Piezīmes no Rūras triennāles. Trīs nedēļas Ligeti varā

Pie rakstāmspalvas ķēros piecpadsmitajā dienā – aiz muguras jau ir mēģinājumu process, ieraksti, kā arī nodziedātas trīs izrādes. Bijušajā ogļraču pilsētā Bohumā jūtos apmēram tāpat kā pirmajā dienā. Nepamet sajūta, ka ap šo vietu kā neredzams tīkls ir savilcies pelēks mākonis. It kā zem kājām būtu aprakts ogļu vēstures stāsts ar iespundētiem rēgiem. Mūsu darbavieta trīs nedēļu garumā ir Bohumas bijusī metalurģiskā ražotne, milzīga halle ar nosaukumu "Jahrhunderthalle" (Simtgades halle). Šeit dziedājusi gan rokmūzikas dieviete Patija Smita, gan vokālās mūzikas dīvas Čečīlija Bartoli, Barbara Henigena un citas zvaigznes. Viesnīcas vestibilā katru dienu eju garām iespaidīgiem foto no Romeo Kasteluči iestudētās izrādes "Neither" šajā pašā zālē 2014. gadā. Gigantiskās halles vidū ir vilciens, abās pusēs tumši tērpti cilvēki, bet centrā no griestiem līst gaisma.

Uzvedumā "Evolūcija", kurā piedalāmies mēs, trešajā cēlienā Simtgades halles centrā šoreiz ir milzīga bumba (it kā zemeslode). Atrodamies bumbai abās pusēs, dūmu un lāzergaismu ieskāvumā no planšetēm dziedam "Introitus" daļu, lēnā kustībā no skatuves dziļuma uz priekšu tuvojoties skatītāju rindām. Man trešajā cēlienā veidojās asociācijas par atsaldētu, bezpersonisku un savstarpēji izolētu cilvēku masu. Režisors šajā cēlienā atainojis nākotni, kurā mākslīgais intelekts vairs neatstāj nekādu iespēju atcerēties vai pieminēt pagātnes notikumus. Konkrētās izrādes kontekstā – holokausta traģēdijas nospiedumus. Arī Ģērģs Ligeti savu "Rekviēmu" veltījis visiem tiem, kas gājuši bojā 20. gadsimta totalitārajos režīmos.

Šajā izrādes mirklī man vienmēr paliek nedaudz bail no mums pašiem. Atrodos pašā priekšā, ar perifēro redzi saskatu tikai kolēģus blakus, bet ar muguras smadzenēm jūtu blīvo skaņu tīklojumu, kas pakāpeniski no aizmugures slāņojas man virsū. Ligeti "Rekviēmā" ("Kyrie" daļā) līdz galējai robežai attīstījis savu firmas zīmi – mikropolifonijas rakstības tehniku. Komponists to idejiski salīdzinājis ar kristālu veidošanos izteikti piesātinātā šķīdumā. Tā ir sirreāla rakstība – reizē kustīga, virmojoša un sastingusi. Mikroskopiskās nošu kustības nav iespējams (un nav arī paredzēts) sadzirdēt tiešā veidā, bet tās rada masīvu skaņu mākoni, ko izjūti kā fizikālu parādību. Dziedot vienā brīdī šķiet, ka manas balss līnija izkūst pārējo balsu kristālrežģī, mēs kļūstam par vienu ķīmisku vielu, kurā katrai molekulas kustībai ir savs stingrs maršruta plānojums. Kad studiju laikā bija jāpēta Ligeti mikropolifonija un es ieraudzīju "Rekviēma" partitūru, man acis bija konusā: "Tas ir nereāli! Kā viņš kaut ko tādu varēja sadzirdēt un pierakstīt?!" Pēc dažiem gadiem šis skaņu biezoknis bija jāiemācās un jāizdzied – šoreiz gan pirmajā mirklī, atverot notis, gribējās ievaidēties, nevis no sajūsmas lēkt gaisā. Tiesa, pēc trešās izrādes izdevies tikt tādā "grūvā", kurā "Rekviēma" satriecošās izbaiļu lavīnas vienkārši man iziet cauri, tiek izšķīdinātas un samierinātas. "Kyrie" daļa, iespējams, ir viena no baisākajām mūzikas lappusēm vispār – apokalipse, globāls raudu okeāns, kurā sapresētas cilvēces sēras un traumatiskā pieredze. Arī uz skatuves notiekošais atrodas uz naturālisma robežas – holokausta tēma, gāzes kameru tīrīšana. Par pašu izrādi gan lai raksta un spriež tie, kuri to redzēja no skatītāju rindām. Savā punktā neredzēju neko no uzveduma pirmajiem diviem cēlieniem, kuros darbojās aktieri. Un varbūt labi, ka tā. Uz pirmizrādi devos apzināti atkailinātiem nervu galiem, zinot, ka par šeit pieredzēto būs jāraksta. Pēc izrādes nospriedu, ka tā varbūt nebija tik laba ideja. Mūzikas spiediens un vēstījuma lādiņš, kam ļāvos un kas dziedot izgāja cauri ķermenim, mani beigās iemeta globālu skumju noskaņā, kad šķita – iekšā vēl turpina malties universālas, man pašai nepiederošas sēras. Banketā satieku Dāvi Eņģeli, kurš speciāli atbraucis uz pirmizrādi, un arī viņam kā skatītājam ir līdzīgas sajūtas – pēc šīs izrādes vienkārši gribas aiziet uz savu viesnīcas numuriņu.

Dīvaino kamolu un skumju mākoni pakāpeniski izpūš nākamās dienas 45 kilometru izbrauciens ar riteņiem uz Dortmundi un divu stundu garā ekskursija leģendārajā Vācijas futbola stadionā "Signal Iduna Park". Sāku prātot, vai tad tiešām šādiem mākslas pasākumiem ir tik jaudīga iedarbība, vai arī es vienkārši to uztveru pārāk saasināti un nevajadzīgi laižu caur sevi. Ko lai dara, ja dziedāšana kā process nav atraujams no ķermeņa un līdz ar to no savas būtības? Bet profesionālim taču jāmāk izdarīt savu darbiņu distancējoties un pēc tam atslēgties no tā! Skaidrs kā diena, ka ar šādu mērķi, kādu sev izvirzīju pirmizrādē, esmu iebraukusi auzās un jāmeklē cita pieeja. Īstajā mirklī uzausa diriģenta Teodora Kurencisa teiktais: "Ja tu laikmetīgajai mūzikai tuvosies, it kā dotos iekšā mistiskā rituālā, tad šī mūzika sniegs daudz neapzinātas informācijas, ko mēs sevī nesam." Uz trešo izrādi devos, jau sekojot viņa padomam, un "Rekviēma" pēdējo daļu "Lacrimosa", kad dzied tikai abas solistes, sagaidu ar šajā komandējumā vēl nepieredzētu rāmumu. Šausmu bangas ir izdzīvotas un norimušas, šķiet, komponists "Lacrimosa" daļā asaru jūru sasaldē, un es dzirdu vairs tikai atmiņu lauskas. Sēžu savā vietā un klausos šīs gaismā apspīdētās sēras, un liekas, ka ar to apglabāju arī kādu sev svarīgu daļu, no kuras laiks atvadīties. Izrādes izskaņā "Lacrimosa" skan vēlreiz, mums pašiem mūzikas pavadībā lēnā kustībā dodoties cauri lāzera gaismas sienai un nonākot aizskatuves tumsā, kurā viens no tehniskajiem darbiniekiem telefonā skatās mistera Bīna video.

Paklanīšanās laikā nav pat iespējams redzēt skatītājus – visa Simtgades halle ieskauta milzīgā dūmu mākonī, un mēs pateicamies neredzamai aplausu jūrai. Uzlecu uz riteņa un auļoju ātrā tempā uz viesnīcu, rudenīgais gaiss neganti kož pirkstos, bet pilnīgi fiziski jūtu, kā nemiera un baiļu vētras ir pārstrādājušās mierīgā labsajūtā. Varbūt tāda ir patiesā mākslas (lai arī neērtas un konfrontējošas) jēga – iemiesot reizē gan universālo, gan personīgo. Ar vispārinātu vēstījumu par cilvēces traumām iztramdīt arī mūs pašus, lai ar tagadnes apziņu mēs to visu varētu attīrīt. Priekšā vēl gaida divas izrādes, un to, vai šis īpatnējais attīrīšanās pasākums mani atkal satrieks vai radīs lielāku mieru, redzēsim 15. septembrī, kad trīs nedēļu Bohumas iedzīve būs jāpako atpakaļ koferī.