Elzas Rozentāles grupas 'Bur mani' albuma prezentācija - 2
Foto: Edijs Andersons
Patīkama muzikālā koķetērija ar tautiskiem motīviem Elzas Rozentāles radošajā dzīvē nav nekas neparasts vai jauns. "Bur mani" ir loģisks šīs koķetērijas turpinājums, atrodot trīs domubiedrus un metoties brīvas mūziķu fantāzijas lidojumā.

Par cilvēka fantāzijas brīvumu filozofējuši daudzi. Vai tiešām savās domās un idejās esam tik brīvi un nesaistīti, kā mums gribas domāt? Mūziķi bieži mēdz teikt, ka nezina, kādā stilā spēlē, lai gan, visticamāk, paši labi apzinās, ka mūzikas ierakstus tomēr itin viegli var iedalīt konkrētās kategorijās. Cilvēka fantāzija un radošums tomēr ir ierobežots.

"Bur mani" iztausta daudzas robežas, tomēr saglabā etnomotīvos balstīta elektroroka stilistiku, kam piemīt arī džezīgas iezīmes, kas nav nekāds brīnums, ņemot vērā iesaistīto mūziķu ciešo ikdienas saistību ar šo žanru.

Neparastākais un asākais skaņdarbs albumā ir pats pirmais – ne velti par singlu izvirzītais "Dzelžu cilvēciņš", kurā Elza demonstrē savu pēc kārtīgas atvēršanās noilgojušos balss saišu patieso spēku. Jau vairākus gadus nevienam nav šaubu, ka viņa ir viena no spēcīgākajām mūsdienu Latvijas vokālistēm, un "Dzelžu cilvēciņš" tam ir kārtējais apliecinājums.

Pēc jau industriālam rokam pielīdzināmās velnamātes iztriekšanas pirmajā kompozīcijā albums nostājas uz kājām un iestūrē laulības ostā diezgan liriskā "indie" roka dziesmā "Laužam gredzentiņus". Tā atklāj, ka "Bur mani" neparastuma avots ir tieši tautasdziesmu motīvu izmantošana tekstos, jo arī šī dziesma izklausītos krietni ierastāk bez tautisko locījumu un mīļvārdiņu izmantošanas tajā.

Protams, Elzas, basista Toma Poiša, ģitārista Kaspara Vizuļa un sitaminstrumentālista Kaspara Kurdeko grupa lielu uzmanību pievērš tieši eksperimentēšanai ar dažādiem sintezatoriem un to radītajiem efektiem, taču ar šādu ķīmiju mūsdienās mēdz aizrauties arvien vairāk mūziķu. Un tas ir tikai loģiski, jo tehnoloģijas mūsdienās pieejamas tik plašā un viegli pieejamā veidā kā nekad agrāk.
Brīžiem eksperimenti ir tiešām aizraujoši, brīžiem pārbrauc pāri loģikas robežai, taču kopumā tas ir interesanti un atgādina gan "Triānas parka", gan "Astro'n'out" džeku līdzīgu aizraušanos. Astoņu dziesmu albuma trešais skaņdarbs "Sasildi" attīstoties nedaudz iegrimst "Bur mani" dalībnieku Kurdeko un Vizuļa, kā arī Rūdolfa Macata brīvā lidojuma projekta "KlusiKlusi" teritoriālajos ūdeņos. Pēc Elzas teiktā, šis skaņdarbs esot tapis radošās nometnes laikā pēc pamatīga kašķa grupas dalībnieku starpā. Varbūt jāpakašķējas biežāk?

Debesu spožākā spīdekļa apdziedāšana turpinās ar krietni vēsākos toņos ieturētu skaņdarbu "Divējāda saule", kas liecina par Elzas agrākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem kopā ar vēl vienu tautas mūzikas apdarinātāju Valtu Pūci. "Fusion" džezroka iezīmes, mūsdienu eksperimenti un Elzas labi nostādītā balss liek iedomāties par kādas "Maranas" dziesmas modernāku versiju.

Visetniskākā ir lībiešu valodā izpildītā "Idono izano" jeb "Vienam tēvam", kurā vienīgajā no albuma dziesmām tik tiešām izmantots arī tautiski muzikālais motīvs. Iepriekš jaunākajā etnomūzikas izlasē "Sviests 7" publicētais liegais un džezīgais lībiešu skaņdarbs, kas toreiz bija tapis kopā ar DJ Monsta, nu pārvērties par Bjorkas elektroniski un grūvīgi piesātinātajiem eksperimentiem līdzīgu darbu, ko gribētos uzskatīt par vienu no albuma virsotnēm.

Būtu pat dīvaini, ja šāda muzikālā salikuma diskā nebūtu kādas dziesmas par raganiņām. Gana jancīgu mūsdienu etnoversiju par tām pērn savā albumā "Ieviņa" jau piedāvāja "Jauno Jāņu orķestris", taču Elzas un draugu radītā versija aizved uz īstu valkīru nakts karnevālu. Zeme sajaucas ar debesīm un sintezatori ar akustiskajiem instrumentiem, līdz viesulis tikpat strauji arī norimst.

Divi albuma noslēdzošie skaņdarbi ieturēti mierīgākās noskaņās. It īpaši šūpuļdziesma "Čuči guli", kas, iespējams, ir viena no skaistākajām šajā plauktiņā ieliekamajām kompozīcijām, kāda Latvijā jebkad radīta. Aijājošais vokāla tembrs kopā ar skaistu melodiju un dziļu, bet neuzbāzīgu grūvu rada gluži vienkārši skaistu muzikālo kopainu, kurai ne ko pielikt, ne atņemt.

Lai arī ne jestrākā, tomēr piesātināti jaudīgākā dziesma albumā ir tieši noslēdzošā "Tālu tālu". Uz Asnates Rancānes un Staņislava Judina projekta "Op.2" skanējuma pusi virzīts etnodžeza skaņdarbs ar izteikti plašu skanējumu un lielisku viesmūziķa Kristapa Lubova flautas solo, kas izvītero kā tāds pavasara cīrulis pāri laukiem. Tam līdzi aizskrien Elzas spēcīgā un stieptā vokalīze un aizauļo kompozīcijas laikā progresējoši "ievelkošā" ritma sekcija.

Tas arī viss. Izskanot pēdējām efektu reverbrācijām, paliek neliela mazuma piegarša, kuras apmierināšanai prasītos vēl vismaz pāris laikam jau tikpat etniski virzītu jaudas skaņdarbu. Lai gan tā noteikti būs grupas dalībnieku lielā izšķiršanās jau tuvākajā nākotnē – pieturēties pie tautasdziesmu motīvu apdarināšanas vai mesties gan muzikāli, gan tekstuāli pilnīgi brīvos un vēl neskartos ūdeņos. Kā jau sākumā teikts, cilvēka fantāzija ir ierobežota, bet kaut kas liek domāt, ka šie ļaudis tomēr varētu mest izaicinājumu šai pārliecībai un aizdoties kur tālāk aiz šīm robežām. Nepiemirstot pieaicināt talkā arī šoreiz savu producēšanas un miksēšanas pirkstu pielikušo latvju jauno laiku "pop/rock/jazz/ethno" mūzikas pelēko kardinālu Gati Zaķi.

Tikmēr noteikti ir jēga 27. aprīlī doties uz "Bur mani" turnejas "Tālu tālu" koncertu Siguldā vai maijā Liepājā, Valmierā vai Rīgā, uzlikt bezvadu austiņas, jo to pirmoreiz Baltijā pieprasa šo koncertu specifika, un izbaudīt visas mūziķu radītās skaņas nianses, kuru šajā programmā netrūkst.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!