'Mans labākais talants ir taisīt bērnus.' Rīgā dzimušais pasaulslavenais čellists Maiskis

Miša ir vienīgais no visas lielās ģimenes, kurš dzimis Rīgā. 1945. gadā uz šejieni atsūtīja strādāt viņa tēvu. Maiskis Rīgu mīl. Un tas ir abpusēji. Taču siltās jūtas pret konkrētu vietu neliedz mūziķim sevi saukt par kosmopolītu un neievērot nekādas robežas. Viņš ir ebrejs, kurš dzimis Rīgā, mācījies Krievijā, repatriējies Izraēlā, dzīvo Beļģijā, precējies ar amerikānieti, vēlāk ar itālieti, bet viņa seši bērni dzimuši dažādās pasaules valstīs. Maiskis spēlē Itālijā tapušu čellu ar vācu stīgām, bet rokā tur Francijā darinātu lociņu. Viņš brauc ar japāņu zīmola auto, nēsā Šveices pulksteni, bet ap kaklu – indiešu kaklarotu. Maiskis ir kā enerģijas kamols, turklāt nolēmis dzīvot simts gadu. Un viņam nevar nenoticēt.

"Spēlēt čellu sāku samērā vēlu, ja skatāmies pēc padomju mūzikas izglītības standartiem," ar savu iemīļoto stāstu sarunu iesāk Miša Maiskis un, ieturot dramatisku pauzi, saka savu "kroņa frāzi": "Sāku pēc tam, kad atmetu smēķēšanu, man bija astoņi gadi."

Mūsu saruna ar vienu no pasaulē slavenākajiem rīdziniekiem sākas ar valodas izvēli. Miša atzīstas – pirms 47 gadiem braucis uz ASV, teju nezinot angļu valodu, taču šobrīd pieradis tajā sniegt intervijas un baidās, ka krievu valodā vairs nespēs ātrumā piemeklēt vajadzīgos vārdus. Vienojamies par improvizāciju sarunas gaitā. Pieminām arī baletdejotāju Mihailu Barišņikovu, ar kuru Maiskis sešus gadus Rīgā sēdējis vienā skolas solā, – viņš sarunā ar "Delfi" savulaik ik pa laikam iepina vārdus franču valodā.

"Interesants novērojums," aktīvi sāk spriest Miša, "toreiz Dārziņskolā mums svešvalodu nemaz nepiedāvāja izvēlēties. Visiem topošajiem mūziķiem bija jāmācās vācu un itāļu valoda, bet baletniekiem – franču."

Gan jūs, gan Barišņikovs no Rīgas devās mācīties uz Krieviju. Padomju vara jūs "apmīļoja" pēc pilnas programmas – ar apsūdzībām spekulācijā jūs nokļuvāt cietumā Maskavā, vēlāk pabijāt arī psihoneiroloģiskajā slimnīcā... Rezultātā emigrējāt. Barišņikovs arī bēga no PSRS, taču karjeras plaukumā. Kā iznācis, ka viņš mūsdienās ir kategoriski atteicies doties uz Krieviju, bet jūs tur koncertējat salīdzinoši aktīvi?

Pirmo reizi Krievijā atgriezos 1995. gadā – 23 gadus pēc emigrācijas. Taču es nekad neesmu zvērējis turp vairs nebraukt. Es vispār esmu no tiem "never say never" (nekad nesaki nekad). Ja ir interesants piedāvājums – tad es braucu. Ja godīgi, mani nekad nav vilinājusi Maskava. Piemēram, es nupat jau otro reizi biju Čaikovska vārdā nosauktā konkursa žūrijā un piekritu tikai tāpēc, ka čellisti uzstājās Sanktpēterburgā. Savukārt ar šo pilsētu man saistās pašas siltākās atmiņas, tur dzīvoju tai maigajā laikā, kad biju 14 līdz 17 gadus vecs, – pirmā mīlestība, īpašā pilsētas atmosfēra..