Kā tev padodas pacietīga klausīšanās?
Pacietība man ir. Ja ir, ko dzirdēt, tad varu visu dienu, visu vakaru nosēdēt, lai klausītos. Bet tas ir ļoti atkarīgs no tā, ko spēlē.
Un kādas ir tavas attiecības ar simfonisko mūziku?
Šī gan nav mana pati pirmā pieredze, bet ar simfonisko mūziku ir tā – un tā bija arī šajā gadījumā –, ka man tur visa ir par daudz. Man vairāk patīk minimālisms. Šajā koncertā bija divas tādas vietas, kas man ļoti patika. Pašas beigas, un tad [simfonijas] pirmajā trešdaļā bija tāds lūzums, līdz kuram bija ļoti smuks kāpums. Tā bija tāda tīra, minimālismā ieturēta vieta. Bet vislabprātāk es klausītos kādu viena vijolnieka solokoncertu. Ir jau iespaidīgi tie daudzie instrumenti un kopīgā skaņa, ko tie rada, bet man labāk patiktu, ja būtu dažu instrumentu saspēle un dialogs, ko tie kopā veido. Šis skaņdarbs bija ļoti trauksmains, kā tādi nepārtraukti auļojoši zirgi. Un pat tie brīži, kuros ir lūzums vai mierīgāka vieta, ir tikai tādēļ, lai ievilktu elpu, jo tūlīt atkal būs tas skrējiens. To ļoti labi varēja just. Un tā trauksme mani ne pārāk uzrunā. Bet beigas bija ļoti skaistas. Īsi sakot, jā, man drīzāk patīk minimālismam raksturīgas lietas.
Kur tu ikdienā sastopies ar simfonisko mūziku? Kā tu to meklē, ja ir tāda vajadzība?
Es akadēmijas laikā pats apzināti nonācu pie lēmuma, ka man vajadzētu paklausīties un saprast, kas tur īsti notiek. Bet ikdienā es to diez ko neklausos. Tas ir līdzīgi kā cilvēkiem, kas tikai šad tad atnāk uz teātri. Un ar mani ir tāpat – es šad tad atnāku paklausīties kaut ko nopietnu, bet mājās tā speciāli to nedaru.
Tu starpbrīdī teici, ka esi nācis šurp kā balta lapa, un arī iespēja apmeklēt koncertu tev droši vien bija negaidīta. Bet, tāpat kā ejot uz nezināmu izrādi vai kino, vienmēr taču ir kaut kāda nojausma par to, ko varētu no tā sagaidīt. Kā ir tev?
Mana taktika ir iet pilnīgi tukšam, neko negaidīt. Tā ir drošāk, ka es nevilšos. Līdzīgi bija arī šovakar. Protams, kaut kāds priekšstats par to, kā tas būs, man bija. Bet es sevi nemaz nenoskaņoju uz to, kādiem motīviem tur vajadzētu būt un kādam jābūt virzienam, uz kurieni tā mūzika vedīs. Manuprāt, tā ir laba taktika. Mazāk vilšanās pašam.
Es zinu, ka tu esi nodarbojies ar repu. Un konceptuāli starp repu un Šostakoviču varētu pat meklēt kaut kādas paralēles: tas aprautais frāzējums, arī protests un reakcija uz aktuālo, tieši šobrīd apkārt notiekošo īstenību. Vai tu piekristu tādam salīdzinājumam?
Jā, to, ka viņam piemīt repam raksturīgā agresija, es pamanīju. Tāds nemitīgs karagājiens. Bet šeit tas ir ļoti piesātināti. Hiphopa un repa mūzikā tas ir daudz tiešāk, varētu teikt, daudz taisnāk un plakanāk. Un tas laikam ir tas minimālisms, kas mani uzrunā.
Man koncerta laikā ienāca prātā, lūk, kāda doma: tu zini, ka publika un fani aktieriem ļoti bieži piedēvē viņu tēloto personāžu īpašības. Bieži tiek pieņemts: ja mākslasdarbs – aktierim tā ir loma, bet komponistam skaņdarbs – ir drūms vai romantisks, vai, teiksim, komisks, tad tāds ir arī reālais cilvēks, kurš aiz tā stāv, – autors. Šī koncerta nosaukums ir "Šostakovičs – jokdaris un vizionārs". Vai tev par viņu arī veidojas kaut kāds priekšstats kā par cilvēku? Tagad, kad esi dzirdējis viņa mūziku?
Tieši pēc šī koncerta man liekas, ka Šostakovičs dzīvē, iespējams, bijis pavisam mierīgs un līdzsvarots cilvēks. Bieži ir tāds paradokss, ka veids, kā cilvēks izpaužas savā mākslā, ir pilnīgi pretējs tam, kāds viņš ir ikdienā un komunikācijā ar sabiedrību, ar citiem cilvēkiem. Un es pieļauju, ka tā tas ir arī Šostakoviča gadījumā, lai gan es pilnīgi neko nezinu par viņu. Iespējams, ka ir kaut kādas lietas viņa zemapziņā, varbūt jau minētā agresija vai dusmas, ko viņš ikdienā ir slāpējis, bet kam viņš ļāvis izpausties savā mūzikā. Jā, tā es varētu teikt: ikdienā pavisam mierīgs, pat nospiests kaut kādā ziņā, bet mūzikā – trauksmains.
Vai tev tagad ir āķis lūpā? Pēc tā, ko tu šodien dzirdēji.
Nu, man nav tā, ka es tagad uzreiz degtu dzirdēt nākamo koncertu. Tā ir īpaša, sarežģīta, neikdienišķa pieredze, ko var tikai paretam atļauties. Bet jā, jā, protams, es vēl nākšu.