Atverot priekškaru. Orķestra 'Rīga' sezonas atklāšanas koncerta recenzija

Koncerts sākās ar šajā programmā vienīgo Mendeļa Baša oriģinālskaņdarbu – "Svinīgo mūziku" pūtēju orķestrim, atverot priekškaru 2019./2020. gada sezonai ar svētku uvertīras cienīgu vēzienu. Gan Mendelis Bašs savā partitūrā, gan Valdis Butāns pie diriģenta pults spēja iekustināt pūtēju orķestra sviras, lai tā skanējums būtu tembrāli izlīdzināts, niansēts, piesaistot ausi ar meistarīgi sabalansētām akordu vertikālēm un, kā arī norāda pats skaņdarba nosaukums, radot svinīga piepacēluma atmosfēru.

Programmas pirmā daļa tuvinājās galā koncertu principam, kur operu ārijas mijas ar orķestra skaņdarbiem, piedāvājot publikai krāsainu ainiņu virknējumu. Gluži kā klasiskās mūzikas pavārgrāmatā, kas iepazīstina ar dažādu komponistu receptēm, kā vienas miniatūras ietvaros tiek izvērsti muzikāli naratīvi ar tiem raksturīgo dramaturģiju. Krievu mūzikas lappušu aranžējumi – Anatolija Ļadova simfoniskā poēma "Kikimora" un Varvaras dziesma no Rodiona Ščedrina operas "Ne tikai mīlestība" Ilonas Bageles izpildījumā – bija šīs daļas spilgtākie naratīvi. Varvaras dziesma ar Ilonas Bagales kolorīto dziedājumu un profesionāli noslīpēto sniegumu no orķestra puses izskanēja kā mini teātra izrāde, kurā negaidīto notikumu cilpas un oriģinālie muzikālo motīvu risinājumi spēja noturēt klausītāju uzmanību no sākuma līdz beigām. Taču itāļu opermūzikas afektu estētika, grozies kā gribi, ir teju nesaraujama ar stīgu instrumentu klātbūtni. Džakomo Pučīni Čočosanas ārijas no operas "Madama Butterfly" un Violetas ārijas no Džuzepes Verdi operas "Traviata" aranžējumiem piemita neveikls smagnējums un tembrāla vienveidība, ko nevarēja glābt arī Sonoras Vaices pašaizliedzīgie centieni šīs abas ārijas iznest ar savu emocionālo lādiņu.

Koncerta otrajā daļā skanēja Andra Sējāna, Jēkaba Jančevska, Ilonas Breģes un Viļņa Šmīdberga oriģinālkompozīcijas, kas rakstītas orķestrim "Rīga" un ir ieskaņotas jaunajā ierakstu albumā "Pašu auklētie". Andra Sējāna "Karavānu" orķestris izpildīja bez diriģenta, skaņdarba gaitā mūziķiem pakāpeniski uznākot uz skatuves, reizē atspoguļojot arī pašu partitūras darināšanas procesu – tapšanas ceļu, kurā visas instrumentu grupas pakāpeniski klājas virsū cita citai. Mērķtiecīgā procesualitāte un ostinato princips skaņdarbā realizēts pārliecinoši, efektīgi, neatslābstoši uzkurbulējoties līdz spožai orķestra kopskaņai. Jēkaba Jančevska prasme veidot emocionāli piepildītus mūzikas posmus un dziļgremdīgas kulminācijas uzskatāmi atklājās arī skaņdarbā "Un pret savas tautas dziesmu", kurā Imanta Ziedoņa dzejas tekstu deklamēja Zane Jančevska.

Tas droši vien ir gaumes jautājums, bet patosa šajā opusā man bija par daudz, kā arī komponista dramaturģiskās shēmas, lai arī emocionāli iedarbīgas, skaņdarba gaitā jau bija iepriekš paredzamas. Divas daļas no Ilonas Breģes cikla "Mūzika Kārļa Zāles piemiņai" – "Senču karavīri" un "Ievainotais jātnieks" – izskanēja kā trāpīgas un ilustratīvas muzikālas bildes, kas itin labi iederētos arī kā fons kādā filmas kadrā vai kā lasītu tekstu paspilgtinošs elements. No Viļņa Šmīdberga 3. simfonijas izskanēja tikai fināla fragments, kura atskaņojums iemiesoja, iespējams, visa koncerta mērķi – ieintriģēt un pamudināt noklausīties orķestra "Rīga" svaigāko albumu visā tā pilnībā.