Uz koncertu pēc liesmām – kā 'Rammstein' svilināja Lucavsalu  (56)

Teritorijā ierados gana savlaicīgi. Kaut arī pūlis bija pamatīgs, drūzmas pie ieejas nebija un ļaužu plūsma organizēta bija profesionāli. Ienākot pasākuma norises vietā, kāds jaunskungs manā virzienā sniedza šķiltavas, kas šķita ļoti jocīgi, jo nedz es smēķēju, nedz vēlos tās iegādāties. Manī ieslēdzās latviskā distance un no tām neizpratnes pilni atteicos. Pie šķiltavām vēl atgriezīšos.

Meklējot piemērotāku vietu stāvēšanai, neviļus attapos skatuves tuvumā, kur dzirdēju divus būdīgus jauniešus spriežot: "Es domāju, ka vienu mošpitu taisām šeit, bet otru šeit, ne?" Ar visdziļāko pietāti un respektu gan pret jauniešiem, gan savām ekstremitātēm, es virzījos tālāk. Attapos pie kāda latvieša, kurš vāciski runājošām sievietēm dusmīgi norādīja, ka festivāla teritorijā ir aizliegts smēķēt un viņš nevēlas elpot dūmus. "Vecīt, man ir sliktas ziņas. Tādā gadījumā tu esi riktīgi nepareizajā koncertā," es nodomāju un izlēmu noparkoties tieši tur, jo ir skaidrs, ka šis cilvēks točna nesāks agresīvu mošpitu.

Koncertu atklāja klavieru duets "Duo Jatekok" no Francijas, kas Rīgā ieradās pietiekami laikus, lai izskrietu nelielā galvaspilsētas ekskursijā un savā "Instagram" profilā ievietotu attēlu ar Alfrēda Kalniņa pieminekli.

Šāda tipa pasākumos ierasts, ka iesildītāji uzstājas uz lielās skatuves, taču ar ierobežotu gaismu šovu, ierobežotu skatuves platformu, kā arī ierobežotiem skaļuma līmeņiem, lai lieki neatņemtu uzmanību galvenajiem pasākuma viesiem. "Rammstein" šķietami bija izlēmuši nemāžoties ar tādām niansēm un "Duo Jatekok" atvēlējuši vietu uz skaņotāja telts jumta pūļa vidū labi tālu no galvenās skatuves. "Rammstein" acīmredzot ir tieši tik patmīlīgi, ka arī iesildītājas neatskaņoja neko citu kā "Rammstein" dziesmu kaverversijas. Manuprāt, tas ir līdzīgi kā, ja Tils Lindemans guļamistabā pie sienas turētu pats savu plakātu. Kaut arī šāda koncerta atklāšanas maniere radīja patīkamu atmosfēru un neviens nevar apšaubīt abu dāmu virtuozitāti, pēc pusstundas sāka šķist, ka klavieru dueta sāk pietikt. Būšu atklāts. Es tur gāju pēc liesmām.

"Rammstein" koncerta apmeklēšana man ir sen gaidīts un īpašs notikums. Gadu gaitā esmu bijis dažādos festivālos un dažāda izmēra koncertos, kurus parasti vērtēju divās skalās. Mūzika un šovs. Ja muzikāli esmu piedzīvojis apogeju, tad šova ziņā vienmēr esmu sajutis mazuma piegaršu. Līdz šim grandiozākais skatuves priekšnesums Latvijā, ko atsaucu atmiņā, bija Lady Gaga uzstāšanās. Taču arī tur pirotehnikas deficīts mani atstāja vīlušos. Līdz ar to no "Rammstein" es cerēju sagaidīt ļoti daudz. Tiesa, ne muzikāli. Protams, nav ne vainas, taču audiālo baudījumu ar smagiem rifiem, virtuoziem solo un citām niansēm, visticamāk, es nedotos meklēt šīs grupas koncertā. Viņu dziesmas man šķiet vienveidīgas, kas radītas pēc līdzīgas, bet labi strādājošas sagataves. Tāpēc atkārtošos – Lucavsalā primāri biju pēc liesmām un, ticu, nebiju viens tāds.

Latviešu un angļu valodās atskanēja aicinājums izslēgt mobilos telefonus un nefilmēt pasākumu, lai nebojātu priekšnesumu nedz sev, nedz citiem. Uzreiz pēc tam atskanēja pirmās dziesmas intro, kura laikā ļaudis izvilka un pacēla gaisā savus mobilos telefonus, lai filmētu. Arī manu skatu aizsedza kāds īpašs indivīds, kuram vienā rokā digitālā videokamera un pie delnas piestiprināts diktafons, bet otrā rokā iPhone 4s ar ieslēgtu videokameru. Racionāli es saprotu vēlmi uztaisīt kādu bildi vai storiju, taču šajā gadījumā runa ir par koncerta filmēšanu un grupas vēlmju ignorēšanu uz citu koncerta skatītāju komforta rēķina. Vērā ņemamai daļai rokas ar telefoniem nenolaidās teju visa koncerta garumā. Ņemot vērā "Rammstein" auditorijas vidējo vecumu, šādi cilvēki, lai arī daudz, taču bija krietni mazāk nekā, piemēram, Eda Šīrana koncertā, kas īsāka auguma cilvēkiem gluži vienkārši bija skatāms caur svešu telefonu ekrāniem. Es ļoti atbalstu Džeka Vaita piekopto iniciatīvu par mobilo telefonu nodošanu glabāšanā pirms koncertiem, audiovizuālos materiālus atstājot operatoru un fotogrāfu ziņā. Goda vārds – viņiem sanāks labāk. Mobilo telefonu vieta lielkoncertos ir uz biļetes aizmugures kopā ar lietussargiem, sprāgstvielām un alkohola pudelēm.

Pirmā dziesma "Was ich liebe" ierodas ar sprādzienu un melniem dūmiem, kas aptver visu Lucavsalu. Uz brīdi iedomājos, ko tobrīd dara vides aktīvisti un kā nākas, ka aiz sētas mana tikai biļetes nenopirkušus fanu pūļus, nevis piketus. Spilgti sarkani un vertikāli karogi izklājās visriņķī skatuvei, kad sāka skanēt "Links 2-3-4" – dziesma, kuras teksts tika sarakstīts kā atbilde grupas virzienā vērstajai kritikai par nacismu. "Rammstein" nekad nav vairījušies no politiskiem tematiem, mēdzot pabakstīt sabiedrības sāpju punktus. Koncerta laikā pamanu, ka skatītāji masveidā labāko rokkoncertu tradīcijās gaisā tur šķiltavas. "Kur viņi visi tās dabūja? Vai tiešām pilnīgi visiem līdzi ir savās… āāāā…," es nodomāju un atskārtu savu muļķīgo kļūdu pie koncerta ieejas.

Ja Eds Šīrans Lucavsalā bija vienkāršs britu puisis ar ģitāru, tad jāsaka, ka "Rammstein" ir vienkārši vīrieši no Berlīnes ar vagonu degvielas. Šovs auga augumā kā sniega bumba un brīžiem sajūta bija kā naftas platformā. Gaisā oda pēc degmaisījuma un brīžiem bija jāpārbauda, vai tiešām uzacis nav nosvilušas. Domājot par priekšnesumu, man bija sajūta, ka to ir veidojuši divi cilvēki – scenārists un piromāns. Pirmais ierosina uz skatuves uzstumt bērnu ratiņus, bet otrais ierosina tos aizdedzināt. Pirmais ierosina milzīgā zupas katlā ielikt taustiņinstrumentālistu, bet otrais ierosina viņu apšaudīt ar liesmu metēju. Un es melošu, ja teikšu, ka tas nestrādā. Visu koncertu jutos kā bērns rotaļu veikalā, kliedzot "Es vēlos vēl konfetti! Kāpēc nekas jau divas minūtes nav dedzis? Vairāk liesmu! Uzšaujiet šito gaisā vēlreiz!"

Žanra klasika šķietami ir dziesma "Pussy". Tās laikā grupas līderis sēdēja uz milzu falliska paskata objekta, kas no sevis publikai dāvāja daudz baltu gliteru kopā ar baltiem dūmiem. Savukārt dziesma noslēdzās ar sinhroniem balta konfetti lielgabaliem visā Lucavsalā, skatuves konstrukcijai paliekot apgaismotai attiecīgi tā, lai tā izskatītos pēc milzu peņa.

Iepriekš minēju, ka ļoti vēlējos redzēt pirotehniku, taču ironiski, ka iespaidīgākais šovs piederēja skandalozajam hitam "Deutschland", kurā pirotehnika netika izmantota vispār. Tā vietā uz pilnu jaudu tika iedarbināts skatuves apgaismojums, kas raidīja milzīgu vertikālu stabu debesīs un brīžiem publikas virzienā izdeva tādu spožumu, ko nevarēja aplūkot nesamiedzot acis.

Milzīgo konstrukciju radījis vācu gaismu dizaineris Rolands Griels, kurš ar uzņēmumu "Woodroffe Bassett" un grupas dalībniekiem pie tā strādājis aptuveni gadu. Skatuves apkalpošanā ir iesaistīti aptuveni četri simti cilvēku, kuri to uzstāda, novāc, transportē, uztur, menedžē un burtiski uzspridzina katrā pieturas punktā. Raitākas turnejas gaitai, viņiem ir divas šādas konstrukcijas – kamēr viena darbojās Latvijā, tikmēr otrā jau stutējās augšā Helsinkos.

Ļoti žēl, ka koncerta dziesmu listē neatradās vieta tādiem grāvējiem kā "Feuer frei", "Amerika" vai "Benzin", taču grūti arī sūdzēties, jo divu stundu ilgajā šovā izskanēja 21 dziesma, kuras laikā neradās šaubu par dalībnieku atdevi. Uz pasākumu ierados ar milzīgām šova gaidām. Tās tika piepildītas jau pirmajās sešās dziesmās un ar katru nākamo soli latiņa tika bīdīta aizvien tālāk. Par šova apmēriem daļēji var spriest pēc izraisītās rezonanses saistībā ar skaļumu visā pilsētā un mikrorajonos. "Rammstein" ir kā tas viens draugs, kurš vienmēr ballītēs neprot uzvesties. Tu viņu neaicini ciemos, ja ceri uz mierīgu vakaru. 6. augustā Rīgai bija viens no skaļākajiem rokkoncertiem tās vēsturē un to zina visi.