Svētki beigušies, kas tālāk? Pārdomas pēc 'Positivus' festivāla  (65)

Domājot par šo rakstu, neviļus atcerējos kādu savu publikāciju pēc pērnā "Positivus". Toreiz mēs tikko bijām izbaudījuši divus tik izcilus hedlainerus ("The Prodigy" un Niku Keivu, kura priekšnesumu, starp citu, klausījās nepieklājīgi maz skatītāju), ka jebkas cits palika loģiskā ēnā un zināmā mērā pat kļuva nesvarīgs. Un tas man lika uzdot loģisku jautājumu pasākuma apmeklētājiem – vai tik grandiozi hedlaineri, kas tā dominēja pār visu pārējo programmu, ir tas, ko viņi vēlas, jeb labāk tomēr ir sabalansētāka programma, kurā galvenie vārdi, kaut iespaidīgi un nozīmīgi, neaizņem teju vai 90% no piedāvājuma svara? Manuprāt, uz šo jautājumu viennozīmīgas un pareizas atbildes nav, jo pamatoti un loģiski argumenti varētu būt kā par vienu, tā otru viedokli, taču es drīzāk sliecos domāt, ka pasākuma dzīvotspējai pirmais variants tomēr ir labāks.

Gana bieži, jo īpaši interneta komentāros, sanāk dzirdēt viedokļus, ka uz "Positivus" nav vērts doties, jo pasākuma galvenie viesi nav gana skaļi vārdi. Šādas runas man allaž ir šķitušas absurdas, jo īpaši tāpēc, ka, šķiet, šie cilvēki neapjauš, cik ļoti dārgi (īpaši kontekstā ar visos laikos gana demokrātiskajām festivāla cenām, salīdzinot ar būtībā jebkuru līdzīgu pasākumu Eiropā) ir A līmeņa mākslinieki. Es pietiekami bieži esmu dzirdējis piesauktus "U2", Eda Šīrana, "Coldplay" un līdzīgus vārdus. Jā, var jau būt, ka tas arī palīdzētu Salacgrīvā pulcēt tūkstošu tūkstošus, taču, ja viņu solo koncertu biļetes maksā vismaz 60 eiro, nav jābūt matemātikas doktoram, lai saprastu, ka festivāla kontekstā tas nozīmē vismaz divkāršu biļešu cenas kāpumu, bet visdrīzāk – vēl lielāku. Un te nu rodas loģisks jautājums – cik daudzi no mums ir gatavi tādu naudu atvēlēt ieejas kartēm vien, zinot, ka uz vietas būs arī jāēd un jāizklaidējas? Pat tad, ja pieņemam, ka uzaicinātie "lielie vārdi" ir samērojami ar šī un iepriekšējo gadu hedlaineru izmaksām, mani no visas sirds interesētu uzzināt – kuri tad ir tie mūziķi, uz kuriem pūļi skrietu Salacgrīvas virzienā? Teikšu godīgi, es daudzus tādus nespēju iedomāties, bet būšu priecīgs, ja mani apgaismosiet.

Starp citu, biežā skaļo vārdu pieminēšana lielā mērā sasaucas ar citu tēzi, kurai īsti nepiekrītu – ka "Positivus" neesot izmantojis inerci un savu labo slavu, lai kļūtu par dominējošu festivālu vismaz Baltijā vai pat Baltijā un Skandināvijā. Es nekādā mērā nenoliedzu, ka festivāla organizācijā ir bijušas kļūdas un lietas, ko varēja izdarīt labāk, taču ideja par lielāko festivālu Baltijas jūras reģionā ir absurda, zinot, kādus monstrus rīko Dānijā (Roskilde), Zviedrijā ("Way Out West") un Somijā ("Flow"), turklāt šie ir tikai katras valsts lielākie festivāli. Iebilde par Baltiju ir vietā, taču nedomāju, ka varam daudz pārmest organizatoriem, ja uzradās tādi konkurenti kā WKND Pērnavā vai "Sweet Spot" pērn Tallinā. Kas zīmīgi, abi no tiem šogad vairs neeksistē, kaut sāka ar ļoti lielu pompu, turklāt WKND gadījumā tas bija milzīgs pārsteigums – galu galā, nedz par izpildītāju sastāva skaļumu, nedz apmeklētāju skaitu Igaunijas kūrortpilsētā neviens ne reizi nekādus pārmetumus neizteica. Acīmredzot "Positivus" tomēr kaut ko saprot no mūsu tirgus, ja reiz ir izturējis 13 gadu garumā.

Salīdzinot ar abiem iepriekš pieminētājiem viedokļiem, man šķiet, ka daudz lielāks iemesls pēdējo gadu "Positivus" neveiksmēm ir kopējās pasaules mūzikas tirgus tendences. Nav noliedzams, ka jau aptuveni piecus gadus visur dominē popmūzika, elektroniskā deju mūzika un hiphops, kamēr "Positivus" sākotnējā koncepta galvenie pamatakmeņi – indie, inteleģentā elektronika un indie pops – piedzīvo gana smagus laikus. Pat gribēdami, organizatori vairs nespēj ieturēt sākotnējo kursu, jo attiecīga līmeņa šo žanra izpildītāju vienkārši nav, kas ir novedis pie tā, ka festivāls pēdējos gados ir pazaudējis savu identitāti. Jā, ir bijuši mēģinājumi sekot līdzi aktualitātēm, tāpat arī katru gadu, vismaz vienā dienā tiek piedāvāta lieliska džeza un tam radniecīgo žanru programma, taču ar to kopumā nav gana. Lielajā bildē "Positivus" joprojām ir nedaudz apmaldījies, tas nevar atļauties lielākās popa, repa vai elektronikas zvaigznes, un gan jau, ka to arī nevēlas. Tas nav šī pasākuma koncepts, taču noteikt, kas ir, ar katru gadu paliek arvien grūtāk, un, vismaz tuvāko gadu laikā, es neredzu, kā šo problēmu varētu atrisināt. Tieši tāpēc, visdrīzāk, arī turpmāk Salacgrīvā mūs sagaidīs tāds kā mikslis starp "veco, labo Positivus" (kura fani lielā mērā ir pārauguši to laiku, kad aktīvi apmeklēja "Positivus") un dažāda veida pašlaik aktuālāko mūziku, līdz pasākums vai nu izbeigsies, vai organiski atradīs sev jaunu virzienu.

Starp citu, vēl viens interesants aspekts, par ko šogad festivāla laikā gana daudz sanāca diskutēt ar citiem kolēģiem žurnālistiem, bija tas, kurš varētu sekot anša pēdās un būt nākamais pašmāju mūziķis, kas varētu uzstāties uz "Positivus" lielākās skatuves. Atskaitot tos, kas to var darīt jau gadiem ("Prāta vētra", "Instrumenti", Dons, kā arī Gustavo, ja viņš jebkad atgriezīsies pie šī tēla), jaunus censoņus šādā līmenī ir ļoti grūti saskatīt. Mums netrūkst lielisku izpildītāju, kas ir tehniski teju vai perfekti, bet pārāk sarežģīti un nesaprotami masām (piemēram, "Spāre" un līdzīgi izpildītāji), tie, kuri ir populāri nišās, bet vēl ne pietiekami lielajai skatuvei (kā "Rīgas Modes"), vai arī tādi mūziķi, kuriem it kā viss ir, bet pietrūkst harizmas, lai spētu "pacelt" vislielākās skatuves. Iespējams, ar gana lielām cerībām varam skatīties uz mūsu jaunajiem popa spīdekļiem, piemēram, Patrishu, bet arī viņa joprojām ir vairāku gadu un virknes veiksmīgu sakritību attālumā no šādiem panākumiem. Kaut es patiesi stāvu un krītu par pašmāju mūziku, manuprāt, šī ir lieta, par ko tās kontekstā netiek gana daudz runāts, un kas nākotnē, iespējams, varētu arī noteikt "Positivus" panākumus vai neveiksmes.

Lai arī apzinos, ka tas ir ļoti subjektīvi, atbildot uz raksta ievadā uzdoto jautājumu, manuprāt, ideālā "Positivus" formula, un līdz ar to pareizākais attīstības ceļš, ir sekojošs. Viens jauns un aktuāls, bet ne ļoti milzīgs, kā arī viens leģendārs (un jau gan sen pāri saviem pīķa gadiem) hedlaineris. Virkne mazāku, dažādus žanrus pārstāvošu ārzemju grupu, no kurām vismaz četras līdz sešas ir izdevušas vai nu divus albumus, vai arī ar debiju guvuši gana lielu ievērību. Pāris galveno Latvijas izpildītāju un vēl gana daudz mazāk populāru pašmāju mūziķu (starp citu, šis gads bija labs piemērs, piedāvājot programmai ļoti atbilstošus latviešus, kurus, lielākoties, grūti saukt par zvaigznēm), kas kopā ar vēl dažiem salīdzinoši maznozīmīgiem ārzemniekiem aizpilda lielo pasākuma masu. Skaidrs, ka to pateikt ir vieglāk, nekā paveikt, bet nešaubos, ka pēc gana līdzīga šablona notiek arī īstā mākslinieku atlase pasākumam.

Gan jau kāds no jums man tagad pārmetīs pārlieku lielo familiārismu un atbalstu "Positivus", kas varbūt arī ir pelnīts, jo neliegšos – man patiešām patīk šis festivāls un es tam vēlu vislielāko veiksmi. Manuprāt, tas arī ir ļoti svarīgs visai Latvijas mūzikas ekosistēmai, un tāpēc vien būtu saglabājams un novērtējams kā tāds rets dārgakmenis. Tāpat arī gribētu teikt, ka man šķiet – pasākuma organizatori bieži vien saņem par daudz nepamatotas kritikas, īpaši jau programmas kontekstā, jo tā nav viņu vaina, ka mūzikas bizness pēdējo 10 gadu laikā ir tik krasi mainījies. Jā, protams, daudzas lietas varētu darīt citādi, jā, protams, arī man pietrūkst trīs dienu festivāls, kura pazušana lielā mērā ir viņu vaina, taču, jo vairāk par šo domāju, jo vairāk manī rodas jautājums – vai mēs kā mūzikas klausītāji un fani esam gatavi kārtīgam trīs dienu tiešām lielam festivālam? Vai esam to pelnījuši un esam gatavi par to arī adekvāti maksāt? Iespējams, kļūdos, bet – redzot un dzirdot apkārtējos, gribētu teikt, ka nē, neesam gan. Un tas nav arī nekas slikts, līdzīga situācija ir daudzās valstīs, taču – to ir vērts atcerēties, pirms nākamo reizi pārmetam "Positivus", kāpēc tā lielie vārdi ir mazāki kā, piemēram, "Open'er". Aizmirstot kaut vai to, ka Polijas tirgus ir vismaz 20 reižu lielāks par Latvijas, vai arī cik paši esam gatavi atvēlēt, lai celtu tā prestižu.