Vecmeistari un spektrālisti. Divu koncertu recenzija no Berlīnes  (1)

Pamudinājums, lai dotos uz Berlīni, noteikti bija pusotras stundas garā Grizē cikla ''Akustiskās telpas'' dzīvais atskaņojumus, un, tā kā dienu iepriekš koncerts bija arī Berlīnes filharmoniķiem, nolēmu nelaist garām vienu no retajām iespējām paklausīties šī leģendārā orķestra skaņu klātienē. Programmā – Ludviga van Bēthovena Otrais klavierkoncerts un zviedru komponista Vilhelma Štenhāmera Otrā simfonija. Bronfmana klavierspēlei piemīt 20. gadsimta vecmeistaru iekšup vērstais stils. Likās, ka pianista sejā uzstāšanās laikā nepakustējas ne vaibsts, toties viņa spēles ietilpīgums izpaudās tieši skaņā un emocionālajā telpā, ko pianists radīja ap sevi, piepildot ar to arī visu Berlīnes filharmonijas zāli. Jauneklīgais Bēthovena klavierkoncerts Jefima Bronfmana interpretācijā izskanēja kā pianista saruna ar nemierīgo jaunekli Bēthovenu, kurš šo klavierkoncertu sarakstīja apmēram 19 gadu vecumā. Nevis mūziķa risināta saruna pašam ar sevi vai publiku, bet gan dialogs ar Bēthovenu un iedrošinājums jauneklim, kurš tobrīd vēl nemaz nenojauš par gaidāmajām dzīves likstām. Radās iespaids, ka Jefims Bronmans ar klavieru taustiņiem gaišajā Bēthovena skaņdarbā iedzīvina apsolījumu ''Viss būs labi, lai kas arī notiktu!''. Ar stingru mugurkaulu un tēvišķu labsirdību. Jefima Bronfmana meistarība spēj izvilināt no taustiņiem tādus toņus, kas citādi būtu raksturīgi instrumentiem ar plašākām tembru variācijām. Viena epizode pat nedaudz lika atkārties žoklim: visa stīgu grupa spēlēja picikato, tikai strinšķinot stīgas, un Bronfmans no klavierēm panāca stīgu instrumentiem tik tuvu skanējumu, ka nebija iespējams izšķirt, kas spēlē, – klavieres vai vijoles vai visi kopā.

93 gadu vecais amerikāņu izcelsmes zviedru diriģents Herberts Blomšteds un 91 gadu vecais nīderlandietis Bernards Haitinks ir pasaulē vecākie diriģenti, kas turklāt aktīvi koncertē ar slavenākajiem orķestriem. Pie Berlīnes filharmoniķiem Blomšteds viesojas reizi gadā. Šai programmai viņš bija izvēlējies 20. gadsimta zviedru klasiķa Vilhelma Štenhāmera Otro simfoniju. Savdabīgā veidā šis skaņdarbs apvieno arhaisku tautas mūzikas izmantojumu, episku vērienu, baznīcas mūzikas stilizācijas ar himnisku patētiku un krāšņu instrumentāciju. Berlīnes filharmoniķu augstā klase šeit izpaudās pilnā mērā, gan instrumentu solo epizodēs, kurā bija jaušama sportiska sacensība ''kurš vēl skaistāk un labāk nospēlēs šo frāzi'', gan virtuozi nomainot dažādus krāsu ''režīmus'' grupas ansambļa ietvaros, gan sakūstot visiem kopā iespaidīgā orķestra kopskaņā. Radās iespaids, ka šā kolektīva mūziķi bez īpaša diriģenta pamudinājuma paši labi spēj orientēties partitūras slāņo: saprot to savstarpējās attiecības, izceļ svarīgāko un padod impulsu citiem orķestra kolēģiem. Viņi ļoti labi apzinās savu standartu, un to, kas viņi ir, neatkarīgi no tā, kurš stāv pie diriģenta pults, un šī pašpārliecība burtiski strāvo no orķestra gan uznācienā, gan skaņā, gan žestā, ar kādu skaņdarba izskaņā visi kopā nolaiž lociņus. Tā bija diriģenta un orķestra savstarpējās sadarbības paraugstunda: uzmanība un respekts, ar kādu Blomšteds klausījās orķestrī, tikai regulējot nepieciešamo virzienu un tas, cik plastiski un operatīvi Berlīnes filharmoniķi uztvēra katru mazāko diriģenta plaukstas kustību. Tomēr savu neatkarību Berlīnes filharmoniķi paturēja pie sevis un diriģentam to līdz galam neatdeva vis. Aplausu laikā Herberts Blomšetds aizgāja līdz pat pūtēju rindām, paspiežot personīgi roku katram no koncertmeistariem – obojistam Albrehtam Maijeram, flautistam Emanuelam Paī un klarnetistam Andreasam Otenzāmeram. Ikviens no viņiem ir sava instrumenta spēles zvaigzne. Šis koncerta ieraksts ir skatāms arī Berlīnes filharmoniķu digitālajā koncertzālē orķestra mājaslapā.

19. maija vakarā Berlīnes ''Konzerthaus'' bija sapulcējies viss Berlīnes laikmetīgās mūzikas pārstāvju zieds. Pirmo reizi šajā pilsētā vienā koncertā kā vesels cikls tika atskaņots viens no spektrālisma mūzikas spilgtākajiem paraugiem – Žerāra Grizē ''Akustiskās telpas''. Spektrālisms ir viena no interesantākajām 20. gadsimta kompozīcijas tehnikām, ko 70. gados gados izkopa Žerārs Grizē un Tristans Miraijs, zinātniski pētot skaņas dabu un tās virstoņu amplitūdu. Grizē mūzikas kredo: ''Mūzika ir radīta no skaņām, nevis no notīm''.

Diriģents Vladimirs Jurovskis ir viens no tiem pasaules topa diriģentiem, kurš aktīvi pievēršas laikmetīgās mūzikas atskaņošanai un iekļauj to koncertdzīvē. Viņš ir Berlīnes Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents, no nākamās sezonas vadīs arī Bavārijas Valsts operu Minhenē. Līdztekus darbam ar pasaules līmeņa orķestriem un operu namiem, Jurovskis regulāri iestudē programmas ar savu izcilo laikmetīgās mūzikas ansambli ''united berlin'', kurā spēlē arī latviešu sitaminstrumentālists Juris Āzers. Pats diriģents teicis, ka Grizē ''Akustiskās telpas'' ir kā viegla narkotika. Šī nu reiz būtu tā modernā mūzika, kuru var baudīt klausītājs arī bez priekšzināšanām un īpašas klausīšanās pieredzes. Lai arī Grizē opusa pamatā ir zinātniski izkalkulētas struktūras, tā nerada intelektuālu sašķelšanos un spriedzi kā dodekafonā mūzika, kas nesagatavotam klausītājam var radīt reakciju: ''es neko tur nesaprotu''. ''Akustisko telpu'' atskaņojuma gadījumā tas drīzāk bija meditatīvam rituālam līdzīgs skaņas veidošanas un apaudzēšanas process pusotras stundas garumā, kas ietiecas klausītāju uztverē ārpus prāta un emocijām. Ar nosacījumu, ja esi notiekošajam atvērts, arī nepārzinot spēles noteikumus un neparedzot iznākumu.

Šķita, ka diriģenta Vladimira Jurovska un mūziķu rīcībā šī opusa interpretēšanai bija tāda vārdnīca, kurā ietilpināti ārpusmuzikāli formulējumi un metafiziska izziņa. Tā izpaudās, piepildot katru klusāko un skaļāko skaņu, arī klusuma pauzes ar mistisku jēgu. Tā bija ekspedīcija pa skaņu lauku stratosfēram un tās dažādajām aprisēm un rezonansēm, un tai piemita teju hipnotiska iedarbība. Jurovska koncentrācijā un stājā bija pat kaut kas šamanisks, it kā viņš Grizē mūzikas laikā virzītu Visuma galaktiku sistēmas. Kā lai nosauc to, ja pusotras stundas garumā izdodas tik intensīvi noturēt auditorijas uzmanību pat klusuma pauzēs, un vienīgā mūzikas informācijas nesēja ir tikai skaņa ar tās daudzdimensionālajām aprisēm. Bez naratīva vai emocionāliem afektiem. Skaidrs ir tas, ka ''saprast'' tur tiešām neko nevar. Un tas šādā procesā ir pats fascinējošākais – vērties vaļā tik abstraktām mūzikas frekvencēm un meklēt sevī jaunas uztveres kanālus. Tas var sniegt neaizmirstamu mūzikas klausīšanās pieredzi, kā tas arī notika 19. maija vakarā Berlīnes ''Konzerthaus''.