Latvijas mūziķi māk būt emocionāli. Saruna ar izcilo diriģentu Tadeušu Voicehovski

Tā ir visai daudzveidīga mūzika – pirmā daļa "Kyrie" maiga kā Dievmātes rokas rītausmā, otrās daļas "Gloria" sākums mundrs kā itāļu zemnieku kāzu maršs, trešā daļa "Credo" skan bargi kā cietuma durvis, bet pats noslēgums "Agnus Dei" izklausās pēc pūkainu zvēriņu gājiena Disneja animācijas filmā. Absolūti šarmants opuss, kam pilnīgā kontrastā ir poļu komponista Karola Šimanovska Ceturtā simfonija – ģeniāls, skaists, intensīvs skaņdarbs ar vieglu zelta dūmaku, kā jau tas Šimanovska mūzikā parasts.

Pučīni mesā dzirdēsim tenora Mihaila Čuļpajeva un baritona Riharda Millera solo, kā arī Valsts akadēmiskā kora "Latvija" sniegumu, savukārt Šimanovska simfonijā soliste būs pianiste Elīna Bērtiņa – jā, faktiski soliste, jo žanriski šis ir "sinfonia concertante" paraugs jeb simfonija ar koncertiskuma elementiem, un Šimanovska gadījumā šie elementi ir "sinequa non".

Karols Šimanovskis šo skaņdarbu rakstīja kā veltījumu pasaulslavenajam pianistam Artūram Rubinšteinam – savam domubiedram un atbalstītājam, kura dzimtene arī ir Polija. Bet 30. gadu sākumā, kad tapa Ceturtā simfonija, Šimanovskis bija neapskaužamā finanšu situācijā, un viņam vajadzēja mūziku, kurā viņš pats varētu būt atskaņotājs. Ar visu mīlestību pret Šimanovska darbiem jāatzīst, ka Ceturtajā simfonijā klavierpartija uzrakstīta tā, lai to spētu nospēlēt arī pats Šimanovskis, kurš nebūt nebija spožs pianists, un, lai efekts netiktu bojāts, orķestra partiju Šimanovskis uzrakstīja sevišķi bagātu, spilgtu, krāšņu.

Šimanovska vārdu reti redzam uz koncertu afišām. Kā jums šķiet – kādēļ?

Karola Šimanovska mūzika ir krāsās bagāta, bet arī stipri savdabīga. Tā nelīdzinās nekam, kas tajā laikā skanēja, – ne Prokofjevam, ne Bartokam vai Ravelam. Turklāt Šimanovska vēlīnā perioda darbos – dziesmās, Otrajā vijolkoncertā, Ceturtajā simfonijā – teju vai katrā pasāžā var atpazīt kādus guraļu (Polijas dienvidu, Slovākijas ziemeļu etniskās grupas) tautas mūzikas motīvus. Starp citu, simfonija uzrakstīta dažu mēnešu laikā – neticami ātri. Pavasarī viņš sāka darbu, un oktobrī jau notika pirmatskaņojums, kurā Šimanovskis spēlēja solo un diriģents bija Gžegožs Fitelbergs. Jūs taču zināt, ka viņš dzimis Daugavpilī, vai ne?

Jā, un, ja nekļūdos, Fitelbergs pirmos dzīves gadus vadīja Daugavpils cietoksnī un tikai pēc tam viņa ģimene pārcēlās uz Varšavu. Fitelbergs vairākkārt atgriezās Latvijā un, piemēram, 1910. gadā diriģēja te Šimanovska Otro simfoniju. Liekas, ka viņiem abiem bija cieša domubiedrība.

Bet kāpēc Šimanovskim īsti neveicās, kad viņš 20./30. gadu mijā dažus gadus mēģināja vadīt divas augstākās mūzikas izglītības iestādes Varšavā?

Iemesls vienkāršs – viņa mūziku nesaprata un šo nesaprašanu kaut kādā ziņā attiecināja arī uz pašu komponista personību. Studentiem Šimanovskis patika, bet vecākie kolēģi nostājās pret. Daiļrades pirmajā periodā Šimanovski spēcīgi ietekmēja Rihards Štrauss, Šimanovskis rakstīja gandrīz vai tādā kā "Rožu kavaliera" stilā, pēc tam tas pārgāja.

Starp citu, ja piesaucam Ceturtās simfonijas orķestrālo bagātību, ir viens interesants aspekts – ja jūs spēlēsiet to, kas rakstīts, skanēs nejēdzīgi. Te rūpīgi jālīdzsvaro un jāslīpē ik nianse un orķestra grupu attiecības, lai simfonija skanētu dzidri.

Kā sākās jūsu ceļš mūzikā?

Mani vecāki nebija profesionāli saistīti ar mūziku, bet viņi ievēroja, ka man ļoti patīk dziedāt. Es dziedāju visu ko un visur kur. Tēvs teica – varbūt puikam jāmācās mūzika? Kaimiņam bija klavieres, un es pēc dzirdes šo to tur plinkšķināju. Vecāki bija gudri cilvēki un aizsūtīja mani uz mūzikas skolu.

Septiņu gadu vecumā sāku spēlēt vijoli. Gadu vēlāk atklājās, ka plaukstas aug pārāk ātri, un es nomainīju vijoli uz čellu. Līdztekus gāju uz visiem iespējamiem koncertiem un 12 gadu vecumā apjēdzu, ka man ļoti patīk, kā uz skatuves uzvedas diriģenti. Faktiski es jau tobrīd zināju, ka vēlos kļūt par diriģentu. Man bija arī iespēja padziedāt Nacionālā teātra korī, tas bija drāmas teātris, un kora vadītājs man šad tad ļāva pamēģināt padiriģēt.

Izstudēju čella spēli, pēc tam mācījos diriģēšanu, un jau otrā kursa laikā man piedāvāja asistēt Nacionālās operas iestudējumos. Līdztekus es biju čellu grupas koncertmeistars kamerorķestrī, ko mūslaikos pazīst ar nosaukumu "Sinfonia Varsovia" (viens no labākajiem Eiropas kamerorķestriem gan toreiz, gan tagad – O. S.). 1977. gadā nodiriģēju savu pirmo operas izrādi – tā bija Verdi "Masku balle", un man tobrīd bija divdesmit pieci gadi.

Piedalījos Malko konkursā, bet bez panākumiem. Toties mani ievēroja kāds producents un piedāvāja nodiriģēt koncertu Kopenhāgenas koncertzālē "Tivoli". Šajā koncertā piedalījās divi Kopenhāgenas Karaliskās operas solisti, un kaut kā tā sanāca, ka 1982. gadā man bija pirmās divas izrādes Dānijas operā – Pučīni "Toska" un "Bohēma". Nostrādāju par Dānijas Karaliskās operas galveno diriģentu gandrīz piecpadsmit gadu. 1994. gadā Polijas kultūras ministrs aicināja mani uzņemties Varšavas operas vadību, un es atgriezos Polijā.

Jums bijuši vēl dažādi posteņi, bet kopumā ir iespaids, ka esat stipri neatkarīgs un nekur labprāt ilgi neuzkavējaties.

Jā, iespējams, tā tas arī ir. Un šis neatkarīgums izpaudās arī komunistiskās Polijas laikā. Man teica – ja tu būsi ar mums, respektīvi, stāsies partijā, varbūt pēc pāris gadiem tev jau būs iespēja nodiriģēt kādu izrādi, teiksim, Bukarestē. Bet es teicu – ja pēc diviem gadiem tajā un tajā dienā būs jauks laiks, es drīzāk gribēšu braukt pie ezera, nevis uz Bukaresti. Pēc tam mani lika mierā.

Tas pats ar 1. maija svētkiem. Vajadzēja iet svētku gājienā kā opernama pārstāvim, bet teātra ārste bija gudra sieva, viņa izsniedza zīmi, ka 1. maijā man slimības dēļ obligāti jāpaliek mājās.

Vai jūsu ģimenē arī citi ir mūziķi?

Sieva nav mūziķe, bet mēs iepazināmies operā. Viņa netika pie biļetes uz kādu izrādi, ko ļoti gribēja redzēt, un kāds viņas paziņa jautāja man, vai varu palīdzēt. Es, protams, dabūju brīvbiļeti, un tā mēs satikāmies – operā. Kad strādāju Kopenhāgenā, viņa noskatījās teju visas izrādes, ko es tur diriģēju. Domāju, ka viņa tās visas zina no galvas.

Viena no meitām it kā mēģināja kaut ko darīt mūzikā, bet drīz vien mēs visi sapratām, ka ejams cits ceļš, un nu viņa ir ļoti laba speciāliste informācijas tehnoloģiju jomā Berlīnē, jūs jau zināt – tas ir tas, ko jaunāki cilvēki tīri labi saprot.

Rīgā jūs pirmoreiz parādījāties 90. gadu beigās.

Jā, mani kaut kur bija redzējis Andrejs Žagars, viņš uzaicināja uz Rīgas opernamu, un mana pirmā izrāde bija "Turandota", Kalafu dziedāja Vorens Moks. Starp citu, jūsu operā man gadījies diriģēt trīs dažādus "Karmenas" iestudējumus – Oļģerta Krodera versiju, Zviedrijas Tautas operas versiju un Andreja Žagara režisēto iestudējumu.

Jūs esat uzstājies daudz kur pasaulē. Vai ir kas tāds, kas Latvijas mūziķus atšķir no citu zemju mūziķiem?

Latvijā dzīvo ļoti muzikāli cilvēki. Protams, arī Dānijā nav slikti mūziķi, bet viņi ir tādi kā drusku distancēti. Tā tas ir visur Skandināvijā. Piemēram, arī Stokholmas operā – spēlē labi, bet neemocionāli. Vismaz tā nav tā emocionalitāte, kas man patīk un ko man vajag. Bet Latvijas mūziķi māk būt emocionāli. To ne vienmēr var redzēt uz āru, bet iekšēji tas viss ir, tāpēc man patīk diriģēt Latvijā.

Un Ņujorkā?

Bija iespēja diriģēt dāņu komponista Holgera Simona Paulli baletu Ņujorkas Metropoles operā. Orķestrī izcili profesionāļi, bet arī – ne pārāk emocionāli. Bija kaut kā tā saplānots, ka pēc pirmā mēģinājuma orķestrim vesela nedēļa pagāja ar citiem darbiem, un, kad pēc šīs nedēļas mēs atkal tikāmies, pirmā vijole, eleganta lēdija, teica – maestro, vai jums ir vēl arī kas cits, ko mums teikt? To, ko jūs norādījāt pirmajā mēģinājumā, mēs lieliski atceramies! Kā datorā – kas ieprogrammēts, tas paliek.

Un vēl viena epizode turpat Ņujorkā. Mēģinājuma pirmajā stundā pirmais flautists divreiz pamatīgi kļūdījās. Mana angļu valoda tobrīd bija gandrīz nekāda, un es tikai paskatījos uz šo flautistu, liekot saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Starpbrīdī pienāca orķestra direktors un jautāja – vai vēlaties, lai nomainām šo mūziķi? Sapratu, ka turpat netālu teju vai rindā stāv nākamie kandidāti, kas to vien gaida, lai tiktu pie spēlēšanas.

Jūs teicami sajūtat cilvēka balsi. Vai esat mācījies dziedāt?

Man vienmēr bijusi iespēja uzstāties ar izciliem vokālās mākslas meistariem, un viņi man likuši tīri intuitīvi saprast, kā darbojas šis fantastiskais instruments – cilvēka balss. Vienmēr vislabprātāk strādāju tieši ar šī instrumenta pārvaldītājiem.

Prieks, ka nākamnedēļ Rīgā skanēs Pučīni mesa. Tas ir viņa jaunības darbs, tapis laikā, kad Pučīni strādāja par ērģelnieku, viņam bija knapi pāri divdesmit gadiem. Kora partijas te uzrakstītas tradicionāli meistarīgi, bet solistu partijas ir īsts belkanto. Sevišķi tenoram pirmais iznāciens – tur jau ir kaut kas no Pučīni vēlākā rokraksta.

Un vēl interesanti, ka operas Pučīni parasti noslēdz ar fortisimo (ļoti skaļi – O. S.) – Bater-flai! Mi-mī! (pacilāti dzied) Bet mesa beidzas izteikti mierīgi, un arī sākums ir rāms, lirisks. Man izstrādāts sīks grafiks, kad strādāšu ar solistiem, kad ar kori, – tur būs daudz darba.