Bēthovena higiēna. LNSO un 'Trio Palladio' koncerta recenzija  (1)

Ludviga van Bēthovena mūzikas gara klātbūtne tovakar Lielajā ģildē atdzīvojās caur mūziķiem, kuru pieeja partitūras nošu rakstiem būtu dēvējama par cilvēka sarunu dažādos līmeņos – gan pašam ar sevi, gan dialogā ar līdzcilvēku, gan cilvēka attiecībās ar pasauli sev apkārt. Dažas dienas pirms koncerta diriģents Modests Pitrens intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika", daloties savā redzējumā par tuvošanos Bēthovenam, uzsvēra retorikas un muzikālās runas aspektu komponista mūzikā. Šāds skatījums tovakar uzrunāja personīgi, piešķīra Bēthovena opusiem cilvēciskus vaibstus un subjektivitāti, pārliecinoši atklāja komponista skaņdarbu jēgu. Arī Trīskāršā koncerta lasījumu varēja klausīties kā dzīvīgu komunikāciju trīs draugu starpā – draudzīgu, uzticības pilnu, savstarpēji mētājoties ar spēles bumbiņām vai apstiprinot cita teikto.

Bēthovena Trīskāršajā koncertā nereti kopā tiek salikti trīs spilgti solisti, kuri tādā kombinācijā, iespējams, uzstājas pirmoreiz. Šī atskaņojuma lielākā veiksme bija "Trio Palladio" mūziķi, kuru kamermuzicēšana ir paraugstunda, kā ansambliski nonākt vienā kamertonī un mūzikas elpā. To apliecina arī nominācija šā gada Lielajai mūzikas balvai par izcilu sniegumu gada garumā. Saskaņa visos līmeņos, precīza stila izjūta, jēgpilns frāzējums, kur pat mikrogaruma intonācijas bija piepildītas ar nozīmi un cilvēka runai pietuvinātu izteiksmību. Tik tembrāli vienotu un izjustu otrās daļas vijoles un čella duetu reti nācies dzirdēt pat pasaulslavenu solistu ierakstos. Domāju, jebkura pasaules koncertzāle varētu justies aplaimota, dzirdot šādu Bēthovena Trīskāršā koncerta interpretāciju.

Evas Binderes, Kristīnes Blaumanes un Reiņa Zariņa sniegumā Bēthovena skaņdarba ētiskais skaistums atklājās kā prieks, kas izaudzis no dzīves ēnas puses klātbūtnes apzināšanās. Koncertā jūtot šī humānā prieka strāvu no mūziķiem, nāca prātā Zentas Mauriņas rakstītais, kas visai trāpīgi atklāj šī Rietumu civilizācijas ģēnija mākslas esenci: "Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaigā tāli ceļi, lai to uzmeklētu. No sāpēm nav jāizkaļ važas, kas mūs piekaļ grūtsirdībai, bet jāizveido marmora kāpnes, pa kurām ieejam saules templī." "Trio Palladio" ceļš Trīskāršajā koncertā veda augšup pa cēla prieka kāpnēm, attīrot no sārņiem gan mentāli, gan audiāli.

Pitrena pieeja Bēthovena Piektajai simfonijai ir liesmojoša, dedzīga, ar neziņas kliedēšanu un jautājumiem visas simfonijas garumā, pārliecinoši attīstot šī slavenā trīs nošu motīva transformācijas no dažādiem afekta stāvokļiem – dumpinieciskuma, apjukuma meklējumiem – līdz spēcinošam apliecinājumam. Šajā interpretācijā noteicošie bija jautājumi kā motīvu noslēgumi, kas palika "atvērti" un it kā gaisā karājamies, elpojošais frāzējums, kas turpināja degošo simfonijas virzību. Bēthovena Piektās simfonijas partitūrā ir daudz puantilisma, tajā mikromotīvi izkaisīti pa visu partitūru, taču Pitrens ar ērgļa acs asumu spēja pārvaldīt faktūras kopainu, izceļot svarīgāko, pievērsties detaļām, nevienā brīdī nepazaudējot simfonijas kopējo jēgu. Priecēja enerģija, uzasinātās "tutti" akordu vertikāles, orķestra skaņas kultūra bez smagnējuma un romantizētas kantilēnas. Vienīgi žēl, ka trešās daļas sākuma tēmu čellu un kontrabasu grupai pirmās divas reizes neizdevās nospēlēt uzreiz intonatīvi perfekti. Toties eleganti čellu, altu grupas izpildījumā izskanēja otrās daļas variāciju tēma un tās tālākie izvedumi.

Pitrena teiktais par Bēthovenu kā par mums visiem nepieciešamo "eiroaptieku" attaisnojās ar uzviju. Vērtīgi paviesoties pie "skaņu farmaceitiem" šādā mūzikas un mūziķu kompānijā. Tā tovakar parūpējās par kārtīgu un veselīgu higiēnas seansu gan prātam, gan garam, gan ausīm.