Šekspīriskā mīla Amerikā. Interesanti fakti par leģendāro mūziklu 'Vestsaidas stāsts'  (2)

Ja vēlaties būt labāk sagatavoti šim uzvedumam, kas zināmā mērā vainagos šīsvasaras Cēsu mākslas festivālu, piedāvājam dažus faktus un ieteikumus.

Sākotnēji bija paredzēts, ka 1957. gadā sacerētā mūzikla veidotāji, balstoties paši savās asinsbalsīs, rādīs konfliktu starp ebrejiem un īru katoļiem. Taču 20. gadsimta 50. gados šie cīniņi jau liekas drusku kā pagātnes balss, tādēļ pēc vairāku dienu radošas slaistīšanās pie kāda Losandželosas peldbaseina Bernsteins un dramaturgs Arturs Lorentss piedzīvo atskārsmi – sižeta pamatā jābūt teritoriālam konfliktam starp baltādainu Ņujorkas pusaudžu bandu un puertorikāņu imigrantu grupējumu. Šis ir rasisma laiks Amerikā, un šāda tēma būs īsti vietā. Lūk, mūsdienu Monteki un Kapuleti.

Noteikti neesmu vienīgais, kuram neiedziļinoties bija priekšstats par mūzikla darbības vietu kādā nebūt Bronksā vai Hārlemā, katrā ziņā noteikti ne Manhetenā, precīzāk, Augšvestsaidas daudzdzīvokļu namu kvartālos nedaudz uz ziemeļiem no Linkolna centra, kurā atrodas Metropoles opernams, Ņujorkas pilsētas opera, Bernsteina savulaik vadīto "Ņujorkas filharmoniķu" mājvieta Deivida Gefena zāle, viena no pasaules labākajām mūzikas augstskolām Džuljārda skola un vēl vairāki slaveni mākslas tempļi.

Par godu Leonarda Bernsteina 75. dzimšanas dienas piemiņai Ņujorkas Rietumu 65. ielu starp Amsterdamas avēniju un Brodveju nosauca komponista vārdā, tādējādi radot zināmu sajukumu taksistu un pastnieku aprindās, jo reti kurš ievēroja šo 65. ielas daļējo pārtapšanu. Savukārt satiksmes pārblīvētā telpa uz Brodveja un Rietumu 65. ielas krustojuma ir Leonarda Bernsteina laukums.

Vairākos tekstos par "Vestsaidas stāstu" uzsvērts, ka nav īsti nozīmes, vai darbība notiek Ņujorkā, vai kādā citā ASV pilsētā. Toties var apgalvot, ka ielu bandu dzīve tolaik ir visai populāra dažādās mākslas parādībās, un, piemēram, žurnālistes Dīpas Trenas (Diep Tran) tekstā par mūzikla darbības vietām Ņujorkā teikts, ka 1957. gadā, kad pirmuzveda "Vestsaidas stāstu", Brodvejā parādījušies vismaz pieci mūzikli ar darbības zonām daudzdzīvokļu namu rajonos, zem ātrgaitas lielceļu tiltiem, uz sastatnēm un ugunsdzēsēju kāpnēm. Starp citu, "Vestsaidas stāstā" šekspīriskais balkona skats pārnests akurāt uz ugunsdzēsēju kāpnēm.

Jau konstatējām, ka mūziklā precīza Ņujorkas vieta netiek norādīta, turpretim 1961. gada filma uzņemta konkrētā Manhetenas rajonā – Sanhuanhilā, uz kurieni pēc Otrā pasaules kara pārcēlās daudzi puertorikāņi un ko 40. gadu beigās sāka nojaukt, lai būtu vieta Linkolna centra laukumiem un ēkām. Dīpa Trena raksta, ka 1959. gadā, kad buldozeri jau bijuši gatavi darbam, filmas "Vestsaidas stāsts" uzņemšana vēl bijusi tikai pusceļā, tomēr iecerēto izdevās īstenot.

Sanhuanhilu mēdz saukt par čārlstona un bībopa dzimteni. Tur uzauga leģendārais džeza pianists Teloniuss Monks. Pavisam interesanti, ka šajā pašā Ņujorkas rajonā bērnību vadīja arī izcilais mecosoprāns Tatjana Trojanosa, kura "Vestsaidas stāsta" 1985. gada ierakstā dzied Anitu.

1961. gadā mūzikls "Vestsaidas stāsts" parādās uz ekrāniem. Režisors ir tas pats Roberts Vaiss (Wise), kurš uzņēmis filmu "Mūzikas skaņas". 1962. gada "Oskaru" ceremonijā lente saņem desmit Kinoakadēmijas balvu, toskait kā labākā filma, kas kinematografētu mūziklu vēsturē laikam ir vienīgais gadījums.

Dziedātāju sastāvs filmā ir maķenīt labāks nekā mūzikla pirmuzvedumā, un slavenākā no aktieriem laikam būs Natālija Vuda – Marijas lomas atveidotāja. Sākotnēji viņai ļauj dziedāt pašai, un dubliere Mārnija Niksone piedalās, iedziedot grūtākus lēcienus un augstākas skaņas. Tomēr galu galā visa Marijas partija filmā skan Mārnijas Niksones balsī, un dziedātāja atminas, ka neesot bijis viegli uzdziedāt precīzi uz Vudas vokālo imitāciju tuvplāniem. Starp citu, trīs gadus vēlāk Mārnija Niksone pārtaps par Odrijas Hepbērnas balsi un dos savu ievērojamu ieguldījumu filmā "Mana skaistā lēdija".

Filmu ir interesanti skatīties. Tiesa, tā ir stipri gara, tomēr tās veidotāji ir īsti meistari. Pirmajā brīdī drusku smieklīgi izskatās, ka lecīgie ielu bandīti ir arī teicami dejotāji. Teiksim, mēs redzam, ka iet pa ielu tāds viegli eksaltētu jauniešu bariņš, viens no jauniešiem iepleš rokas un atkal sakļauj, pēc tam to pašu izdara otrs jaunietis, pievienojas vēl citi, un izrādās, ka tas ir dejas sākums. Horeogrāfija ir brodvejiski pirmklasīga, un mums atliek vien pieņem vai nepieņemt spēles noteikumus.

Dzīves posmā, kad top "Vestsaidas stāsts", Leonards Bernsteins ir apstiprināts par Ņujorkas filharmoniķu galveno diriģentu, un viņam ir cerība stāties mākslinieciskā vadītāja postenī, kad atkāpsies diriģēšanas milzis Dimitris Mitropuloss. Bernsteins tolaik kļūst sevišķi populārs ar koncertciklu "Young People's Concerts", un viņu arī aicina vadīt televīzijas raidījumus sestdienās pusdienlaikā.

Žurnāls "Time" liek uz vāka Bernsteina portretu un iekšlapās apraksta Bernsteina radošās dzīves piecus aspektus. Tenku lapās tiek apspriesti Leonarda Bernsteina ienākumi un, jo sevišķi, izdevumi – zināms, ka viņa dzīvesbiedrei patīk dārgi, eleganti tērpi (Čīles aktrise Felīsija Montealegre ir ļoti skaista sieviete, turklāt stipri vien mierā ar sociālo statusu – būt par sievu vienam no Ņujorkas vadošajiem mūziķiem), dārgs ir deviņistabu dzīvoklis Manhetenā, jāmaksā alga čīliešu pavāram un čīliešu bērnauklei.

1957. gada pavasarī darbu pie "Vestsaidas stāsta" pamet producente Čerila Krouforda – viņa netic, ka Brodvejā var gūt panākumus darbs, pilns vardarbības un neglītā.

Jūnija beigās sākas "Vestsaidas stāsta" instrumentēšana, ko veic Sids Ramins un Ērvins Kostals. Stāsta, ka Bernsteins bijis atsaucīgs uz ieteikumiem šajā jomā: ja kāds ierosinājis izmaiņas vai piedāvājis asprātīgu risinājumu, Bernsteins teicis – apžēliņ, kā gan man pašam tas neienāca prātā!
"Esmu kā sūklis – mācos no visiem, ko satieku, es zogu smadzenes," tā Bernsteins reiz teicis Kostalam.

Viens no slavenākajiem mūzikla dziedājumiem ir Tonija ārija "Marija", kurā liriskais varonis izbauda nule deju vakarā iepazītās un iemīlētās meitenes vārda dievišķo skanējumu. Dziesma sākas ar augšupejošu tritona intervālu (trīs veseli toņi), un Bernsteins to sauc par visa mūzikla intonatīvo kodolu. Tas dažviet izmantots arī apvērsumā un vēžveidā, taču nebūt ne apzināti, saka Bernsteins, tas vienkārši tur ir, piemēram, labi dzirdams Rifa dziesmā "Cool" vai arī bandas svilpienos mūzikla prologā.

Bija pārmetumi, ka šis esot nenodziedams intervāls, un vispār mūzika pārāk grūta, neviens neko nespēšot nodziedāt, kas tie par melodiju diapazoniem – te stāvus uz augšu, te atkal tikpat uz leju (spilgts piemērs – ne mazāk slavenais Tonight), bet izrādījās, ka visi var visu.

"Vestsaidas stāsts" ir arī gandrīz viscaur dejisks. Pirmuzvedumam un filmai veidotā Džeroma Robinsa horeogrāfija ir asa, stūraina, klusināti vai atklāti agresīva, virpulīga, tā runā pati savu valodu un ir būtiska izrādes un filmas sastāvdaļa. Populārākā epizode droši vien būs "Mambo", kuras kodolā ir 30. gadu beigās Kubā dzimusī deja ar tādu pašu nosaukumu, un sevišķu nozīmīgumu mambo atsvešināti zibošajiem ritmiem piešķir tas, ka tieši šīs dejas laikā Marija un Tonijs pirmoreiz ierauga viens otru.

Divi populārākie "Vestsaidas stāsta" ieskaņojumi ir pirmuzveduma sastāva ieraksts un 1985. gada ieraksts.

Pirmuzveduma ierakstu klausoties, nāk prātā tas, ko teikuši vairāki "Vestsaidas stāsta" veidotāji, arī pats Bernsteins – nokomplektēt sastāvu ir mežonīgi grūti, jo nepieciešami dziedoši un dejojoši aktieri, kas turklāt vēl arī izskatās pēc vēlīniem pusaudžiem vai agrīniem jauniešiem. "Mēs veidojām jauktu sastāvu – daži bija pusaudži, dažiem bija 21 gads, citi bija trīsdesmit gadu veci, bet izskatījās kā sešpadsmitgadīgi. Daži bija izcili dziedātāji, bet pavāji dejotāji. Daži teicami dejoja, bet ne īsti labi dziedāja. Tie, kas varēja padziedāt un padejot, izrādījās nespējīgi aktieri. Tā bija elle," atceras Bernsteins (no Džonatana Kota lielās intervijas "Pusdienas ar Leniju").

Izvēloties 1957. gada sastāvu, prioritāte dažos gadījumos patiešām nebija pretendentu balss kvalitāte, sevišķi tas dzirdams, klausoties Tonija lomas iemiesotāju Leriju Kertu, kurš neliekas arī necik temperamentīgs un aktieriski spožs. Toties liels pārsteigums ir Konsuelas lomā ieraudzīt vēlāko zvaigzni Rēriju Gristu. Kopumā teiksim tā – vokālās kvalitātes vērtējamas dažādi, tomēr viss izklausās ļoti cilvēcisks un īsts, ne skatuviski mākslīgs.

Cita lieta – 1985. gada ieraksts, kas liekas kaut kādā ziņā cēli pasargāts no Ņujorkas nelabvēlīgāko rajonu raupjās realitātes. Te vērā ņemams fakts ir tas, ka diriģē pats meistars. Šī ir pirmā reize, kad viens no 20. gadsimta nedaudzajiem īsteni ģeniālajiem diriģentiem pagodina klausītājus, diriģējot pats savu "Vestsaidas stāstu", līdz šim to darījuši citi. Otrkārt – Bernsteins intervijās uzsver, ka te sapulcēts ideālais zvaigžņu sastāvs. Jā, varbūt uz skatuves tas nebūtu pats labākais, toties ierakstā gan.

Ne mazums remarku joprojām var lasīt par faktu, ka Mariju dzied maoru soprāns Kiri Te Kanava ar britu akcentu, savukārt vienīgajam šīs spožās kompānijas spānim Hosē Karerasam piekrīt loma iemiesot dzimušu ņujorkieti. Labs angļu valodas un tās teritoriālo variāciju pazinējs droši vien pasmaidīs, klausoties šo ierakstu, tomēr Kiri Te Kanavas un Hosē Karerasa augstā vokālā meistarība, gaumīgā emocionalitāte un izteiksmes patiesīgums, iespējams, atbruņos kritiķus-valodniekus.

Tatjanu Trojanosu jau piesaucām šī teksta sākumā – pavisam negaidīta varētu likties viņas žilbinošā pārtapšana puertorikāņu bandas vadoņa Bernardo mīļotās Anitas lomā, ja mēs nezinātu viņas bērnības lokāciju. Zelta griezuma slavenajā epizodē "Somewhere" savukārt skan dīvas Merilinas Hornas balss, kas līst kā tikko sviests medus un šķietami prognozē to, ka sižeta nejēdzīgo nāvju kaskāde galu galā tomēr liks uzvarēt cilvēcīgumam, ne idiotiskam, pusaudziskam naidam.

Pazīstamajā vietnē "youtube.com" var uzmest aci dažam kadram no šī vēsturiskā ieskaņojuma. Ir pilnīgi skaidrs, ka dziedāt Bernsteina vadībā gan ir neaptverama laime, bet arī nemitīga ugunsbīstamība.

Nesen kolēģe pavaicāja – kā tad īsti ir, vai Marija beigās paliek dzīva? To uzzināsim 3. augustā Cēsu Pilsparka estrādē. Andris Akmentiņš dzirkstīgi iztulkojis dialogus un pavisam atjautīgi mirdz viņa dotie dziesmu tekstu latviskojumi. Visi sapratīs visu.