Skatuves tīģeris. Intara Busuļa koncerta Cēsīs recenzija  (73)

"Atslābstam, atstājam visas problēmas vismaz uz to brīdi, kamēr esam šeit!" – apmēram tā Intars Busulis uzrunāja Cēsu publiku koncerta sākumā. Tas arī izvērtās par visa koncerta moto, jo dziedātājs gluži kā enerģētiskais terapeits sašpricēja ar tādu lādiņu, kura droši vien pietiktu vairākiem futbola stadioniem. No šāda rakursa skatoties, koncertā atskaņotajai mūzikai bija sekundāra nozīme, jo diez vai lielākajai daļai dziesmu (vismaz pirmajā daļā) būtu nozīmīga mākslinieciskā vērtība bez Busuļa izpildījuma klātbūtnes. Bet, šķiet, programmas pirmā daļa apzināti tika veidota no dziesmām, kas pārstāvēja drīzāk šansona vai šlāgera formātu ar standarta uzbūvi (pantiņš – piedziedājums, paredzams harmoniskais un melodiskais plāns un tā maiņas), piedāvājot šarmantu un izklaidējošu estrādes mūziku, kas mudināja sekot Intara aicinājumam vienkārši atslābt.

Varēja gan vēlēties lielāku radošo izdomu tieši aranžējumos orķestrim, jo tikai koncerta otrajā daļā pa īstam attaisnojās tik daudzu instrumentu klātbūtne uz skatuves. Iespējams, tā bija apskaņošanas vaina, bet pirmajā daļā no Liepājas Simfoniskā orķestra bija dzirdama tikai blāva migliņa, kas it kā mēģināja dot harmonisko fonu. Un arī to pārsita pušu Edvīna Ozola sulīgās basa līnijas.

Koncerta otrās daļas dziesmu izlase bija dramatiskāka un muzikāli daudzveidīga, ļaujot uzmirdzēt arī Intara Busuļa mākslinieciskajai amplitūdai. Viņš pa skatuvi varēja bizot kā ņipra vāvere, ar tīģera spēku iznest mūzikas un augstvērtīgās dzejas jēgu, likt aizrauties elpai un ar sastinguša ērgļa koncentrāciju satriecoši nodziedāt "Dzejnieka nāvi" no Kārļa Lāča mūzikas teātra izrādei "Oņegins".

Jā, Busulis ir skatuves zvērs un tīrradnis, kurš ar savu nepieradinātību izaicina arī klausītājus, velnišķīgi apejot mūsu aizsargbarjeras: "Nu, vai nāksi man līdzi?" Droši vien viņš varētu tēlot arī ceļa stabu un izdziedāt telefona grāmatu, padarot to par skatuves notikumu. Šī dziedātāja vokāls nesilda un neglāsta ausis ar tembrālu skaistumu, bet uzlādē ar tādām frekvencēm, kas ir ārpus ikdienišķā. Atkal varēja pārliecināties, ka viņa balsij īpaši piestāv krievu valoda ar tās fonētisko nospriegojumu. Latviski dažbrīd skaļākajās "tutti" epizodēs teksts izšķīda, bet tā, iespējams, atkal varēja būt apskaņošanas vaina. No paša Busuļa sacerētajām dziesmām īpaši uzrunājoši izskanēja "Debesis", kurā dramatiskais Kārļa Vērdiņa teksts guvis jēgpilnu vēstījumu mūzikas skaņās, un dziesmas žanra ietvaros tā uzskatāma par saistošu un noapaļotu veikumu.

Kas varētu būt Busuļa harismas noslēpums? Varbūt tas, ka viņā var redzēt arī cilvēku, vienu no mums. Nelielās interlūdijas starp dziesmām, Intara stāstiņi par šo un to, visu un neko, kas citā gadījumā droši vien varētu pat kaitināt, viņam tik ļoti piestāv. Intara izteiktajā pašironijā – "hei, mums taču visiem ir problēmas, attiecībās mums iet visādi, mīlēt ir forši, bet strīdēties arī ik pa laikam vajag" – un viņa dabiski ekstravertajā attieksmē pret publiku bija kaut kas atbrīvojošs un tuvinošs, nekāda mītiskuma un neaizskaramības. Pēc gandrīz divarpus stundas garā "blieziena", kurā šķita, ka dziedātājs uz skatuves ir atstājis 110% (vai arī tā ir tik profesionāli atstrādāta sistēma, radot skatītājiem attiecīgo ilūziju par to), viņš atvadījās ar vārdiem: "Tiekamies pēc stundas!", jo priekšā vēl bija vakara koncerts. Klausītāji varēja doties mājup, līdzi ņemot mākslinieka dāsni šķiesto enerģiju, kuras pietika visai atlikušajai dienai. Taču neviļus aizdomājos: kas no tā palika pāri viņam pašam? Vai varbūt šādiem skatuves tīģeriem, lai barotos un garantētu vulkāna izvirdumu jau nākamajā koncertā, vienkārši pietiek ar publikas aplausiem?