Pastkartīte no Indijas. Orķestra 'Rīga' koncerta recenzija

Mūsdienu amerikāņu komponists Dana Vilsons opusam "Avatārs" iedvesmu smēlies hinduisma reliģijā. Tajā jēdziens "avatārs" apzīmē Višnu manifestācijas dažādās dievību formās. Programmatiskais pieteikums no autora puses rosināja sagaidīt sakrālas ievirzes noskaņu, taču, skaņdarbam izskanot, kļuva skaidrs, ka tā drīzāk bija kā pastkartīte no Indijas amerikāņu gaumē – spilgtās krāsās triepta, vairāk objektīva nekā subjektīva, ar uzlādētu un ātru pulsu. Eklektiskajā kokteilī ieskanējās gan Austrumu un džeza mūzikas intonācijas, gan minimālisma grūvs, gan polifoni attīstības paņēmieni. Lai arī neviens no tiem skaņdarba gaitā neizvirzījās priekšplānā, klausītāja uzmanība bija nepārtraukti noturēta, jo aiz katra nākamā pagrieziena bija sagaidāms jau kaut kas cits.

Fagotista Raimonda Gulbja spēle bija kustīga kā ūdenszāle, ar izlīdzinātu skanējumu un vijīgu frāzējumu elastīgi manevrējot Danas Vilsona piesātinātajā skaņu jūrā. "Avatāra" fagota solo partija bija tik mainīga kā reklāmas Taimskvēra videoekrānos – informācijas ir daudz, tā nomainās ātrā tempā –, taču katram attēla zibsnim no solista puses tika piemeklēta atbilstoša muzikālā izteiksmība, te iznākot priekšplānā, te ieplūstot kopējā ansamblī. Komponists ar izdomas bagātu rakstību gan vairāk apveltījis tieši pavadošā ansambļa partijas, kurās skanēja ausi piesaistoši tembrālie salikumi, tematiskie "graudi" un muzikālās figūras ar intriģējošu mūzikas ritējumu. Šajā blīvajā skaņu kokteilī un mūzikas nenoteiktībā orķestra "Rīga" sniegums izcēlās ar precizitāti un māksliniecisku saliedētību, bet īpaši pārliecinošs bija diriģenta Valda Butāna fokuss un spēja saglabāt teju nesatricināmu noteiktību, ļaujot skaidri uztvert skaņdarba nepārtraukto mainīgumu un sekot tam līdzi ar patiesu interesi. Vienubrīd gan radās jautājums par balansu, kas droši vien būtu aizrādījums apskaņošanas virzienā, jo dažos mirkļos klavieres un sitaminstrumenti šķita par skaļu, nomācot fagota solo un pūtēju ansambli.

Spāņu mūsdienu komponista Luisa Serano Alarkona "Indijas grāmatas" atskaņojums izvērtās par piedzīvojumu filmas cienīgu ceļojumu, kurā klausītājiem teju vai jāpiesprādzējas, jo ar mūzikas palīdzību tiek iedotas 3D brilles, kas iekustina vizuālas asociācijas par Marko Polo jūras braucieniem. Arī spāņu komponista partitūrai bija raksturīgs intensīvs, brīžiem pat pārsātināts mūzikas materiāls. Koncertā savienojās divi veiksmes elementi: gan Alarkona meistarīgā instrumentācija, kurā pūtēju orķestris atklājas kā aizraujošs stāstnieks, gan diriģenta Butāna prasme tik blīvā mūzikas informācijā izcelt un iekustināt nepieciešamās sviras, lai orķestra skanējums būtu sabalansēts, krāsains un daudzveidīgs.

Starp izpildījuma kvalitātēm minamas mērķtiecīgi sasniegtās kulmināciju virsotnes, organiskās un precīzās tempu maiņas, loģiskās posmu pārejas un to attīstība visa skaņdarba kontekstā. Lielisks bija flautista Anda Klučnieka solo pašā ievadā – etnisks un noslēpumains kā klejotāja ilgas trejdeviņās jūrās. Tas deva impulsu visa skaņdarba tēlainības uztverei. Šķiet, šis daudzpusīgais mūziķis spēj uzburt nepieciešamo atmosfēru un muzikālo bildi visdažādākajos stilos un ar jebkura veida flautu. Rāgas daļas improvizācija, kurā ar pilnu jaudu izpaudās indiešu tautas mūzikas instrumentu spēlmaņi, pirmajā mirklī šķita skanam kā ārpus visas kompozīcijas kopainas. Acīmredzot komponists pāreju pie Indijas vēlējies piedāvāt kā spēju kontrastu iepriekšējām divām daļām, taču pakāpeniski tā ieplūda orķestra skanējumā, organiski iekrāsojot nākamo ceļojuma impresiju un turpinot tās neparedzamo virzību. Pēc kinematogrāfiskā mūzikas karuseļa darbs izskanēja kā mierinoša atgriešanās mājās, Marko Polo gadījumā – Venēcijā.

Neskatoties uz viesošanos raibajos mūzikas līkločos no Amerikas līdz Mongolijai un Indijai, koncerts paradoksālā kārtā emocionāli sniedza māju sajūtu, jo sevi un savas mājas nereti labāk izprotam, kad tās ieraugām un piedzīvojam no cita, krasi atšķirīga, redzespunkta. Prieks par orķestra "Rīga" iniciatīvu atskaņot šādu mūsdienu skaņražu mūziku ar citu kultūru vēsmām, kurā pūtēju orķestris var atklāties kā daudzveidīgs un spilgts instruments komponistu un diriģenta rokās un piedevām to izpildīt tik mākslinieciski saistošā kvalitātē. Tas, izrādās, var kļūt par jaunatklājumu gan vienkāršam mūzikas mīļotājam, gan profesionālam klausītājam, kura ausīm sagādāt pārsteigumu ir sarežģītāks uzdevums, nekā atrisināt algebras vienādojumu centralizētajā eksāmenā.