Askētiska mūzikas valoda un teicama humora izjūta. 10 fakti par komponistu Albertu Jērumu  (2)

Mūzikas jomā te ir divi simtgadnieki: komponists Tālivaldis Ķeniņš (1919–2008) un komponists, diriģents, mūzikas kritiķis Alberts Jērums (1919–1978). Par Ķeniņu dažs labs no mums būs ko dzirdējis, toties par Jērumu – diez vai.

Otrā pasaules kara laikā Jērums absolvē Latvijas konservatoriju, kur studē kompozīciju un ērģeļspēli, pēc kara (kā daudzi) nonāk vispirms Vācijā, pēc tam apmetas uz dzīvi Londonā, kur vada Londonas latviešu kori, raksta "Londonas Avīzei", "Latvju Mūzikai" un citiem izdevumiem, rīko, sapazīstina, satiekas, runājas, izveido otru ģimeni, strādā ģimenes biznesā (paciņu sūtīšana uz padomju dzimteni) un – komponē. Pārsvarā to, kam saredz galā atskaņotāju – korus, dziedātājus, kādu flautistu, kādu čellistu un diemžēl tikai vienreiz orķestri.

Jērums ir ierosinātājs trimdas latviešu dziesmu svētku un dziesmu dienu tradīcijas aizsākšanai. Bez viņa augstajiem profesionālajiem standartiem daudz kas trimdas mūzikas dzīvē, iespējams, notiktu stipri "tautiskākā" un zemākā līmenī.

Šosestdien, 20. jūlijā, Cēsu Sv. Jāņa baznīcā skanēs divas trīs Jēruma kordziesmas. Latvijas Radio 3 "Klasika" tīmekļa arhīvā var atrast viņa nepabeigtās simfonijas lēnās daļas restaurējumu (meklējiet 16. jūlija vakaru).

Savukārt festivāla mājaslapā "cesufestivals.lv" ir 12 nelieli audiostāsti par Albertu Jērumu. Portāla "Delfi" lasītājiem piedāvājam lakonisku ceļvedi uz Jēruma personību.

Jērums un daba

Alberts Jērums piedzimst Igaunijas dienvidos un uzaug Latvijas ziemeļos: "Daba mani neietekmē nemaz – esmu dzimis laucinieks un pārāk pieradis pie tās. Visbiežāk ierosmi man dod noskaņas un izjūtas."

Jērums un Jāzeps Vītols

Kad Latvijas profesionālās mūzikas patriarham Jāzepam Vītolam studenti jautājuši kaut ko par divpadsmittoņu mūziku vai kvartakordiem (kas īsti neiekļaujas rāmajā, nacionālromantiskajā skaņumākslas ainavā), godājamais profesors esot kļuvis manāmi nelaipnāks.

Taču Jērumam Vītols ļāvis būt drosmīgākam savās nošu lapās. Ķeniņš raksta: "Vītols reiz teicis – Jērum, jūs esat traks, bet es jums uzticos."

Jērums un laikmetīgums

Viens no savulaik starptautiski vairāk zināmajiem latviešu komponistiem Tālivaldis Ķeniņš (1919–2008) – Alberta Jēruma tuvs draugs un domubiedrs – nosauca Jērumu par pirmo 20. gadsimta latviešu komponistu, ar to norādot uz Jēruma askētisko mūzikas valodu, kurā romantisks un latviski tonēts saturs tērpts modernākās drānās.

Jērums un manifests

Ap 1940. gadu kādā Rīgas dzīvoklī top latviešu jaunās mūzikas manifests. Pie teikšanas te pirmajās rindās – Volfgangs Dārziņš (Emīla Dārziņa dēls), Marģeris Zariņš un, protams, Alberts Jērums: "Mēs neko daudz nepaspējām izdarīt, (..) bet mēs tiešām domājām par to, kā latviešu mūzikā ienest jaunus vējus. Un tā mēs, vismazākais, vienu koncertu sagatavojām un uzvedām universitātes aulā."

Jēruma solodziesmas izraisa skandālu. Ķeniņš pēc tam trimdas gados brīnās: kas gan šajās dziesmās bijis tik pārsteidzošs, ka viņš bijis tādā sajūsmā?!

Jērums un Vēberns

Dziesmu svētku vēstures autors ievērojamais trimdas muzikologs Valentīns Bērzkalns Jērumu nosaucis par "Vēbernu caur valcēnieša brillēm".

Zināmu līdzību var samanīt – Jērumam palaikam raksturīgas vēberniski skopas līnijas, saskaņu un greizskaņu kopas, šķietams atturīgums, zem kura liesmo laikmeta un cilvēku likteņu raisītas drāmas, izteiktas maksimāli taupīgiem līdzekļiem.

Jērums un meitenes

Kad Alberta Jēruma vadītajam Londonas latviešu korim uzrodas divas jaunas diriģentes, Jērums radiointervijā Margaritai Ausalai ("Brīvā Eiropa") komentē: "Kārlis Ulmanis kādreiz teica – teļos ir mūsu nākotne. Es vienmēr esmu teicis, ka meitenēs ir mūsu nākotne. Mūsu puiši ir izlaidušies, tie ir kļuvuši diezgan lempīgi, un viņi lāgā negrib darīt, bet meitenes mums ir brīnišķīgas."

Jērums un krāsas

Alberts Jērums neatšķīra krāsas. Pirmā dzīvesbiedre aktrise Velta Krūze: "Domājis pirkt melnu kreklu, nopircis sarkanu. Tikai humora izjūta viņu glāba, un tā Albertam bija laba!"

Jērums un Mariss Vētra

1953. gads. Jēruma solodziesmas tiek prēmētas kādā Kanādas latviešu mūzikas konkursā. Nu Anglijā mītošais Jērums spārnots raksta Kanādā mītošajam Marisam Vētram un jautā, vai nav saglabājušās Jēruma solodziesmas, ko Vētra dziedājis kara laikā Rīgā.

Vētra atbild: "Par Jūsu vēstuli man bija liels prieks, jo tā atsauca atmiņās daudz skaistākus brīžus nekā Jūsu jaunās, Kanādā godalgotās dziesmas. Piedodiet, bet, šajās dziesmās klausoties, man pat bija dusmas. Es neticu un neticu, ka arī Jūs pats tās akceptējat. Man tā vien liekas, ka šajās dziesmās Jūs tikai spēlējat melno pīlēnu, lai citiem liktu par to runāt un... dusmoties. Bet tā jau gan nav mana darīšana, jo es viņas nekad nedziedāšu. Dziedamais ir aprūsējis, un kauns būtu apšmurgāt vecās labās dienas."

Jērums un padomju vara

Augstāk stāvoši padomju mūzikas funkcionāri ar interesi seko līdzi tam, ko raksta emigrantu prese. 60. gadu sākumā Arvīds Darkevics izlasa Jēruma repliku par klasiskās mūzikas status quo padomju dzimtenē un laikrakstā "Literatūra un Māksla" reaģē asi: "Sakāmvārds "ja dievs kādu grib sodīt, viņš tam atņem prātu" vēlreiz spilgti apstiprinājies pie tā paša Jēruma. (..) Šis muzikants nācis pie atziņas, ka uzstāties ar politiskām runām fašistisko roklaižu garā ir visvieglākais un arī visienesīgākais līdzeklis eksistencei un tā visvieglāk iekļūt "visaugstākajā šķirā". Kāpēc nepamēģināt? Ne tev loģika vajadzīga, ne sirdsapziņa. Paklausieties, kāda erudīcija: "Latvijā ir viens vai divi kaut cik atpazīstami, kuri radījuši tikai dažu vērā liekamu darbu." No tautas bēdzis, pret dzimteni un tautu uzstādamies, kā gan var kalpot tautai? (..) Šīs lietas nav savienojamas."

Jērums un simfoniskā mūzika

Kādam Kurbadam Kaparjodam paviršs paziņa reiz teicis, ka ciankālijs un cepumi esot vienādi bīstami. Uz lūgumu mainīt tematu paviršais paziņa reaģējis, ierosinot ciankāliju apmainīt ar arsēniku. Ko Kaparjods? Teicis: "Lai paliek ciankālijs, aizmirsīsim cepumus un to vietā liksim simfonisko koncertu. Lielākajai daļai latviešu ciankālijs, simfoniskā mūzika un arsēniks ir vienādi lielumi."

Alberta Jēruma solodziesmu, kordziesmu un instrumentālās kamermūzikas lakoniskais skaistums ir savdabīga un spēcīga skaņu pasaule, par kuru zinām pārāk maz. Aicināšu naivi kā ganiņš – atcerēsimies šo vārdu JĒRUMS un uzmetīsim ausi viņa darbiem!