Etniskā globalizācija. Recenzija par 'Auļu' albumu 'Senču balsis'  (23)

Par pamatīgu atvēzienu varēja nodēvēt jau "Auļu" iepriekšējo veikumu – albumu "Lai māsiņa rotājās!" kopā ar "Tautumeitām". Etnobigbenda cienīgais sastāvs saspēlējās un sadziedājās kā viens vesels un guva atzinību ne tikai Latvijā. Ar vīru balsīm veltīto disku "Senču balsis" Kaspars Bārbals ar komandu gājuši vēl krietnu soli tālāk. Ja precīzāk, tad līdz pat Mongolijai, kā arī Norvēģijas polārajam galam un, jā, arī Alpu kalnu pļavām Austrijā.

Neparastais tik dažādo dziedāšanas tradīciju apkopojums – brīnīties liekošā rīkles dziedāšana amplitūdā no dziļa basa līdz pat virstoņiem, aizraujoši jaudīga joikošana un smaidu momentāni izraisoša jodelēšana – noteikti tiks pamanīts visplašākajā pasaules mūzikas tirgus spektrā. Tieši šādi projekti ir tie, kas uztur dzīvu tradīciju un nebaidās to saprecināt ar citām, tādējādi radot patiesībā svaigu 21. gadsimta globālo mūziku.

Iedvesmo jau "Auļu" uzdrīkstēšanas vien. Ne katram skaidri domājošam cilvēkam varētu šķist, ka ideja desmit cilvēku etnoansamblim doties filmēt videoklipus Mongolijā, Norvēģijas tālajos ziemeļos un Alpu kalnos ir jēgpilna un vispār finansiāli iespējama. Var taču uzfilmēt klipu Gaiziņā kā vasarā, tā ziemā un Alpu govju gan jau arī mūsu pļavās netrūkst. Taču tieši šā projekta pustrakais vēriens acīmredzami iedvesmojis iesaistītos arī muzikāli.

Šis viennozīmīgi ir līdz šim labākais "Auļu" albums, kurā netrūkst desmitiem smalku nianšu, kas pārdomāti izkaisītas pa virsu grupas padsmit gadu laikā jau nobriedinātajam bungu, dūdu un vispār jau arī basa skanējumam. Ir bezjēdzīgi sākt salīdzināt, kurš no četriem piedāvātajiem dziedāšanas veidiem izklausās vislabāk. Tas ir katra individuālās uztveres jautājums. Skaidrs ir, kādas ir šā vīru vokālā pienesuma kvalitātes.

Kareivīgais mongoļu viesis Bacorigs Vānčigs ir lieliska kandidatūra rīkles dziedāšanas paraugdemonstrējumiem. Caur kauliem labā nozīmē ejošais bass un tālo zemju aura pat pārsteidzoši organiski iederas latviskajā tradīcijā balstītajā bungu un dūdu mūzikā, eksotiku vēl vairāk paspilgtinot ar mongoļu divstīgu zirgagalvas vijoles - morinhūra - piespēlēšanu. Vānčigs piedalās precīzi pusē jeb sešās jaunā albuma dziesmās, piedāvājot gan savas dzimtenes, gan pats savu mūziku, kā arī iejūtoties latvju dainu apspēlēšanā, kas mums, protams, ir visinteresantākie brīži.

Smagās joikošanas pārstāvis Kajs Sombijs savukārt ir visīstākais rokstārs, par ko vislabāk varēja pārliecināties "Auļu" Latvijas turnejas koncertos, taču to var sajust arī albuma ierakstā. Gan sāmu, gan latvju tradicionālo mūziku Sombijs kā tāds trollis apēd un tad caur krūtīm laiž no sevis ārā līdz kristālmirdzumam attīrītu emociju par to, ko apdzied jeb šajā gadījumā apjoiko.

Viskristāldzidrākais šajā projektā gan ir Alpu pļavu gans Albins Pauluss. Īsts jodelēšanas meistars, kurš turklāt vēl albumā iespēlējis arī vargānu, flautu un austriešu dūdas. Visupirms loģiski nākas pārvarēt sevī latvisko vēlmi ierēkties par jebko, ko īsti nesaprotam. Jodelēšana šim procesam ir ļoti pateicīga, jo izklausās mūsu ausij stipri īpatni. Iespējams, pat nesaprotamāk par rīkles dziedāšanu. Taču Pauluss godam iztur savas dzimtenes tradīcijas pasniegšanas eksāmenu, ko lieliski pierādīja arī koncertos tiešā publikas klātbūtnē. Nepaspējām i acis pamirkšķināt, kad smīkņājošais latvietis gan pārnestā, gan dažā labā koncertā arī tiešā nozīmē jau lēca līdzi Paulusa piedāvātajam jodelēšanas etnoreivam.

Visgrūtākais uzdevums šajā projektā patiesībā tika uzvelts uz vīru etnokopas "Vilki" vadītāja Edgara Lipora spēcīgajiem pleciem. Ej un pārstāvi savas dzimtenes tradīciju šādā salikumā! Lipors tiek galā lieliski. Mūsu pašu latviskais dziedājums komplektā ar kokles skaņām iederas šajā pasaules apceļošanas projektā tikpat kolorīti, kā pārējo trīs vokālo skolu paraugi.

Visticamāk, ka tieši šādi etnomūzikas projekti ir tie, kāpēc šis žanrs turpina attīstīties visā pasaulē un kļūst aizvien interesantāks plašām klausītāju masām. Ir no kā smelt un ir ko teikt. Divi ļoti spēcīgi faktori radošām izpausmēm. Izskatās, ka "Auļu" divi Kaspari, divi Gati, divi Edgari, Normunds, Māris, Mārtiņš un igauņu lēdija Leanne šo dzīslu ir uztaustījuši un tik drīz negrasās palaist to Gaiziņa, Mongolijas stepju vai Alpu kalnu vējos.

Rezumējot, "Senču balsis" ir ļoti spēcīgs albums, kuram jau drīzumā jāiekļūst arī prestižajā "Transglobal World Music Chart". Iespējams, pat ļoti augstās vietās. Taču ne jau tas ir galvenais. Pats galvenais ir līdz ar šādiem darbiem augt turpinošā latviskā apziņa, ka mēs varam darīt lielus darbus.