Kaimiņu talanti un līksme. Angļu komponists par 'Baltijas simfonisko festivālu 2018'

Man bija gods gan apmeklēt pašu pasākumu, gan piedalīties "Pirmskoncerta sarunās", kurās diskutējām par dažādām īpatnībām saistībā ar Baltijas valstīm un to muzikālo pagātni.

Pirmajos trijos skaņdarbos orķestri demonstrēja katrs savas pārstāvētās nācijas mūziku, savukārt žilbinošajā finālā trīs orķestri sadrūzmējās uz vienas skatuves, lai izpildītu Maikla Dohertija "Laika mašīnu" (Time Machine).

Koncertu pēc formālajām uzrunām sāka pašmāju Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, izpildot pavisam svaigu Kristapa Pētersona jaundarbu. Mani šis darbs visai interesēja, pirmkārt jau orķestra izmēra dēļ, kas bija tik gigantisks, ka mūziķi droši vien pārpludinātu skatuvi, ja komponists nebūtu padomājis par mākslinieku izkārtojumu telpā. Es parasti cenšos nelasīt skaņdarbu anotācijas pirms to noklausīšanās, bet, šķirstot programmiņu, uzmetu skatu Pētersona aprakstam par skaņdarbu "Mūzika lielam orķestrim" un sajutu zināmu piesardzību. Komponists uzsvēra, ka daudzi viņa skaņdarbi balstās uz diādes attiecībām starp "haosu" un "kārtību" vai "radīšanu" un "iznīcību", un viņa mērķis bija izmantot šo attiecību dinamiku savā skaņdarbā. Kad komponisti sāk pārzināt savus paradumus, tas var kļūt apgrūtinoši, jo tas nereti liek viņiem kļūt par mehānisku sevis paša versiju vai pat parodiju. Nevēlos teikt, ka izpratne par savu kompozīcijas stilu ir problēma, bet problēma rodas tad, kad komponists cenšas iespiest savu personību kādā formulā.

Par laimi, man nenācās vilties, pats skaņdarbs bija diezgan iespaidīgs un izpildījums – satriecošs. Andris Poga diriģēja sevišķi meistarīgi, vadot visas komponentes ar vieglumu un vēsu prātu, liekot aizmirst, ka daudzi mūziķi viņa norādījumus vienkārši neredz. Skaņdarbs izrādījās tāds, kā norādīts aprakstā, taču ne formulai raksturīgā, bet teju vai nobriedušā manierē. Patiesi, šajā skaņdarbā Pētersons spēcīgi uzplaukst. Eleganta telpiskā kontrole, orķestrācija, enerģija un elementu saruna. Orķestris bija teicamā formā, un tas bija labs pamats koncertam.

Pēc lielas pārbīdīšanās un taktiskiem manevriem uz skatuves vietu ieņēma Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris, lai Gintara Rinkēviča vadībā izpildītu Mikaloja Konstantina Čurļoņa nacionālo dārgumu "Jūra". Ļoti ilgi nebiju baudījis nevienu Čurļoņa skaņdarbu, ja neskaita manis paša drausmīgo izpildījumu mājās pie klavierēm, tāpēc šī uzstāšanās sagādāja lielu baudu manām muzikālās garšas kārpiņām. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka šim skaņdarbam ir stabila vieta orķestra repertuārā – tik dabiski saskaņoti mūziķi bija katrā muzikālajā žestā, un Rinkēvičs patiesi šķita savā elementā. Uzstāšanās bija aizrautības un mīlestības pilna – to es vienmēr esmu apbrīnojis lietuviešu māksliniekos. Kad viņi no sirds mīl kādu skaņdarbu, tas gandrīz fiziski izpaužas visā viņu būtībā. Nevaru neko kritisku teikt par skaņdarbu, izpildījums bija brīnišķīgs, man ir tikai divi jautājumi: kāpēc Čurļonis nav saņēmis pelnīto atzinību pasaules mērogā? Vai Čurļonim sekojis kāds komponists, kuru lietuvieši mīlētu vienlīdz stipri? Manuprāt, tas nav iespējams, taču šī koncerta kontekstā tam nav nozīmes, jo izpildījums bija vienreizējs.

Pēc vēl vienas pārkārtošanās uz skatuves nāca Igaunijas Valsts simfoniskais orķestris, lai izpildītu Erki Svena Tīra "Sow the Wind" (pēc Vecās Derības teksta "Vēju tie sēj..." – red.). Tīrs ir komponists, pret kuru es jūtu patiesi dziļu cieņu, un viņa nesenākie skaņdarbi ir bijuši īpaši iedvesmojoši, pateicoties viņa neviltotajam satraukumam par apkārtējās vides likteni. Man ir bijis prieks vairākkārt dzirdēt Tīra skaņdarbus dzīvajā izpildījumā, jo viņš ir diezgan atzīts pasaules mērogā, taču nekad nebiju tos baudījis igauņu orķestra izpildījumā. Īsāk sakot, bija vērts piedzīvot šādu iespēju. Mihails Gertss, kā arī orķestris bija patiesi brīnumains. Tāpat kā Andrim Pogam, arī Gertsam piemita izcili vēsa un mierīga attieksme, gandrīz tā, it kā Tīrs būtu viņa iesildīšanās repertuārs, un spēks un kaisle viņam nāca tik dabiski, it kā tas prasītu gluži minimālu fizisku piepūli.

Skaņdarbā bija viss, kas man tik ļoti patīk Tīra mūzikā, īpaši viņa nesenākajos darbos, taču igauņu izpildījuma radītā enerģija piešķīra tam neatkārtojamu dzīvesprieku. Šis bija īstais skaņdarbs, ar kuru noslēgt pirmo maratona daļu, un es ar apbrīnu noraudzījos Mihaila Gertsa diriģenta mākslā.

Pēc starpbrīža sekoja ievērojami īsāka daļa, bet, ja arī tā neizcēlās ilguma ziņā, tad to kompensēja uz skatuves esošo diriģentu, mūziķu un jautrības gūzma. Maikla Dohertija "Time Machine" bija laba izvēle, jo tas bija tehnisks izaicinājums diriģentiem, kuriem nācās krietni papūlēties, lai saglabātu viendabību. Vienlaikus skaņdarbam piemita pietiekami daudz enerģijas, lai līdz galam izmantotu vērienīgo masu sniegtās iespējas. Pirmā daļa mani īpaši neiespaidoja, un šķita, ka vairāku diriģentu izmantošana bija drīzāk izrādes, nevis vajadzības pēc. Taču otrajā daļā bija vērienīgāks dramatisms, enerģija un tīra vajadzība pēc pašapliecināšanās.

Otrā daļa bija intensīva – pat tik lielā mērā, ka aiz manis sēdošais zēns, kurš kaut kādā veidā pamanījās nogulēt koncerta pirmo daļu, aizturētu elpu noklausījās visu skaņdarbu. Manuprāt, no visiem iesaistītajiem visvairāk jautrības radīja metāla pūšaminstrumenti – mūziķi fināla kulminācijā ļāva sev brīvu vaļu un vieni paši piepildīja visu zāli, neskatoties uz pārējo milzīgo orķestri.

Man kā kritiķim diemžēl jāpievērš uzmanība arī tam, kas nebija izdevies izcili, kaut vai tikai tāpēc, lai savos uzskatos nešķistu pārāk mīkstsirdīgs. Vienīgais vērā ņemamais trūkums bija repertuāra līdzsvars, proti, abu koncerta daļu samēri bija diezgan smieklīgi, taču būtu gandrīz neiespējami atrast citu risinājumu. Pat ja tāds būtu, klausītāju reakcija koncerta beigās spēcīgi apliecināja festivāla panākumus un nozīmīgumu.

Kamēr es dzīvoju Viļņā, mani vienmēr apbēdināja tas, cik nošķirtas muzikālā ziņā ir trīs Baltijas valstis. Ja vairāk būtu šāda veida pasākumu vai festivālu, kas dalās vietējos talantos un līksmē, tad Baltijas valstu skaņrades nākotne būtu patiesi dziļi ilgtspējīga un vairāk pamanāma arī pasaulē.

Bens Lunns (Ben Lunn, 1990) ir angļu komponists, studējis Velsas Karaliskajā mūzikas un teātra koledžā pie Pītera Reinoldsa un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā pie Mariusa Baranauska un Mārtiņa Viļuma, labi iepazinis Baltijas valstu mūziku, komponē dažādu žanru mūziku korim, visdažādāko sastāvu kameransambļiem, lielākiem un mazākiem orķestriem; Bena darbi skan festivālos Anglijā, Velsā, Zalcburgā, Erevānā, Viļņā, Toronto, Kraijovā u. c.