Nāru un feju pasaulē. Ainārs Rubiķis Maskavā, Berlīnē, Rīgā  (1)

Atgādināsim, ka no 2012. līdz 2014. gadam Rubiķis bija Novosibirskas akadēmiskā operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, un jau tajā laikā viņa vadītās operizrādes, piemēram, Čikāgas Liriskajā operā vai Barselonas opernamā (abās vietās – "Karmena") izpelnījās profesionāļu atzinību.

Pēc tam, kad Novosibirskas operu pameta Teodors Kurendziss, līdzi paņemot labākos orķestra mūziķus, Aināram Rubiķim šajā Rietumsibīrijas metropolē bija jāsāk ne nu gluži no nulles, tomēr gandrīz no sākuma – orķestris mācījās spēlēt to, kas rakstīts nošutekstā, un solisti mācījās saprast, ka skatuve ir nevis tribīne, bet spēles laukums. Panākumi bija ievērojami, un to citstarp apliecina arī "Zelta maskas" saņemšana par Leonarda Bernsteina "Mesas" iestudējumu sadarbībā ar režisori Rēziju Kalniņu.

Jā, Aināra Rubiķa muzikālās spējas visupirms izpaužas muzikālā teātra nerva sajušanā. Viss, ko viņa vadībā gadījies redzēt uz operskatuves, ir dzīvs stāstījums – tu aizmirsti, ka sēdi operā (bet opera taču vispār ir kaut kas maķenīt nedabisks), un esi stāsta līdzdalībnieks, tik raiti viss rit un tik loģiski skan.

Uzreiz pēc pirmizrādes Krievijas mūzikas periodikas ilgdzīvotāja "Mūzikas Apskata" ("Музыкальное обозрение") ilggadējais galvenais redaktors Andrejs Ustinovs teica: "Ainārs Rubiķis ir pilnīgi fenomenāls jauno diriģentu paaudzes pārstāvis – viņam ir smalkas muzikālās dāvanas. Viņš māk pievērst uzmanību detaļām un tajā pašā laikā saglabāt viengabalainību. Ir diriģenti, kas virza mūziku rupja maluma kvalitātē un cer, ka orķestris pats nospēlēs, taču orķestris šādos gadījumos skaidri parāda detaļu nenostrādātību. Ar Aināru tā nav. Orķestranti labi jūt, ka Ainārs dzird visas detaļas, visus partitūras smalkumus, un visi šie "sīkumi" viņam izkārtoti racionāli, funkcionāli un vienlaikus pakārtoti lielajam kopumam. Ainārs jūt mūzikas plūdumu kopuma virzienā, turklāt viņš teicami pārvalda mūzikas dramatisko aspektu."

Apmainījāmies iespaidiem par Berlīnē redzēto Dmitrija Šostakoviča operas "Deguns" iestudējumu, ko Aināram bija gods diriģēt vēl pirms oficiālās stāšanās amatā.

Andrejs Ustinovs: "Tur nepieciešams sarkasms, tembra krāsu asums, vārdu sakot, Šostakoviča stilistikas sajušana. Viņa opusus bieži atskaņo tādā kā Eiropas vidējā manierē, bet Šostakoviča mūzikai jābūt ar raksturu, tikai tad kļūst manāmas detaļas un šī mūzika atveras, jā, burtiski atveras. Manuprāt, jēdziens 'padomju simfoniskais stils' ir pilnīgi lietojams un atzīstams, un Šostakoviča gadījumā runa tieši par to. Ainārs Berlīnē vienkārši spīdoši atklāja klausītājiem šīs mūzikas raksturu."

Dvoržāka "Nāras" jaunais iestudējums ir tapis režisora Timofeja Kuļabina vadībā, un šī talantīgā vīra uzvārdu atcerēsies tie, kas sekoja līdzi notikumiem Novosibirskas opernamā ar skandalozo Vāgnera "Tannheizeru", kura dēļ mainījās nama administratīvā un mākslinieciskā vadība. Toreiz gan teātra vadība (īpaši direktors Boriss Mezdričs), gan radošā grupa (sevišķi režisors Timofejs Kuļabins) tika vainoti nepiedienīgas izrādes izveidošanā, un galvenie protestētāji par ieroci ņēma baznīcu un to, kura vārdā var gan brīnumlietas veikt, gan likt asinīm plūst.

Šis skandāls joprojām nav aizmirsts, un, no malas skatoties, liekas, ka Maskavas Lielā teātra vadītājs Vladimirs Urins spītējis tālaika nelabvēļiem, uzaicinot Dvoržāka "Nāras" iestudēšanai Maskavā "Tannheizera" komandu: diriģentu Aināru Rubiķi, režisoru Timofeju Kuļabinu un mākslinieku Oļegu Golovko.

Andrejs Ustinovs: "Diriģējot Dvoržāka "Nāru", Ainārs uzķēris šīs mūzikas dabisko plūdumu, kas teicami sasaucas ar videomākslinieka Aleksandra Lobanova uzburto plūstošo ūdeni. Un tas labi sader ar romantisma laika mūzikas dāsno bangojumu. Dvoržāks šajā operā, manuprāt, ir drusku arhaisks. "Nāras" komponēšanas laikā Rihards Štrauss jau ir uzrakstījis savas simfoniskās poēmas un Čaikovskis parādījis, kā jāstrādā ar sarežģītām operas struktūrām, te kā piemēru nosauksim kaut vai Čaikovska "Pīķa dāmas" ansambļus vai piesātinātos dialogus. Dvoržākam drīzāk ir opera pasaciņa, tomēr tā ir arī izteikti simfoniska opera, un elpas ziņā tas atkal ir savam laikam atbilstošs darbs – Štrauss vai Rahmaņinovs, ne vairs Čaikovskis. Ainārs satriecoši uztver un pārraida šo romantisko plūdumu, un tas pārsteidzoši izpaužas dziedātāju sniegumā – var redzēt, ka viņiem viegli dziedāt. Viņi dzīvo šajā mūzikā, un tā ir diriģenta meistarība – panākt šādu rezultātu. Ainārs smalki jūt šīs mūzikas specifiku. Jūtīgs mūziķis."

Paša Aināra Rubiķa komentārs par Dvoržāka "Nāru" un tās iestudējumu: "Es ar pilnu atbildību saku – tā ir mūzika! Protams – var saklausīt intonācijas no "Kņaza Igora", "Jevgeņija Oņegina" un "Gulbju ezera", Vāgnera, Pučīni, Bizē "Karmenas" zīlēšanas skata, tomēr es pieļauju, ka Dvoržāks to visu nav darījis apzināti. Es ticu tam. Tas vienkārši ir laikmets. No tehniskā viedokļa lielākā grūtība ir tā, ka "Nāra" faktiski ir liela simfonija. Orķestris visu laiku jātur kontrolē, lai dziedātāji netiktu apēsti. Un man ļoti patīk tas, ko Timofejs izdomājis – viņš fenomenāli jūt mūziku, un tas labi redzams inscenējumā."

Antje Reslere portālā klassikinfo.de rakstīja: "Komiskās operas jaunais šefdiriģents sekmīgi uzsver orķestra monumentālās bangas un skaņu izlādes, kā arī partitūras krāsu rindu. Viņš smalki iegaismo klusās pasāžas. Diriģenta fascinējošais sniegums un valdzinoši skanošais orķestris dod cerību uz jaunas skaniskās kvalitātes laikmetu šajā opernamā."

Vēl šosezon Aināra Rubiķa vadībā paredzēta Morica Egerta un Komiskās operas ilggadējā, izcilā mākslinieciskā vadītāja Barija Koska šausmu viencēliena "M – Eine Stadt sucht einen Morder" pirmizrāde, savukārt nākošgad miglaini tiek solīta vēl kāda Šostakoviča "Deguna" izrāde, un to nu noteikti nevajag laist garām neapskatītu.

Bet pirms tam – Onegēra šķīstītava un Mendelszona pasaka Rīgā.

Ainārs Rubiķis par programmu: "Ar šveiciešu-franču komponistu Arturu Onegēru mani saista gandrīz vai asinssaites, jo vecvectēvs no mammas puses bija francūzis. Mani vienmēr spēcīgi valdzinājusi franču komponistu mūzika, un ir pat drusku neērti, ka joprojām neesmu iemācījies runāt franciski. Toties, kad ir darbs ar mūziku franču valodā, nav nekādu problēmu iemācīties pareizu izrunu. Un man tiešām patīk franču rokoko, tikai ne pārmērīgā daudzumā.

No visa tā sauktā franču komponistu "Sešinieka" (kas, kā zināms, bija sešu pilnīgi atšķirīgu komponistu mākslīgs savienojums) Onegērs man liekas viscilvēcīgākais un patiesākais. Viņa mūzikā ir mežonīgas galējības. Krāsu, tematikas, raksturu ziņā viņš sasniedz abus polus. Onegērs var būt agresīvs, raupjš un citubrīd atkal debešķīgs, paradīzisks. To var labi dzirdēt viņa Trešajā simfonijā, ko atskaņosim 15. marta koncertā. Pasaule ir drupās, ir jāmācās atkal no jauna ticēt visam cilvēcīgajam, un Onegērs brīdina mūs no birokrātijas, muļķības, mašinērijas.

Fēlikss Mendelszons? Ārkārtīgi liela vienkāršība un ģenialitāte. Brīnos, kāpēc viņa mūzika skan tik reti. Mendelszonam laika gaitā kaut kā uzlicies virspusēja komponista zīmogs, bet tās ir muļķības. Viņš bija ārkārtīgi apdāvināts un neticami prasmīgs. Kad Korngolds rakstīja mūziku Holivudas filmai par Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" tēmu, viņš ņēma Mendelszona mūziku – un ne jau tāpēc, ka pats nebūtu varējis uzrakstīt, nē, viņš augstu vērtēja Mendelszona veikumu. Un arī man šī mūzika ļoti, ļoti patīk. Svītā "Sapnis vasaras naktī" ir visas līnijas, kas Šekspīra lugā – mīlestība, pārpratumu komēdija, bufonāde, mistērija. Faktiski tas viss dzirdams jau uvertīrā, ko Mendelszons uzrakstīja 17 gadu vecumā. Uvertīras pirmie akordi rāda mums, kā atveras samta priekškars un sākas izrāde. Visa svīta ir ļoti vizuāla. Un man arī ļoti patīk pati luga, ko ir tik viegli lasīt un tik grūti uzlikt uz skatuves."

Mendelszona svītu "Sapnis vasaras naktī" parasti atskaņo ar stāstnieku, divām dziedātājām un dāmu kori. Latvijas Nacionālās operas solistes Jolanta Strikaite un Laura Grecka kopā ar kora "Latvija" dāmām pārtaps par gaišo elfu meitenēm, savukārt Dailes teātra aktrise un režisore Rēzija Kalniņa būs Stāstniece, kas iemiesosies dažādu lugas tēlu ādā un klausītāju iztēlē papildinās mūzikas uzburto pasaku valstību ar brīnišķā sižeta daļēju izklāstu.

Koncerts "LNSO un Ainārs Rubiķis" izskanēs Lielajā ģildē 15. martā, pulksten 19.00.