'Baltā apkaklīte' atvaļinājumā. Viestura Buivida 10 Top 10 – 'Kino'

Viktors Cojs... Es, protams, saprotu, kam pieskaros. Vieglāk samētāt desmitniekā "Pink Floyd", "Queen" vai pašus "Depeche Mode", nekā runāt par šo vīru. Sajūta, ka bija jāpaaugas, lai ļautu sev vērtēt viņa dziesmas.

Mūsu platuma grādos viņa personības kults krietni, manuprāt, savulaik iekabina, piemēram, Kurtu Kobeinu ar visu viņa 94. gada traģēdiju. Es nesalīdzinu, tikai gribu atgādināt "Kino" jaudu tā laika kultūras un sociālajā dzīvē. Tāpat arī it kā mēģinu pamatot savu pietāti.

2017. gads gads manī uzjundīja "Kino" jaunību. Gan Viktora Coja 55. gadu jubilejas medijos, gan mākslas filmas "Ļeto" dēļ. Filma ir Krievijas kulta režisora Kirila Serebreņņikova darbs. Viņš filmu samontēja, jau būdams mājas arestā, kurā atradās līdz pat šī gada janvāra sākumam.

Nelielai atkāpei – "Ļeto" ir stāsts par to, kā top grupa "Kino" un tās pirmais albums "45". Precīzāk sakot, filma par to, kā to visu atceras grupas "Zoopark" līdera Maika Naumenko sieva Natālija, kurai jaunais, savdabīgais un lecīgais korejietis patīk. "Leto" izsauc pretrunīgu reakciju pamatā laikabiedru bažu dēļ par atbilstību realitātei. Gan tēvs, gan pirmais ģitārists Aleksejs Ribins, gan dižais Boriss Grebenščikovs – visi cenšas skaļi atzīmēt, ka nepiekrīt filmā rādītajam.

Lai vai kā, es "Ļeto" skatījos ar lielu baudu un arī jums iesaku. Filmā ir pilns ar tā laika noskaņojumu, pasaules (ne PSRS) dziesmām un foršu draudzību.

Par grupu un viņu mūziku varu rakstīt un rakstīt. Pats brīnos. Nezinu, kādēļ man sanācis daudz viņus klausīties, skatīties, lasīt un apspriest. Var runāt par viņu sastāviem, traģisko bojāeju pie Engures, par 45(!) fanu pašnāvību, pēcnāves darbiem, kino lomām un vēl visu citu.
Bet pamatā par to, ka viņi Krievijas roka lielajā piramīdā ierakstāmi pašā virsotnē. Pašā, pašā. Pie tam ar zelta burtiem kirilicā. Varbūt kopā ar vēl pāris vārdiem – "Aquarium", varbūt DDT.

"Kino" muzicē no 1982. līdz 1990. gadam, un grupas darbi dalāmi uz pusēm – pirms un pēc 1986. gada. Pamatojumi ir divi.

Pirmkārt, lai arī kā gribētos zīmēties un spriedelēt par agrīnajiem gadiem, lielais, melnais protesta spēks slēpjas tieši pēdējās četrās platēs – no 1986. līdz 1990. gadam. Deviņas no 10 topa dziesmām ir tieši no šiem albumiem. Otrkārt, grupas zelta kvartets nostabilizējas tieši 1986. gadā:

Sitamie – mūžam stilīgais gleznotājs Georgijs Gurjanovs. Diemžēl atvadījies no šīs pasaules 2013. gadā.
Bass – pedantiskais Igors Tihomirovs. Vēlāk spēlē basģitāru DDT, pašreiz ir viens no viņu skaņiniekiem.
Ģitāra – labākā melnā ēna Jurijs Kasparjans. Viņš ir grupā kopš 1983. gada un ir, šķiet, tuvākais mūziķis ansambļa līderim.
Vokāls un ritma ģitāra – Viktors Cojs

Kaut kur pie desmitnieka sliekšņa palika "Aļumiņievije ogurci", "Kamčatka", "Posļedņij geroj" un "Nočj". Palika arī tikko izdotais, paslēptais Plieņciema gabals "Ataman". Paklausieties!

Aiziet! Desmit, manuprāt, nozīmīgākās viņu dziesmas.

Sākam ar beigām. 1990. gada 24. jūnijā "Kino" Lužņikos nospēlē lielāko koncertu grupas vēsturē un nākamajā dienā dodas atpūsties. Divi no viņiem – Cojs un Kasparjans ar ģimenēm laiž uz Latviju. Plieņciemā, pavadot savu pēdējo kopējo vasaru, abi uz gičām ieraksta demo materiālu vairākām dziesmām.

Tas viss pēc pusgada pārtop un tiek izdots kā pēcnāves albums "Kino". Kasparjans intervijās atceras, ka, radot šo dziesmu, Cojs esot ļoti slēdzies sevī, bijis uz to brīdi nekomunicējams.

12. augustā ieraksts ir pabeigts un 14. augustā Jurijs Kasparjans ar kaseti dodas uz Ļeņingradu. Viktors Cojs paliek vēl Plieņciemā un nākamajā rītā brauc ar savu jauno "Moskvič 2141" uz ezeru pamakšķerēt. Atpakaļceļā, 11.28 uz šosejas Jūrmala-Talsi, netālu no pagrieziena uz Enguri, harizmātiskais mūziķis iet bojā. Iemieg pie stūres.

Lielais pagrieziens "Kino" skaņā notiek laika posmā, kad top arī šī plate. Lai arī 1986. gadā joprojām dalībnieki dzīvo pie vecākiem (!!!) un viens pie otra, viņi dažādu sakritību dēļ tiek pie labiem instrumentiem un aparatūras, kas ļauj strādāt ļoti augstā līmenī.

Plate "Gruppa krovi" ir viņu nozīmīgākais darbs, kas tam laikam neticami mūsdienīgi skan, kā arī saturiski ir nopietni sociāli nopozicionējies. Sajūsmu izrāda gan kritiķi, gan arī tai laikā pati grupa. Liela daļa dziesmu top jau 1986. gadā, bet tās izdod tikai pēc diviem gadiem.

Ieraksts notiek bundzinieka Georgija Gurjanova trīs istabu dzīvoklī, Ļeņingradas guļamrajonā. Ieraksta laikā nomirst apakšējais kaimiņš, un viņa radinieki nāk augšā, lūdzot ievērot deviņu dienu klusumu. Kaut kā ļoti to jūt šai darbā.

Mans "Kino" reibinošais albums ir "Zvezda po imeņi Solnce". Kad pēc Viktora Coja nāves mūsu 13gadīgajās aprindās parādās "Kino" mūzika, tā parādās tieši "Zvezda po imeņi Solnce" kasetes izskatā. Es joprojām tās uzskatu par deviņām labākajām viņu dziesmām, kaut labi saprotu, ka realitātē tā nav. Bet varbūt tomēr...

Viņu laika biedri tai laikā vīpsnā par šo plati. Popsīgi – māja, gaisma, logs un skumjas. Kur palicis Ļeņingradas roka protests?

Man topā gribētos ielikt visu albumu, bet, respektējot daiļradi, vieta atradās trim dziesmām. "Pečaļj" bezvējā peld un iedod grupai netipisku noskaņojumu.

"Pečaļj" ir "Kino" pēdējais videoklips

Laikā no 1980. līdz 1982. gadam Viktors Cojs kopā ar draugu un ģitāristu Alekseju Ribinu laužas iekšā dažādos Ļeņingradas rokenrola grupējumos, lai kaut kādā veidā sevi parādītu. Liels atbalsts nāk no tai brīdī slavenās rokgrupas "Zoopark" līdera Maika Naumenko, kurš visādi stutē jaunos čaļus.

Lielākais rāviens parādās pēc tam, kad censoņus piefiksē lielais Boriss Grebenščikovs. Burtiski aizgrābts ar strinkšķināto uz gičas kādā mājas ballītē, Grebenščikovs ķer džekus aiz rokas un rauj uz studiju. Šeit gan jāpiebilst – skaņu ieraksti līdz 1986. gadam ir kompānijas "Melodija" monopols un tie tiek nopietni cenzēti. Attiecīgi BG čaļus velk nevis uz studiju, bet uz pagrīdes ierakstu vietu, kuru stūrē "Aquarium" sens lenšu pavēlnieks Andrejs Tropillo.

Jaunais trio dēļ iesaukuma karadienestā ir zaudējis bundzinieku, kā rezultātā ieraksts top no trim ingredientiem – padomju bungmašīnas, "Aquarium" dažiem mūziķiem un abiem "Kino" atlikušajiem čaļiem pie ģitārām – Cojs un Ribins.

Ap albumu ir vesela gūzma leģendu. Fakts ir, ka tas tiek izdots tikai krietni vēlāk. Līdz tam tas ceļo kā "Pērkona" ieraksti – no lentes uz lenti.

"45" ir daudz skaistu, nu jau kulta dziesmu. Protams. Īpaši man kopš filmas "Ļeto" patīk "Kogda-to ti bil bitņikom". Ir "Eļektrička", "Bezģeļņik" un (pat "Prāta vētras" dziedātie) "Aļumiņievije ogurci". Bet manā sajūtu sarakstā visaugstāk stāv tieši "Vosmiklassņica". Domāju, ka šī pēc 37 gadiem skan visgaršīgāk.

Un kā to 2000. gadā dziedāja "Mumiy Troll"...

10Top10 ir divas dziesmas no pēdējās "Kino" plates. Lielāko daļu dziesmu, kā minēju, Plieņciema šķūnī ieraksta Cojs un Kasprajans, tai skaitā šo. Dziesmai ir vēl vismaz divi darba nosaukumi – "Ždu otveta" un "Končitsa ļeto".

Cojs paliek makšķerēt, bet Kasparjans dienu pirms traģēdijas aizved ierakstīto materiālu.

Nelaime.

Mēnesi pēc nelaimes vīri sanāk kopā un, ne bez domstarpībām nolemj ierakstu tomēr pabeigt un izdot. Tas nozīmē smagu un rūpīgu trīs mūziķu darbu, lai kasetē iedziedāto šķūņa vokālu pārvērstu klausāmās dziesmās.

Liela loma šā ieraksta izdošanā pienākas pretrunīgajam "Kino" menedžerim Jurijam Aizenšpisam. Neiedziļinoties detaļās, viņš lielu daļu dzīves pirms tam pavada cietumā, un ārā tai laikā ir 1990. gads. Lai vai kā, menedžeris albumu izdod pats par saviem līdzekļiem un ņemot kredītu, kas tai laikā nav tipiski. Tiesa gan, viņš ātri vien atpelna ieguldīto. 1991. gada janvārī plate ierauga dienasgaismu un tiek ar sajūsmu uzņemta – kritiķi slavē un tauta pērk. Protams!

"Лето", manuprāt ir spēcīgākais albuma pieturpunkts. Klausos jau kuro gadu un, šķiet, ka ir tik daudz ko vēl vīriem teikt. Un tai pat laikā briedums lien laukā pa visām vīlēm.

Pirmās jaunā "Kino" vēsmas dzirdamas 1986. gada platē "Ночь". Tā ir krietni spēcīgāka par 1985. gada albumu "Это не любовь". Šai ierakstā jau pilnībā piedalās beigu kvartets un šis "Kino" jau ir melnā imidža "Kino". Gluži kā "Depeche Mode" tai laikā.

Ieraksti sākumā parādās tikai kasetes formātā, bet pēc diviem gadiem tos izdod platē. Un, kas interesanti – lai arī šis ir jau piektais grupas albums, tas ir pirmais oficiāli izdotais ansambļa ieraksts, un tas notiek tikai 1988. gadā. Respektīvi – populārāko tā laika PSRS grupu izdod tikai pie piektā albuma un pēc sešiem gadiem.

Albums garšīgs, īpašu iesaku pamēģināt "Мама Анархия", "Фильмы", "Последний Герой" un "Ночь". Bet nu īpaši tieši šobrīd manā sirdī dejo "Мы хотим танцевать".

"Viģeļi nočj" ir plates ievaddziesma – brīnišķīgs stāsts par iemīlējušos pāri, kas visu pasaules labumu vietā izvēlas pastaigu naksnīgajā pilsētā. Man šī dziesma atdzima, kad 2000. gadā labākajās reģiona tradīcijās to nodziedāja Moldāvu dauzoņas "Zdob și Zdub". Noklausījos un nolēmu: braucu uz Kišiņevu, man šito vajag!!!

Neaizbraucu.

"Zvezda po imeņi Solnce" ir mana plate. Un man ir škrobe uz visiem tiem nosalušajiem jauniešiem, kas pie katras iespējas mēģina februārī šo dziesmu uz ielas notrinkšķināt - vai nu vecpilsētas ielās, vai stacijas tunelī. Dziesma vienkārši spēlējama, lipīgs teksts par cigaretēm un līdzpilsoņiem patīk. Tādēļ arī skan visur, un vienā brīdi izklausās, gluži kā tāds "blatnoj šanson".

No otras puses laikam tieši tādēļ arī viena no mīlētākajām "Kino" dziesmām.

Albums iegūst savu nosaukumu pašā pēdējā brīdī, kad Viktors Cojs ieraksta beigās ierodas ar pavisam svaigu dziesmu "Zvezda po imeņi Solnce". Līdz tam visu ieraksta laiku plates nosaukums tiek plānots "Pačka sigaret".

Ja vēl albumā "Nočj" grupa meklē savu skaņu, tad 1988.gada platē "Gruppa krovi" dzirdama līdz galam pārdomāta un izkopta mūzika. Albums oficiāli tiek dēvēts par labāko "Kino" darbu, savukārt pati tituldziesma par sava veida "game changer" krievu mūzikā.

Ir versija, ka šis ir bijis viens no sākotnējiem variantiem pašam grupas nosaukumam.
No kurienes radusies iedvesma dziesmai, versijas atšķiras – sākot ar kino triloģiju "Star Wars", beidzot ar skumjo stāstu par tā laika padomju čaļiem Afganistānā.

Dziesma tiek ierakstīta minētajā bundzinieka dzīvoklī 1987. gadā. Sākumā tā koncertos neaiziet, toties pēc visa albuma izdošanas to slavē eksperti, tauta un pat starptautiskie zinātāji. "Gruppa krovi" ir ievaddziesma un, kā krievu kritiķis Aleksandrs Žitinskis raksta, "šīs dziesmas pieteiktais konflikts attīstās tālāk visā albumā".

Spēcīga dziesma, spēcīga plate.

Spraud klāt vadus un darbini kaut pusplanētu. Pati enerģiskākā viņu dziesma, kas, kā nomērīta iznāk pašā sovoka dilšanas priekšvakarā.

Dziesma tiek pirmo reizi ierakstīta 1986. gadā un, pateicoties norunai, pietaupīta. Tā tiek izmantota PSRS kulta filmas "Assa" fināla ainā, un noruna skan, ka līdz filmas iznākšanai tā netiek izdota.

Filmas atvadu kadri tiešām ir iespaidīgi. Otrais pantiņš tiek filmēts parka estrādē, pilnā skatītāju. Režisors Sergejs Solovjovs filmēšanas dienā aiziet līdz laukumam un saprot, ka tas ir liels un ka to pievākt pilnu ar statistiem nav iespējams. Citiem vārdiem ir iespējams, bet filmas budžets būs jānodubulto – 10 000 cilvēku reiz 7,5 rubļu honorārs katram...

Viktors Cojs paraustījis plecus un teicis, ka nav gan nekas jāmaksā. Esot jāpiezvana pāris cilvēkiem. Vakarā pilns bijis nevis parka estrādes laukums, bet viss milzīgais parks.

Ar šo dziesmu "Kino" noslēdz savu atvadu koncertu Lužņiku stadionā 24. jūnija vakarā. Pēdējā dziesma, ko Cojs nospēlē koncertā.

Neko nepadarīsi. Pirmā vieta un vēl ar pamatīgu atrāvienu. Šo noskaņu nevar ne nokopēt, ne imitēt. Tā stāv kā tāda migla, un ej nu viņu pārzīmē!

Šeit es nerunāšu par faktiem, bet gan par sajūtām.

Esmu šo dziesmu neskaitāmas reizes spēlējis uz ģitāras, ieskaitot pavisam vieglo ģitāras iesākumu. Respektīvi es tīri labi šo darbu tehniski zinu un zinu, kā tam jāskan. Klausos un spēlēju ar to pašu sajūtu, ar kādu klausos Džonu Lenonu, "Nirvana" vai Bobu Mārliju. Spēlēju un klausos mūziku, ko nekad oriģinālā nedzirdēšu. Tas noskaņojums pa zemapziņu tur kaut kur dzīvo.
Turklāt "Kino" vienmēr ir bijis apsegts ar tādu īpaši melnu, samtainu plīvuru. Tāda kā veļu pieskaņa tam klāt.

Un tad es aizeju uz "U-Piter" koncertu "Sapņu fabrikā". "U-Piter" ir supergrupa, kurā apvienojušies bijušais "Nautilus Pompilius" līderis Vjačeslavs Butusovs un bijušais "Kino" ģitārists Jurijs Kasparjans.

Koncertā pamatā ir "Nautilus Pompilius" mūzika, un uz beigām noskan dažas "Kino" dziesmas. Es stāvu pie skatuves, pavisam blakus ģitārai un baudu, kā mūžam nosvērtais Kasparjans ar to strādā. Koncerta izskaņā skan "Zvezda po imeņi Solnce" un Jurijs Kasparjans man blakus spēlē savu ģitāras skanīgo intro.

Un tai brīdī es atskāršu: "Bāc!!! Tas taču ir oriģināls!!!"

If you know, what I mean...