Gaismas manifests. LNSO sezonas atklāšanas koncerta recenzija  (2)

Grieķijā dzīvojošā latviešu komponiste Gundega Šmite savam jaundarbam iedvesmu smēlusies gan rīta blāzmas gaismojumos, gan sengrieķu mītos par patiesu gaismas redzēšanu. Skaņdarba nosaukumā "Ēosa" ietvertais sengrieķu mitoloģijas rīta blāzmas dievietes tēls, kā arī komponistes spēja savās partitūrās aust daudzveidīgas skaņkrāsas pirmajā mirklī vedināja uz impresionistiska tēlojuma iespējamību (Grieķija, rīta blāzma, gaisma, dieviete – izklausās gana vilinoši un veldzējoši), taču Šmites piedāvājums šiem atslēgas vārdiem bija negaidīts un patīkams pārsteigums.

Saturiskā nostādne skaņdarbā atklājās suģestējoši un mērķtiecīgi, ievedot klausītāju abstraktā izziņas telpā, kurā jautājumi un gaismas meklējumi vienlaikus kļūst par atbildēm. Partitūrai cauri vijas godīga un neatlaidīga izziņas kāre, kas nevienā brīdī nekļuva par pašmērķīgu eksponēšanos. Izziņas formulas skāra arī visus partitūras darināšanas amatnieciskos aspektus: komponiste meistarīgi izstrādā motīvus, oriģinālus faktūras un tembrālos risinājumus u. c., un tas viss šajā opusā ritēja saskaņā ar māksliniecisko atklāsmi. Rezultātā apmēram 15 minūtes garais skaņdarbs aizritēja vienā elpas vilcienā, izskaņā negaidīti apraujoties. Jaundarbā jūtama gan komponistes bijība pret arhetipiskiem simboliem, kas apslēpti cilvēciskajam prātam, gan arī jaunatklājējas drosme doties tiem pretim. Sarunās pirms koncerta komponiste minēja, ka senajos grieķu mītos patiesības gaismas redzēšana ne vienmēr saistās ar kaut ko komfortablu. Patiesības gaisma ir tik spoža. Vai to vispār būs iespējams izturēt? Arī Šmitei šī gaisma ir dinamiska, tā pretrunu attiecībās konfrontē un jautā, nevis mierina un glāsta. Pulsējošais ritma ostinato skaņdarba otrajā daļā celšanās un izgaismošanās ceļu atklāj pat teju dramatiskās krāsās. Šie uzplaiksnījumi skaņdarbā nekļuva plakātiski, atrisinājuma momenti – prognozējami vai klišejiski. Gaismas tuvplāni, šķiet, opusā paliek kā tuvošanās process, nevis skaidra zināšana. Šajā aspektā, iespējams, arī parādās viens no Šmites mūzikas trumpjiem – paturēt noslēpumu un ievērot gaumīgu daudzpunkti. Sajūtot intuitīvas zināšanas ar grieķu dievietes smaidu.

Ludviga van Bēthovena Koncerts vijolei Franka Pētera Cimmermaņa izpildījumā zināmā veidā bija turpinājums šīs sezonas atklāšanas koncerta gaismas manifesta tēmai – dzīvotgribu apliecinošs, aizkustinošs savā patiesīgumā un emocionālajā tiešumā. Šis mākslinieks Bēthovena skaņdarbu tulkoja jau tajā patiesības līmenī, kurā jūtama absolūti dzīva komponista klātbūtne. Ar tik koncentrētu uzmanību uz tagadnes telpu, ka visi klātesošie elpo līdzi katram mūziķa žestam. Cimmermaņa personības harisma un brieduma dziļums piešķīra simbolisku jēgu pat katram mazākajam motīvam, kas mīņājas tikai ap tonikas skaņām, un to gribējās malkot kā gaismas eliksīru. Priecēja arī orķestra izpildījums (galvenokārt domāju frāzējumu un artikulāciju), fleksibli uztverot Cimmermaņa spēles stilu un organiski sakausējoties ar to. Solists spēlēja līdzi arī orķestra vijoļu partijas, savā ziņā vadot un padodot spēles impulsus, tādējādi vēl tiešākā veidā sakoncentrējot ap sevi visu tā brīža skatuves enerģētiku.

Koncerta noslēgumu ar Riharda Štrausa simfoniskās poēmas "Tā runāja Zaratustra" skaņu kokteili labprātāk gan būtu gribējies atdzerties, ievērojot distanci. Manai sēdvietai parterā, trešajā rindā vijoļu pusē, audiāli bija īpaši pietuvināts fokuss uz pirmo vijoļu grupu ar Georgu Sarkisjanu priekšgalā. Varbūt arī tāpēc no visa priekšnesuma gribētos izcelt tieši pirmās vijoles, kuras tovakar virtuozajās pasāžās vidžināja bez mazākās šaubu ēnas un aizgrāba ar kaismīgu un spožu kopējo grupas skanējumu. Neskatoties uz šī skaņdarba iedvesmas avotu, Frīdriha Nīčes darbu ar tādu pašu nosaukumu, filozofisko dialektiku vairāk saklausīju Gundegas Šmites darbā. Riharda Štrausa opusu LNSO un Andra Pogas izpildījumā uztvēru kā krāsainu bilžu filmu – reibinošu, aizrautīgu, arī meklējumiem pilnu, tajā virsroku guva gremdēšanās tieši Štrausa instrumentācijas daiļumā, ne tik daudz tēlainības dramaturģiskā virzība, konflikti un atrisinājums. Tas arī noslēdza šo koncertu ar gaismas pieteikumu šai sezonai uz svētku sajūtas nots.