Svētku neatkarīgā smarža. Izlases 'Odekolons 16' apskats  (5)

Lai cik daudzi šķēpi arī būtu salauzti nesenajās "alternatīvais-pret-ierasto-jeb-populāro" vārdu kaujās, "Odekolons" turpina braši noturēt savas pozīcijas. Ar "Inokentija Mārpla" stūrētāja Dambja jeb Raimonda Lagimova roku, sirdi un ausi atlasītās kompozīcijas iezīmē 2017.–18. gada Latvijas neatkarīgās mūzikas robežas diezgan plašā stilistikā – no roka līdz elektronikai. Atšķirībā no radniecīgās disku sērijas "Sviests" postfolklora šeit gan nav pārstāvēta, ja vien par tādu neuzlūko gana "tautiski" skanošo Sniedzes Prauliņas un Edgara Šubrovska grupas "Jūk" dziesmu par meitenēm ar garajām kājām, taču par dažādību tik tiešām nav jāsūdzas.

Elektroniskās mūzikas ir pat pārsteidzoši daudz, neizpaliekot arī leģendārajiem "Dzeltenajiem pastniekiem". Jā, viņi atkal ir aktuālāki par aktuālu, un 2018. gada "Odekolonā" pirms 36 gadiem tapušais un pērn uzfrišinātais jaunā viļņa un regeja sakrustojums par ne pārāk veiksmīgu paviesošanos purvā ar tauriņu ausī iederas ne mazāk kā jauno "electroclash" megarobotu "MMMM" atkailinošais deju grāvējs "Karsti". Šā apskata autors gan droši vien būtu izvēlējies vēl uzbāzīgāko "Ko tu faking dari?", bet "Odekolons" ir Dambja audio selekcionāra smalkumu lauks, kurā, visticamāk, viss ir pareizajās vietās.

Iepriekš pieminēto "salauzto šķēpu" galvenā vaininiece Evija Vēbere toties tiešām pārstāvēta ar savu pārliecinoši spēcīgāko hitu "Mīlniekiem un visādiem citiem", kas arīdzan droši pieskaitāms tainsritma deju grīdām. Taču joprojām nejaukt ar popmūzikas hitu remiksu klubiem. Runa ir par alternatīvu deju mūziku, kas ideju un māksliniecisko izpausmju ziņā neatpaliek no krietni tuvāk rokmūzikai esošiem skaņdarbiem.

Arī tādu šeit, protams, netrūkst, turklāt ģeogrāfiski tiek aizceļots līdz tādām tālēm kā Rēzeknes un Kārsavas novads. Latgalisko galu sešpadsmitajā "Odekolonā" pārstāv ģitārmeistara Jāņa Kuzminska grupējums "Gandreiž 10nīkā" un ar patiesi "skutelisku" humoru apveltītie "Kapļi", kuri veltījuši ne pārāk glaimojošu dziesmu pirmajai latgalietei ar akadēmisko izglītību Valērijai Seilei un viņas draugam – Vadonim Kārlim...

Humorā neatpaliek arī "Jūdas graši", uzdziedot par vietu. "Arī par to, no kurienes aug kājas, bet daudziem arī rokas." Ironisks smaids par pasauli alternatīvajai skatuvei, kā zināms, piestāv, tādēļ nepārsteidz arī paša Dambja daiļrades izvēle "Bumbiņas". Eklektiku nodrošina arī "Satellites LV", "Baložu pilnu pagalmu", Imanta Dakša, "STandART", "Spāres", "Nova Koma", Baldones galvenā doktora Klisicka un pat "Mācītājs on Acid" klātbūtne.

Pēdējā, kā zināms, ir nākamā gada sākumā daudzu iemīļoto Vecrīgas krogu "Aptieka" ciet verošā aizokeāna latvieša Kristapa Krēsliņa pankroka grupa, kas pārstāvēta ar psihedēliskāko jaunās izlases dziesmu "Pelēks". Pērnā gada "Austras" balvas ieguvējiem "satelītiem" atvēlēts gods atklāt "Odekolonu 16" ar savas b-pušu un retumu izlases "Ego uguņo" melanholiski atsperīgo tituldziesmu, bet no Dakša jaunāko laiku daiļrades negaidīti izvēlēts "Krupis"– septiņdesmitajos gados tapusi Baldones roka veterāna Jura Nosova sacerēta dziesma ar Imanta Ziedoņa vārdiem, kārtējo reizi pierādot Imanta (tā, kurš Daksis) fantastisko spēju atrast savu seju dažādos mūzikas stilos.

Rezumējot jāatzīst, ka Dambim atkal izdevies lieliski nobalansēt starp jau labi zināmiem neatkarīgajiem hitiem un mazāk dzirdētiem pārsteigumiem, kas arī sešpadsmito "Odekolonu" ļauj ar patriotisku lepnumu pievienot Latvijas mūzikas vēstures plauktam. Turklāt disks nekādi nebojās neviena dzīvesvietas dizainisko auru, jo par jancīgi stilīgu izlases noformējumu parūpējusies jaunā māksliniece Kerija Arne. Vizualizācija gan lidinās apmēram tajos pašos apvāršņos, kur paša Dambja mākslas darbi, tādēļ šāda izvēle nepārsteidz.

Kad izlase apgūta, ikvienam iesaku svētdienu vakaros paklausīties Dambja un Didža Erras vadīto radioraidījumu "Bitīt matos", kas peldas "Nabas" viļņos un Latvijas Radio arhīvos. Tā iespējams uzzināt, ka latviešu mūzika ir daudz plašāks jēdziens, nekā vairumam ikdienā tiek iestāstīts. Un, jā, daudzi neatkarīgās skatuves mākslinieki dzied ne gluži ideāli taisni, tādēļ sliktākajā gadījumā vismaz būs, par ko pašausmināties, un interneta komentāros varēs ierakstīt kādu joku par tualetes ūdeni, kas taču ir odekolona latviskā versija. Gaidīsim septiņpadsmito.