Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta simfoniķiem Dmitrijs Šostakovičs tiek dēvēts par laikmeta muzikālo sirdsapziņu, traģisko notikumu atspoguļotāju un krievu laikmetīgās mūzikas klasiķi. Viņu mēdz saukt par 20. gadsimta Bēthovenu. Šostakoviča dzīve un māksla savā ziņā bija varoņdarbs, strādājot gaisotnē, ko caurauda komunistiskā režīma ideoloģijas žņaugi. Taču vismaz jaunībā komponists gribēja arī nest cilvēkiem prieku. "Vēlos tā sauktajai "nopietnajai mūzikai" atkarot tiesības uz smiekliem. Kad simfoniskās mūzikas koncertā klausītājs skaļi smejas, mani tas nebūt nešokē, gluži pretēji – iepriecina," tā 1933. gadā izdevumam "Padomju Māksla" teicis Šostakovičs.
25. janvāra koncerta pirmajā daļā izskanēs Dmitrija Šostakoviča Koncerts klavierēm, trompetei un stīginstrumentiem. Komponists te uzjautrinājies no sirds: Haidna un Bēthovena mūzikas citāti dzīvo līdzās operetes un džeza intonācijām, skan atbalsis no "Apasionātas" (kā vēsta padomju mitoloģija, tas bijis Ļeņina iemīļots skaņdarbs), kas likta vienkop ar bandītiskas ielu mūzikas motīviem. No vienas puses, 27 gadus veca komponista ālēšanās. No otras puses, izaicinājums klasiskās kultūras kanoniem un pagātnes tradīcijām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
