'Skaņu mežs 2019'. Saruna ar eksperimentālās mūzikas mākslinieku 'Chaines'

"Chaines" (Cee Haines) ir komponists un multiinstrumentālists no Mančesteras, Apvienotās Karalistes, kas rada sireālu un fantastisku elektronisko un elektro-akustisko mūziku. Viņa albums ''The King'' saņēma entuziastisku kritiķu atzinību. Žurnāls "Fact" to iekļāva starp 25 labākajiem 2018. gada pirmā ceturkšņa albumiem, un vēlāk tas kļuva par ievērojamā neatkarīgās mūzikas interneta veikala "Boomkat" "nedēļas albumu"; visbeidzot, Roberts Barijs no žurnāla "The Wire" to nosauca par ''plašu tā apmerā, bagātīgu tā izpildījumā''. Dzīvās uzstāšanās laikā "Chaines" sava debijas albuma materiālu izmanto kā tramplīnu, radot pa pusei improvizētu elektro-akustisku performanci, ko medijs "The Guardian" nosaucis par valdzinošu eklektiska skaistuma un baiļu, kas nemanāmi pielavās, kolāžu. Papildus solo darbībai, "Chaines" vairākkārt sadarbojies ar London Contemporary Orchestra un 2019. gadā saņēma prestižo "Orama" balvu – elektroniskās mūziķes Dafnes Oramas iedvesmoto apbalvojumu, ko pasniedz sieviešu dzimuma vai LGBT mūziķiem un skaņu māksliniekiem.

Vai varat pastāstīt par savu izcelsmi un to, kas aizveda līdz mūzikai?

Mana mamma aizveda mani uz elektronisko klavieru nodarbībām, kad biju aptuveni sešu gadus veca - tur bija pavadošā fona mūzika un piespiežot vienu taustiņu automātiski tika atskaņots akords. Tas bija visa sākums. Kļūstot vecākai, sintezatoru spēlēju katru dienu un visu dienu, sarakstot nelielus fragmentus, spēlējot skaņdarbus no akordu grāmatām un tamlīdzīgi. Tad tiku pie Yamaha instrumenta ar nelielu ekrānu. Piespiežot vairākus taustiņus vienlaicīgi, tika parādīts aptuvenais akords un būtībā tāda veidā pats apguvu mūzikas teoriju. Smieklīgi, ka man ir visai akadēmiska mūzikas izglītība; es iemācījos spēlēt flautu, daudz vēlāk – tīņu gados, arī klavierspēli. Taču, ja jārunā par izpratni, kas attiecas uz mūzikas teoriju, to visu apguvu pašmācības ceļā. Kad bija jākārto klasiskās teorijas eksāmeni, es jau zināju, kā viss strādā, atlika iemācīties korektos un smalkos nosaukumus. Mani vecāki mūzikas frontē bija ļoti devīgi – es iegādājos lētu ģitāru no drauga, uz vienu gadu man tika nopirkta skolēnu vijole, kad man bija septiņpadsmit, man izīrēja saksofonu – man bija plašas iespējas apgūt dažādu instrumentu spēli. Man nudien ir ļoti veicies.

Tavs kritiķu novērtētais albums "The King" ir komplekss, melodisks ieraksts ar barokā aizgūtām skaniskām atmosfērām, reizēm tas reminiscē par britu "savdabīgo" komponistu (Skota Volkera, Mikas Levi, vai Vindicatrix) tradīcīju. Vai vari pastāstīt par albuma izcelsmi un šī kinematogrāfiskā ieraksta tapšanu?

Ir neparasti sarežģīti paskatīties atpakaļ un mēģināt saprast, kas izraisīja šī ieraksta eksistenci. Tas nāk no laika manā dzīvē, kas šobrīd šķiet attāls un ietīts dūmakā, un ne pārāk laimīgs. Skaņdarbi ''Down'' un ''Carpathia'' bija London Contemporary Orchestar un Union Chapel London pasūtīta jaunrade vēl pirms tie kļuva par albuma sastāvdaļu, tāpēc šo darbu tapšana sakņojas instrumentālajā mūzikā (lai gan abos jau no paša sākuma bija elektroniskās mūzikas klātbūtne). ''Population 5120'' piedzima no ''Down'' attīstības procesa – tas radies no tā paša prāta stāvokļa, domām par specifisko, smagnējo noskaņu filmās ''Silent Hill 2'' un ''Twin Peaks''.

Šķiet, ka pie ''Eraserhead'' strādāju veselu mūžību – uzsākot un pārtraucot darbu aptuveni sešus mēnešus. ''Airship'' kļuva par iznākumu skaņdarbam pie kura strādāju ar draugu (galu galā izrādijās, ka esmu šausmīgs partneris sadarbībai), mēs mēģinājām uzburt tādu kā sapnim līdzīgu stāvokli. Es neatceros, kas iedvesmoja ''For Your Own Good'', taču, šķiet, ka vēlējos strādāt ar runu un pavisam ātri nonācu pie gala vārdiem, teksta. Taču pagāja kāds laiks, kamēr to izdevās ierakstīt – ātri runāt ir sarežģīti!

''Mary'' radās, jo zināju, ka vēlos strādāt ar monstrozu balsi, savukārt ģitāras daļa burtiski piedzima man pirkstos un ar to kaut kas bija jāpaveic. ''Knockturning'' bija pēdējais skaņdarbs, ko sarakstīju un aptuveni desmit dienas vai pat divas nedēļas, kurās pie tā strādāju, bija absolūta elle. Es biju nemierīgs un vairāk par visu vēlējos to pabeigt, lai beidzot gūtu mieru. Un tāds, kāds tas ir - šķiet kļuva par vienu no skaņdarbiem, ar kuru lepojos visvairāk. Interesanti, kā mūzika pārdzīvo laiku, taču process aiz tās - ne vienmēr. No tā laika manā dzīvē, es glabāju tādus kā izdzīvošanas totēmus, intelektuāli apzinos vienojošo starp tiem un pagātni, taču tas, kā tas bija realitātē, no atmiņas ir zudis.

Albuma skaņdarbs ''Carpathia'' tika sarakstīts Centrāleiropā, un es vienkārši biju ziņkārīga – gan par šo nosaukumu, gan pašu skaņdarbu un tā iedvesmas avotiem. To var uzskatīt par manu mīlas vēstuli Drakulai un Drakulas pilij, daudz iedvesmojos no Frensisa Forda Kopolas filmas ''Bram Stoker's Dracula''. Drakula ar aizrautību runā par Transilvānijas ainavām un Karpatu kalniem, un manā prātā tie pieņēma paši savu, neatkarīgu dzīvi un spēku. Es gribēju, lai skaņdarbs ir kā ieiešana un iziešana no pils, atkal un atkal, līdz galu galā esi vilku vajāts un tad... Vai tu atrodi patvērumu katedrālē? Šķiet, ir ļoti vienkārši romantizēt vietu, no kuras pats atrodies tālu prom un kur nekad neesi bijis. Kad tas ir pateikts, jāmin, ka meži man saistās ar ko dziļi... garīgu. Neatkarīgi no tā, kur pasaulē tie atrodas. Meži ir lieliski. Mums vajadzētu vairāk mežu.

Tu esi sadarbojusies arī ar London Contemporary Orchestra. Pastāsti par šo sadarbību.

Kopš skaņdarba ''Down'', esmu sarakstījis kaudzi darbu Londonas Laikmetīgajam orķestrim, taču tas bija pirmais nozīmīgais ansambļa skaņdarbs. Milzu mācība man. Šķiet, ka tā bija pirmā reize, kad rakstīju lielākam instrumentālistu ansamblim ar elektronikas elementiem. Jā, šī pieredze tiešām iemācīja daudz – un esmu ļoti pateicīga, ka LCO ir tik atbalstošs kolektīvs, jo ir neskaitāmas praktiskas nianses, kuras tagad zinu – ir vislabāk darīt citādāk. Neļaujoties tam pārāk tālu, esmu nonākusi līdz viedoklim, ka, jo vairāk var likt instrumentālistiem izdarīt dzīvajā (pretstatā iepriekš veiktam ierakstam), jo labāk. Tas vienmēr ir viltīgs balanss, jo ja vien es pati neprotu spēlēt šo instrumentu, nevaru pamēģināt kā tas uzvedīsies un ir vilinoši pieļaut pēc iespējas plašāku dator-ierakstu atskaņošanu – tas ne tuvu nav līdzvērtīgs atalgojums (vai atvieglojums) kā to panākt dzīvajā.

Kādā intervijā tu ļoti kritiski reflektēji pats par saviem darbiem. Kā tu kā mākslinieks attiecies pret pašreflektēšanu ?

Man ir visai grūti iedomāties pasauli, kurā neesmu ļoti kritiska pret pašas darbu un šķiet, ka vienkārši esmu tāds cilvēks. Jo dziļāk vari ienirt tā, ko dari, sirdī, jo labāk vari saprast to, ko vēlies panākt. Tad iemācies radīt spēcīgāko sevis versiju un arī darbs kļūst potentāks un vairāk koncentrēts. Kad lietas sakrīt savās vietās, tas ir uzmundrinoši. Taču, neraugoties uz to, nereti tas ir sarežģīti sasniedzams līdzsvars, jo viegli ļaujos tādai kritikai, ka nekas nekad nav pietiekami labs. Un tas kļūst ārkārtīgi depresīvi. Mūzikas radīšanas process man var kļūt pat biedējošs. Laikam ejot, es mēģinu ļaut sev būt maigākai pret pašu sevi. Manuprāt, ir ļoti svarīgi būt dzīvei ārpus mūzikas - kaut kam, jebkam, kas var palīdzēt atvilkt elpu un dot perspektīvu. Pēdējā laikā es baudu zīmēšanu, arī spēlēt ''Dungeons and Dragons'' ar savu partneri un draugiem.

Tu dzīvo Mančesterā. Vai vari pastāstīt par pilsētas radošo / mūzikas scēnu kontekstā ar tuvojošos "Brexit" un mākslas finansējumu?

Esmu atklājusi, ka elektroniskās mūzikas scēna Mančesterā ir ļoti draudzīga un atbalstoša. Burvīgs cilvēku kopums. Katrs ir ļoti pretimnākošs un entuziastisks, pat tad ja es pats varu būt vientuļnieks. Es nebūtu tur, kur šobrīd esmu, bez "Brighter Sound" atbalsta un cilvēkiem, kurus satiku viņu radītajās rezidenču programās un kursos. Viņi ir dārgums. Iesaku.

Runājot par "Brexit" – tas ir murgs. Es pat nevaru iedomāties, kā par to runāt. Šīs katastrofas apmēri sniedzas tālu pāri mūzikai. Es nevēlos, lai Anglija pārvēršas par nekam nederīgu Trampa Amerikas priekšposteni, kas ir tieši tas, kādā virzienā tas, manuprāt, dodas. Jā, arī pati mēģinu sakārtot domas šīs tēmas kontekstā, taču patiesībā mans iekšējais monologs ir ''AAAAAAAAAHHHHHHHHHHHHH''.

Pie kā tu šobrīd strādā?

Šobrīd pie spēles izstrādes, kas lielā mērā ir balstīta skaņās. Spēle, ko kāds ar smagiem redzes traucējumiem varētu izbaudīt tik pat ļoti kā redzīgs cilvēks. Kādu laiku strādāju ar komponistu, kurš ir neredzīgs, un varētu domāt, ka mūsdienās ir vairāk mūzikas tehnoloģiju, kas pieejamas neredzīgajiem, taču tā nemaz nav. Es minu, ka tas ir tāpēc, ka nav pietiekamas demogrāfiskas ietekmes tirgū. Es neesmu inženieris, tāpēc neesmu spējīga risināt pamatīgākus pieejamības jautājumus, taču ideja par kaut kā, kas balstās skaņā, izveidi man likās interesanta.

Tu esi saņēmis presztižo "Oram" balvu, kas ir iedvesmota no Dafnes Oramas daiļrades un dzīves un atpazīst uzlecošas sieviešu un ne-binārās dzimuma identitātes mākslinieces, kas strādā ar mūziku un skaņu.

Jā, tas bija tiešām jauki iegūt "Oram" balvu! Sākotnēji satraucos, ka balva kļūdīsies attiecībā uz manu dzimuma identitāti vai/un liks nepareizi pieņemt, ka esmu cisgender (esmu transgender, non-binary un sliecos uz trans-masc), taču viņu valoda ir kļuvusi vairāk iekļaujoša kopš brīža, kad savas bažas izteicu balvas producentam. Apvienotās Karalistes medijos trans-fobija ir bieži sastopama, tāpēc ir grūti nebūt paranoidālai par to. Kā ne-binārai personai, kas vēljoprojām gaida / vāc līdzekļus dzimtes identitātes apliecinošai ārstēšanai, man ir psiholoģisks un finansiāls spiediens, kas padara enerģijas ieguldīšanu mūzikā visai sarežģītu. Es vienmēr esmu tikusi uztverta kā sieviete, un pret mani ir attiecīgi izturējušies. Tieši tāpēc šī balva bija patīkams paaugstinājums manai morālei, jo, jā... Mana situācija nereti ir šķitusi bezcerīga. Bieži vien rodas sajūta, ka jāizvēlas starp veselību un mūziķes karjeru, tāpēc tā ir laba sajūta - tas ir tā itkā man tiktu paziņots - ''mēs zinam, ka tu te vēljoprojām esi, mēs tevi redzam!''

"Chaines" ir novatoriskajai mūzikai un audiovizuālajai mākslai veltītās platformas "Shape" dalībnieks; to atbalsta Eiropas Savienības programma "Radošā Eiropa" un Latvijas Republikas Kultūras ministrija.