Nemirstīgā debija. 'Joy Division' meistardarbam 'Unknown Pleasures' – 40  (19)

15. jūnijā pirms 40 gadiem iznāk pavisam jaunās Mančestras grupas "Joy Division" debijas albums "Unknown Pleasures". Tobrīd neviens, vismazāk jau paši grupas dalībnieki, nenojauš, ka vēlāk šo albumu dēvēs par vienu no tiem, kas pārraksta populārās mūzikas vēsturi. Lai gan albuma pārdošanas rādītājus nevar saukt par komerciāli žilbinošiem (līdz 1979. gada beigām tiek pārdoti ap 15 000 kopiju), tomēr šobrīd nav teju neviena respektabla mūzikas medija, kas "Unknown Pleasures" neierindotu 20. gadsimta nozīmīgāko ierakstu topos, līdzās tādiem albumiem, kā "Pink Floyd" – "Dark Side Of The Moon", " Nirvana" – "Nevermind" vai "Sex Pistols" – "Never Mind The Bollocks".

Stāsts, protams, ir par grupas "The Sex Pistols" uzstāšanos Mančestrā 1976. gadā. Tas atspoguļots gan kino, gan biogrāfiskajā literatūrā, šim vienam pašam koncertam veltīta vesela grāmata "I Swear I Was There: The Gig That Changed the World" (2001, autors – žurnālists un TV producents Deivs Nolans). Ap to virmo tik mītiska aura, ka TAS koncerts tiek piesaukts allaž, kad vajadzīgs aprakstīt spēcīgu, ietekmīgu pārdzīvojumu tieši rokmūzikas kontekstā. Un nemaz taču nav tik daudz fiksētu mirkļu 20. gadsimta mūzikas vēsturē, kad ir zināms konkrēts brīdis, notikums, kas maina veselu paaudzi.

Tātad 1976. gada 4. jūnijā notiek tobrīd jaunās panku grupas "The Sex Pistols" pirmais koncerts Mančestrā. To apmeklē aptuveni 35 līdz 40 cilvēki, uz kuriem šī uzstāšanās atstāj tik lielu iespaidu, ka daļa no viņiem paši nolemj nodibināt savas grupas, kas savukārt kļūst par savas paaudzes un ne tikai, nozīmīgiem muzikāliem ruporiem. Tiesa, pretēji tiražētajai leģendai par to cik visi bijuši aizgrābti no pankroka jaudas, Deivs Nolans raksta, ka vairāki publikā sanākušie pēcāk savā starpā sarunājusies un sprieduši, ka redzētais bijis mēsls un paši varētu labāk.

Kā raksta Nolans, zināms, ka šajā koncertā bija Morisejs, kurš vēlāk izveidoja grupu "The Smiths", pilnīgi noteikti to apmeklēja vēlākie "Buzzcocks" izveidotāji Pīts Šellijs un Hovards Devoto, kuri tiešām bija sajūsmināti par pankroku, jo iepriekš jau bija "The Sex Pistols" redzējuši Londonā un bija šī koncerta rīkotāji, tāpat publikā uzstāšanos vēroja Marks E Smits, vēlākais "The Fall" līderis. Tāpat uz koncertu bija ieradušies divi puiši no Salfordas – šodien pazīstami kā Bernards Samners un Pīters Huks. Abi uzreiz nākamajā dienā pēc koncerta iegādājās ģitāras, vispirms nodibināja grupu "Warsaw", kas vēlāk pārtapa "Joy Division", bet vēl vēlāk – "New Order".

"Koncerts nojauca mītu par popzvaigznēm, par mūziķiem, kas ir sava veida dievi, kas jāpielūdz," atmiņas par tā laika sajūtām vēlāk stāstīja Samners. Protams, ka sākotnēji tas bija pankroks, kas bija jāspēlē jaundibinātajai grupai.

Līdz brīdim, kad 1979. gada pavasarī Samnera un Huka dibinātā grupa dosies Stokportas "Strawberry" studijā, lai kā "Joy Division" sāktu darbu pie debijas albuma, viņi paspēja pēc sludinājuma mūzikas ierakstu veikala logā atrast gan vokālistu un izcilu tekstu autoru Ianu Kērtisu, gan bundzinieku Stīvenu Morisu un atmest nosaukumu "Warsaw".

Tāpat viņi paši saviem spēkiem jau bija izdevuši minialbumu "An Ideal for Living", kā arī ar dziesmu "Shadowplay" debitējuši televīzijā. Bija notikusi abpusēji liktenīgā vienošanās ar TV raidījumu vadītāju un jaundibinātās ierakstu kompānijas "Factory Records" izveidotāju Toniju Vilsonu par debijas albuma izdošanu. 1979. gada janvārī Kērtiss bija ticis uz ietekmīgā mūzikas žurnāla "New Musical Express" vāka, kā arī "Joy Division" ierakstīja sesiju BBS Radio 1 pie leģendārā dīdžeja Džona Pīla.

1979. gada aprīlī grupa uzsāka darbu Stokportas studijā, kur trīs nedēļas nogalēs tapa "Joy Division" debijas albums. Ārkārtīgi liela nozīme bija piesaistītajam producentam – skaņas vizionāram un ekscentriskajam brīvdomātājam Martinam Hametam. Tieši viņš no ekspresīvās un agresīvās koncertgrupas izveidoja to "Joy Division", ko pazīst pēc atsvešinātās, saltās pulsācijas, atturīgā minimālisma un Kērtisa ledainā vokāla. Producents attālināja "Joy Division" no pankroka, padarot to izsmalcinātāku un krietni introvertāku.

Hameta darba metodes ir vēl viena leģenda, kas saistās ar "Joy Division" un "Unknown Pleasures". Vispopulārākā no tām – lai panāktu vajadzīgo skaņu, viņš esot licis bundziniekam Stīvenam Morisam ar visu bungu komplektu pārvākties uz studijas jumtu un tur spēlēt tikmēr, kamēr būs viņam pa prātam, bet pats par nabaga mūziķi aizmirsis. Šī epizode visai spilgti atainota arī Maikla Vinterbatoma filmā "24 Hour Party People" (2002), kas veltīta "Factory Records" un tās dibinātājam Tonijam Vilsonam.

Albuma skaņu meklējumos plīsušas glāzes, iedarbināts vecs lifts, grabinātas bundžas un bijuši citi eksperimenti. Kērtiss par Hametu bijis sajūsmā, pat nosaucis par ģēniju, kuram jāļauj darīt savs darbs, kad grupasbiedriem jau škitis, ka producents viņiem par daudz diktē savus noteikumus.

Noskaņas un vēstījumā ziņā "Unknown Pleasures" ir ārkārtīgi drūms, nolemtības pilns albums, kas runā par vientulību, atsvešināšanos un neiederēšanos. Īsi pirms šī ieraksta Ianam Kērtisam bija bijusi pirmā epilepsijas lēkme, tās atskaņas ir dziesma "She Lost Control" - par meiteni, kas sirgst ar šo slimību. Taču kā intervijā NME 2009. gadā stāsta grupasbiedri Samners un Huks, ieraksta laikā Kērtiss ir bijis cītīgs, atvērts un labā noskaņojumā. Krietni grūtāk gājis ar nākamā albuma "Closer" (1980) ierakstu, kad bija saasinājusies ne tikai epilepsija, bet arī depresija, ko vieglāku nepadarīja ne panākumu spriedze, ne problēmas ģimenē.

"Vida Press"

Pēc pirmā albuma ieraksta "Joy Division" no studijas iznāca jau jaunā kvalitātē, kaut paši vēl sava radītā darba nemirstību neapjauta. "Unknown Pleasures" atvēra durvis 80. gadu strāvojumiem – postpankam, gotiskajam rokam un citiem alternatīvās mūzikas žanriem. "Joy Division" ir liela ietekme uz agrīno grupas "U2" daiļradi, tā iedvesmojusi laikabiedrus no "The Cure", "Siouxsie and the Banshees", "Bauhaus" un "The Smiths", kā arī virkni 80. gadu postpanka grupu, bet pēdējās desmitgadēs viņu radītā estētika atspoguļojusies tādās grupās kā "Interpol", "Placebo", "Franz Ferdinand", "Editors", arī "Radiohead", "The xx" un citās.

"Joy Division" otrais albums "Closer" un, iespējams, visslavenākais singls "Love Will Tear Us Apart" iznāca jau pēc Iana Kērtisa nāves 1980. gada 18. maijā – viņš izdarīja pašnāvību, dienu pirms grupai vajadzēja doties savā pirmajā turnejā uz ASV. Savukārt tālākā notikumu secība jau ir labi zināma – pārējie "Joy Division" dalībnieki izveidoja grupu "New Order", kas savukārt jauca robežas starp postpanku, elektroniku un deju mūziku.

Iespējams, visā rokmūzikas vēsturē šis ir vienīgais gadījums, kad albuma vāciņa vizuālais dizains kļūst tikpat ikonisks un ietekmīgs kā tā saturs. Visticamāk slavenos "vilnīšus" šobrīd atpazīst pat vairāk nekā "Joy Division" mūziku.

Attēlu ar neitronu zvaigznes magnētiskā lauka vizualizāciju bija atradis "Joy Division" bundzinieks Stīvens Moriss. Savukārt esošajā stilizētajā izskatā to izveidoja mākslinieks, grafiskais dizainers un "Factory Records" ierakstu producents Pīters Sevils. Sākotnēja iecere bijusi melnas svītriņas un balta fona, nevis otrādi. Oriģinālā dizaina iecere rotā nule izdotā "Unknown Pleasures" 40. jubilejas limitēto izdevumu.

Šobrīd "Unknown Pleasures" vāciņš tiek uzskatīts par minimālisma paraugu un spilgtu mākslas darbu, kas joprojām tiek tiražēts, sākot no plakātiem un apģērba līdz pat tetovējumiem. Lakoniskus, melnus krekliņus ar "Unknown Pleasures" vāciņā redzamajam neitronu zvaigznes magnētiskā lauka "vilnīšiem" nereti valkā arī mūsdienu mūziķi, izrādot izpratni par rokmūzikas vēsturi un izrādot cieņu nozīmīgajam izdevumam.

Mobijs "Positivus" festivālā.

Par "Joy Division" un Ianu Kērtisu sarakstītas vairākas grāmatas, tāpat tapušas vairākas filmas. Jau pieminētā Maikla Vinterbatoma "24 Hour Party People" vēsta ne tikai par "Joy Division", bet arī par Mančestras mūziku 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā – "Factory Records" dibināšanu un izputēšanu, leģendāro klubu "Hacienda" un reiva kultūras dzimšanu. Savukārt spilgts biogrāfisks Iana Kērtisa dzīvesstāsts ir fotogrāfa Antona Korbeina debija pilnmetrāžas kino – filma "Control" (Kontrole, 2007), kuras scenārija pamatā ir Iana Kērtisa sievas Deboras grāmata. Tāpat pat 2007. gadā tapusi režisora Granta Dži dokumentālā filma "Joy Division".