"Rust and Gold" var uztvert divējādi. No vienas puses, tie ir vecie labie "traibi" ar visām savām "shoegaze" un "dream pop" kvalitātēm. No otras – jaunajā platē saklausāmi izteiktāki eksperimenti ar brīžiem pat ambientu elektroniku, kā arī vairākas parafrāzes par postpanka laikiem.
Joprojām nevar nevaldzināt Ksenijas Sundejevas sapņainais vokāls. Kvalitātes latiņu saglabājis arī grupas stūrmanis Sergejs Jaramišjans. Grupas piecpadsmitgade nosvinēta godam, un nekas neliecina, ka "Tribes of the City" ar maldinoši tādā kā labāko dziesmu izlases vārdā nosaukto jauno albumu "Rust and Gold" vajadzētu arī atvadīties. Gluži otrādi – šāda veida "shoegaze" un "dream pop" apvienojums gluži vienkārši nevar novecot, turklāt ir tuvs Latvijas platuma grādos mītošajām melanholiskajām dvēselēm.
Interesanti būtu kādu no jaunajām dziesmām dzirdēt latviešu mēlē. Albumā tā diemžēl neparādās, ieturot Šekspīra valodas kursu. Plates B puses dziesma "Storona" gan tiek piedāvāta krievu mēlē, kas "Rust and Gold" piešķir papildu dziļūdens nokrāsu, kas, visticamāk, ir tāpēc, ka Puškina valoda pašiem dziesmu rakstītājiem noteikti ir tuvāka un taustāmāka par angļu.
"Tribes of the City" ir, ko teikt, – varbūt pat vairāk nekā agrāk, jo šī ir mūzika pieaugušiem cilvēkiem. Tā nesteidzas, nemēģina lieki izdabāt kādām aktuālām popmūzikas tendencēm vai kaut ko pierādīt. Tā vienkārši ir, un ir patīkami ļauties tās hipnozei.
"Rust and Gold" ir tapis tepat Rīgas "ZStudios", pie pults sēžot skaņu inženierim Aleksandram Solovjovam. Miksējis albumu Čikāgas "Jetpack Studios" gan ir Arizonas deviņdesmito gadu "shoegaze" grupas "Alison's Halo" dalībnieks Adams Kūpers, kurš jaunajā "traibu" albumā atstājis ausīm dzirdamu konkrētās dekādes muzikālo nospiedumu.Visticamāk, tieši tāds arī bija "Tribes of the City" mērķis, arīdzan pie jauna savas grupas materiāla strādājošo Kūperu uzrunājot.
Savukārt "Rust and Gold" māsterējis Bruklinas "dream pop" grupas "Elika" dalībnieks Braiens Venkebahs savā "Electric Blue Studios". Kas ļoti būtiski, abi sadarbības partneri izvēlēti precīzi, jo gan "Alison's Halo", gan "Elika" spēlē kvalitatīvu konkrētā stila mūziku, kuras fokusā ir sapņains sieviešu vokāls. Tātad tas ir precīzi "Tribes of the City" darbības lauciņš.
Diezgan kompaktais septiņu dziesmu albums iesākas ar acīmredzami personīgu Ksenijas stāstu par ne pārāk saistošu kādas mākslas izstādes apmeklējumu Berlīnes mākslinieciskajā Neiķelnes rajonā, momentāni iezīmējot "Rust and Gold" eksistenciālo auru. Tādā pašā "traibiskā" garā plate arī tiek turpināta, neizbēgami pieskaroties arvien trauslākām sajūtām kā tekstos, tā mūzikā.
Raksturīgi ne vairs jauniešu gados esošiem un sev nemelojošiem mūziķiem, albuma tematikā kopumā jūtamas atsauces uz laika skrējiena nežēlīgo dabu, ar ko atliek vien samierināties un rast šajā situācijā kādu sev derīgu kompromisu. Jāatzīst, ka "shoegaze" stils šādai domu un māksliniecisko sajūtu virzībai ir pat ļoti pateicīgs.
Ņemot vērā Ksenijas vistiešāko iesaisti ne tikai dziesmu iedziedāšanā, bet arī rakstīšanā, albumā no gana sievišķīga skatpunkta tiek izdziedātas arī mīlestības sāpes, padarot kopējo saturu vēl jo trauslāku. Un skaistāku. Šis banālais, bet nenovecojošais vārds laikam visprecīzāk raksturo "Tribes of the City" mūziku kopumā. Turklāt jau no pašiem grupas pirmsākumiem. "Traibu" mūzikā, neskatoties uz vēlmi brīvi eksperimentēt, nekad nav trūcis melodiskuma, kas ļāvis ieinteresēt gana lielu auditoriju. Savulaik šī mūziķu apvienība pat tika nominēta MTV balvai kā viena no Baltijas labākajām grupām.
Plates pirmā puse noslēdzas ar meditatīvu skaņdarbu "Asparagus", kas iederētos pat kādas Deivida Linča spēlfilmas šķietami saulainā epizodē. Varbūt tik tiešām jēga sirmo misteru Tvinpīku ar šo dziesmu iepazīstināt, kas zina...
Visprecīzāk "Tribes of the City" skanējuma turpinājumu mūsdienās raksturo albuma garā tituldziesma, kas ievada plates B pusi. "Of memories and hopes (and disappointment), Dreaming of escape, We're similar, There might be many ways, The time is endless, Red rust and gold," pa virsu diezgan tipiskai grupas vidēja tempa skaņu struktūrai ierasti sapņaini dzied Ksenija. Drīzāk jau "traibi" joprojām ir Latvijas mūzikas "gold" jeb "zelts", nevis "rust" jeb "rūsa". Pēdējo mums netrūkst. Par pirmajiem var diskutēt.