāčupīti, pa otru – tālumā saskatīt jūru, un ar baltu vilku suni pie kājām dzejoja sev tīkamā, harmoniskā un laimīgā situācijā nobriedušas sievietes pašapziņā. Hermaņa daiļrades princips ir mūzikas radīšana jau gatavam dzejolim. Lai izjustu savu rindu ritmiskumu, Ieva tās, staigājot gar jūru, skandēja tik ilgi, līdz dzeja ieguva ideālu veidolu. Viņa jutās droša un sajūsmināta par iespēju atbrīvot savu sievišķību, zinādama, ka Aivars, iejūtīgs un prasmīgs skaņradis un aranžētājs, ietvers šo dzeju vīrišķīgā mūzikā.

Albuma stilu mūziķi formulē kā impresionismu – tā ir viegla, gaisīga rotaļa ar situācijām, svarīgu lietu nesvarīga piesaukšana, uzplaiksnījumu un gaismēnu mija. Pateicoties pasaules redzējuma kopīgajai frekvencei, daži nepieciešamie labojumi un korekcijas veidojās viegli un ātri. Aivars bez kautrības un liekulības paņēma no dzejoļiem tos, kurus uzskatīja par labiem esam, neveiklais tika aizmests, bet veiksmīgais – paturēts un izstrādāts. No viena datora uz otru pa vadiem ceļoja vārsmas un skaņas, vakarā iesūtītais Ievas vēstījums otrā rītā jau bija pārtapis dziesmā. Abu autoru saliedētību pierāda dziesmas "Stāvs" tapšana: Akuratere dzejojot paturēja prātā budistu klostera atmosfēru un izbrīnījās, kad Hermanis atsūtīja pavadījumu ar gongu, zvaniņu un tablu skaņām, jo bija intuitīvu nojautis Ievas domu pat bez skaidrojuma. Tikpat dabiski un izteiksmīgi ir pārējie albuma skaņdarbi "Pacelties pāri", "Dzīvība", "Smilšu pulkstenis" un tituldziesma "Vēlēšanās". Dziedātājai pašai ļoti mīļa ir dziesma "Mēness", kuru iedvesmojusi spīdekļa atblāzma tumšajā Lāčupītē.