Albuma apskats: Ozola 'Neona pilsēta' – stils pār saturu  (6)

Atšķirībā no pāris iepriekšējiem retro stilā veidotajiem albumiem "Neona" skanējums tēlo jaunību ar mūsdienu jaunatnes skaņu. Albuma galvenais producents NiklāvZ piedāvā bītus labākajās melodiskā trap repa tradīcijās: drūmi subbasi, kristāldzidri arpedžo sintezatori un maigi akordu spilveni rada naksnīgas pilsētas sajūtu – starpstāvokli starp ballīti un mājupceļu. Tik detalizētiem un saldiem pavadījumiem latviešu repā grūti atrast analogu, tomēr daļa klausītāju atpazīs atsauces uz amerikāņu trap ("808 Mafia" sirēna dziesmā "Sajukt prātā", "Drake" dziesmas "We'llBeFine" sampls "Stilā" utt.). Lai arī dažreiz līdzības ar amerikāņiem ir pārāk uzskatāmas – "Zapte" skan kā apzināta Lil Yachty izvēlēto bītu kopija –, līdzības lielākoties tiek izmantotas kā radošas bāzes, kurās ietvert savas idejas.

Visveiksmīgākās dziesmas ir tās, kurās Ozols var ļauties jaunības optimismam un dažādiem sloganiem. "Nekad" (producējis Kattapult) "mēs pārrakstījām šodien nākotni", "Vaibā" "rupors nepārtraukti tevi zombē un zombē". Šādos brīžos ir viegli piedot teksta klišejas, jo Ozols ir ļoti enerģisks izpildītājs un, ja dziesma nav dziļdomīga, bieži galvenais ir uzturēt noskaņu. Palīdz arī tas, ka viņš prot izvēlēties lipīgus, vienkāršus piedziedājumus.

Brīžos, kuros Ozols cenšas pateikt ko nopietnāku, vairs nav iespējams pievērt acis uz teksta nepilnībām. Reizēm rodas sajūta, ka tēli ir samesti kopā, nemaz nedomājot par to jēgu, – šķiet, ka "Levitē" ir iecerēta kā apcere par dzīves būtību, bet rindas "Kosmosa impulss pār galvām slejas / Nobrūk robežas, zemapziņa transformējas" liek domāt par pusaudzi, kas pirmo reizi lieto LSD. Bieži atskaņas ir pārāk paredzamas (malā–galā, sērīgi–vērīgi) vai knapi pievilktas (kalnā–ārā). Divtūkstošo gadu sākumā šādas atskaņas varbūt bija norma, bet standarti ar laiku ir auguši. Abi piemēri ir no albuma pirmā singla "Personības rekords", kas ir iecerēts kā emocionāls skats uz "sajāto dzīvi", bet to padara vāju teksta paviršības un spēcīgu tēlu trūkums. Es ceru, ka Ozolam izdosies kādreiz šo tēmu izvērst plašāk, jo viņa karjeras stāsts ir arī Latvijas hiphopa stāsts, pret kuru ir vērts izturēties rūpīgi.

Jāpiemin arī skiti (īsas, ierunātas ainas – aut.), kuri albumā ir teju pēc katras dziesmas. Bieži hiphopa albumos ir pāris skitu, kas palīdz savilkt kopā albuma domu vai noskaņu. Šeit tie ir iecerēti kā stāsta fragmenti, kuros albuma varonis (Ozols) alkst nokļūt Neona pilsētā, piedzīvo tās pārmērību un dodas prom, iespējams – pēcnāves dzīvē. Šādas starpspēles ir liekas, jo tās pasaka to pašu, ko dziesmas. Pat tad, ja skitos būtu kas svarīgs, to daudzums nevis paspilgtina albuma plūsmu, bet to lauž.

Par spīti daudzajām nepilnībām, albumam ir viens nepārkaujams trumpis – "Stils". "Stils" nav tikai dziesma, tas ir manifests, kas apvieno visas albuma labās un sliktās idejas, rezultātā izdarot neiespējamo. Labākais videoklips Latvijas repa vēsturē? Nav problēmu. Brīnišķīga ielu kultūras apģērbu līnija? Nav problēmu. Piedabūt "Singapūras satīnu" rakstīt tik forši kā pirmajā miksteipā? Nav problēmu. Pareizi likt uzsvarus vārdiem "norauts", "nokdauns", "marketologs" u. c.? Ir problēmas, bet vienalga. "Stils" ir labākais, kas šogad noticis latviešu hiphopā, jo tas atzīst seklumu, kas bieži piemīt ielu kultūrai, bet tā vietā, lai to noniecinātu, haips kļūst par degvielu, Ozols kļūst par "vecāko frešmenu" un uz mirkli izdodas noticēt, ka jaunība ilgs mūžīgi.

Iespējams, tieši tāpēc es albumu izbaudīju par spīti tā nepilnībām. Ozols vēl arvien nav tehniski spēcīgs reperis – un gan jau nekad tāds nebūs, bet viņš kārtējo reizi sevi apliecina kā brīnišķīgu izpildproducentu ar izcilu enerģiju, labu bītu izvēli un lipīgiem piedziedājumiem. Viņa galvenais vilcējspēks vienmēr ir bijusi viņa jauneklīgā enerģija, nevis sevišķi sarežģītas rīmes vai dziļa tematika. Brīži, kad Ozols cenšas pateikt ko nopietnu, ir neglābjami neveikli, bet "Neona pilsēta" ir vieta, kurā pār saturu valda stils. Varbūt tā arī ir labāk.