Klasiskās nevainības zaudēšana Nr. 16. LNSO satiek jaunu klausītāju – TV žurnālisti Kristīni Virsnīti  (2)

Tā bija krāsaina, emocijām pilna palete ar koncertiem, pasākumiem, kas adresēti arī pavisam maziem klausītājiem, ar sarunām, kustībām, mūziku, kino – uz to aicināja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un tā draugi. Festivāla noslēdzošo koncertu „Bernsteins, Gēršvins, Elingtons, Bjorka un Linda Leen", kurā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā muzicēja LNSO, Latvijas Radio bigbends, dziedātāja un dziesmu autore Linda Leen un saksofonists Gints Pabērzs, kopā ar ģimeni un draugiem uz Rēzekni klausīties brauca TV žurnāliste Kristīne Virsnīte.

Iepazīstoties ar tevi un pamazām iejūtoties pirmskoncerta atmosfērā, jājautā – vai tev pašai ir kāda saistība ar mūziku? Varbūt pagātnes ceļos ir mūzikas skolas gaitas vai dziedāšana korī?

Ar mūziku man tik tiešām nav absolūti nekādu attiecību. Es nedziedu, balss man nav. Kad reiz stājos uz aktieriem, Anita Garanča manu dziedāšanu novērtēja ar četri. Ja padomā – varbūt bērnībā es būtu gribējusi nodarboties ar mūziku, bet maniem vecākiem acīmredzot bija citi plāni. Iedomājos, ka flauta būtu bijis tas instruments, ko es labprāt spēlētu. Bet es neesmu pārliecināta, ka mūziku tā dzirdu.

Bet kā klausītāja taču tu mūziku dzirdi? Un droši vien patērē?

Patiesībā es ļoti daudz dzīvoju klusumā. Kopš mājās jau gadus desmit mums nav televizora, esmu iemācījusies dzīvot klusumā. Īpaši tad, kad esmu viena. Esmu pie tā pieradusi, un man tas ļoti patīk. Ja kaut kas skan, tas ir pat savādi. Bet, tā kā man mājās ir pusaudzis, tad reizēm ir jāpieskaņojas gaumei un jāklausās gan Lady Gaga, gan Keitija Perija.

Tev ir bērni, tāpēc ieplānot brīvu vakaru nemaz nav tik viegli. Ja tāds tomēr tiek izkārtots – vai tā aizpildīšana varētu būt došanās uz koncertu?

Jā, tas tā noteikti varētu būt.

Bet droši vien ne uz simfoniskās mūzikas koncertu?

Nē, tā gluži es negribētu teikt. Mana meita Amēlija, kurai ir desmit gadu, šķiet, ir bijusi uz visiem LNSO rīkotajiem LeNeSOna koncertiem. Un arī šoreiz atbraucām uz Rēzekni kopā ar draugiem, kuriem ļoti patīk mūzika. Taču šis, man šķiet, nebūs gluži simfonisks koncerts tā klasiskajā izpratnē. Es ļoti gribētu, lai arī bērni to klausītos, kaut gan zinu, ka šeit ir pieejama bērnu istaba. Redzēs, kā mums izdosies to šovakar sakārtot, jo tikai tā, kopā dodoties un klausoties, bērnus var pieradināt kļūt par koncertu klausītājiem. Protams, vienmēr respektēju tos, kas ir atnākuši klausīties, lai bērni viņus netraucētu. Bet mēģināt, radināt pie mūzikas – tas ir ļoti vajadzīgi un forši.

Kas bija pats vilinošākais šīvakara koncerta pieteikumā?

Laikam Latvijas Radio bigbends. Un vēl interesantāk, ja tas apvienosies ar orķestri.

Teikšu godīgi – parasti, kad dodos uz koncertu, braucu ceļojumā vai metos kādā piedzīvojumā, es mēģinu savas ekspektācijas piezemēt un slāpēt. Jo tad, kad mēs ko ļoti gaidām un paši sev vēlamo ainu uzburam, reizēm pretī varam saņemt vilšanās sajūtu. Bet šovakar bija ļoti skaists un fantastisks piedzīvojums.

Arī taviem mazajiem līdzbraucējiem?

Dēliņu, kuram ir trīsarpus gadi, tomēr nolēmām atstāt bērnu istabā, un par to man ir ļoti liels prieks. Meita, dodoties ārā no zāles, teica: „Mammīt, cik labi, ka mēs atbraucām!" Man šķiet, ka nav labākas balvas un novērtējuma. Tas nozīmē, ka viņa gribēs nākt atkal. Kaut gan Amēlijai jau līdz ar LeNeSOna koncertiem ir diezgan liela klausīšanās pieredze – atceros, ka vienā no pirmajiem koncertiem, kad bija vēl pavisam maza, viņa cēlās kājās pie Debisī mūzikas un sāka dejot...

Kas tevi šajā simfodžeza programmā uzrunāja visvairāk?

Tā laikam bija Djūka Elingtona kompozīcija „Hārlema". Mēs nesen bijām Ņujorkā, un tas ir tik brīnišķīgi, ka šajā mūzikā burtiski varēja šo Ņujorkas rajonu sataustīt, sajust atmosfēru.

Pirms koncerta atzinies, ka Latvijas Radio bigbenda dalība koncertā ir lielākais „āķis", lai uz to dotos. Cerības attaisnojās?

Jā, noteikti! Un īpaši bigbends apvienojumā ar LNSO. Un tam klāt vēl Lindas Leen balss – man patīk, ka tas viss ir saprotami. Jo, lai mūziku iemīlētu, tā ir jāsatausta un jāsaprot. Šis bija ļoti mūsdienīgs skanējums, un tas mani ļoti uzrunāja. Domāju, ka šeit noteikti bija cilvēki, kas koncertu apmeklēja pirmoreiz, un viņi katrā ziņā meklēs un taustīsies šajā virzienā tālāk.

Zinu, ka šis Tev kā klausītājai bija pirmais koncerts Latgales vēstniecības "Gors".

Jā, un tagad es zinu, ka "Gors" ir jāizrunā ar īso, nevis garo „o"! Zāle ir ļoti skaista un skanīga. Mums jau vienmēr šķiet, ka visa dzīve notiek Rīgā, kur dažu minūšu laikā viss sasniedzams. Bet šurp uz Rēzekni ir mērķtiecīgi jādodas, tas prasa vairākas stundas. Un tas ir ļoti skaists piedzīvojums – redzēt, ka arī ārpus Rīgas notiek brīnišķīgas lietas. Un saprast, ka Latvija ir krietni lielāka, nekā mums reizēm liekas.

Tad noprotu, ka šis garajam ceļam un koncertam atvēlētais laiks nav jānožēlo?

Protams, ka ne, ne mirkli! Mūsu ģimene mīl piedzīvot Latviju. Un mums tas ir jauks laiks pēc trim Krievijā pavadītām vasarām.

Minēji, ka dēliņu nolēmāt atstāt koncertzāles bērnu istabā, kas pieejama vakara koncertu laikā.

To es noteikti gribēju pateikt – bērnu istaba ir fantastiska un izcili kvalitatīva! Esmu sajūsmā! Tur darbojas brīnišķīgas meitenes. Starpbrīdi pa lodziņu atļāvos ielūkoties, kā bērnam klājas – visi darbojās ar prieku un aizrautību. Tas ir lielisks risinājums, jo daudzus vecākus no došanās uz koncertu attur bažas par to, kā bērns tur uzvedīsies. Mēs, ejot ar bērniem, protams, riskējam, jo rēķināmies, ka varbūt kādā brīdi nāksies doties prom, mēs kaut ko neredzēsim un nedzirdēsim. Bet man gribas vest bērnus uz koncertiem.